"Rozenberga plāns" PSRS teritorijas kolonizācijai

Krievijas portāls “istpravda.ru” ir ievietojis materiālu par vēsturnieku diskusijās nereti pieminētu tēmu – nacistiskās Vācijas plāniem pēc uzvaras karā kolonizēt Padomju Savienības teritoriju ar vāciešiem un, viņuprāt, citu “āriešu tautu” pārstāvjiem. Šis temats savulaik bija plaši pārstāvēts padomju vēstures zinātnē un propagandā, lai uzsvērtu to, kādas negatīvas sekas PSRS tautām nenoliedzami būtu nesusi nacistiskās Vācijas uzvara karā. Šo aspektu bieži uzsver arī vēsturnieki mūsdienu Krievijā, lielā mērā – lai relativizētu un attaisnotu komunistiskā totalitārisma noziegumus, jo, lūk, “nacisti bija plānojuši vēl lielākus noziegumus”.

1941. gada janvārī Vācijas Nacionālsocialistiskās darba partijas (NSDAP) Ārpolitiskās pārvaldes vadītājs Alfrēds Rozenbergs stādīja priekšā PSRS pārkārtošanas plānus pēc nacistiskās Vācijas uzvaras karā. Saskaņā ar šiem plāniem, Ukraina, Kaukāzs, Donas reģions un Baltkrievija kļūtu par autonomām teritorijām, kurām vācieši gribētu “piegriezt klāt” krievu apdzīvotas teritorijas. Baltiju ierosināja padarīt par vācu provinci. Lielākā daļa no KPFSR teritorijas, saukta par Lielkrieviju, kļūtu par teritoriju izsūtītām tautām. Rozenbergs uzskatīja austrumslāvus par atpalikušām tautām, tikai nelielu daļu no viņiem uzskatīja par eiropeizētiem.

Kā paskaidrots materiālā, vienota oficiāla plāna, ko pēc kara beigam darīt ar uzvarētu Padomju Savienību, nacistiskajai Vācijai nebija. Dažādām Vācijas struktūrām bija atsevišķs plāns vai pat katrai no tām – vairāki plāni (plānu projekti). Tas pats bija sakāms par “Rozenberga plānu”, kas arī gaidīja nacistiskās Vācijas kanclera Ā. Hitlera izvērtējumu. Kara notikumi apsteidza plānus, un “Rozenberga projekts” tā arī palika “nodomu deklarācijas” līmenī. Nacisitiskās Vācijas sakāve karā PSRS tautām novērsa bīstamo iznīcības perspektīvu, un PSRS teritorijas kolonizācijas plāni netika konkretizēti un īstenoti. Publikācijā “Rozenberga plāna” pamattēzes tiek sniegtas koncentrētā veidā (ar īsinājumiem atstāstā). Šajā plānā lielā mērā atspoguļojās pretpadomiski noskaņoto bijušās Krievijas iedzīvotāju (galvenokārt Baltijas vāciešu) un NSDAP vadības vairāk izglītotās daļas viedoklis pr vēlamo pēckara teritoriju sadalījumu.

Nav šaubu par šī plāna un citu tamlīdzīgu nacistiskās Vācijas izstrādāto koloniālo (kolonizācijas) plānu absolūti negatīvu un nosodāmu vērtējumu. Sakarā ar sakāvi karā nacistiskajai Vācijai savus kolonizācijas plānus neizdevās īstenot.

Toties vēlāk periodā no 1945. līdz 1991. gadam līdzīgus plānus īstenoja Padomju Savienība. Nelietojot vārdu “kolonizācija”, bet iedzīvotāju masveida pārvietošanu pamatojot ar ģeopolitiskiem, militāri stratēģiskiem, ekonomiskiem, ideoloģiskiem, internacionāliem “tautu brālības un palīdzības”, jaunas kopības “padomju tautas veidošanas” u.tml. argumentiem, Padomju Savienība t.s. “nekrievu republikās” izmainīja šo republiku iedzīvotāju sastāvu (krievvalodīgo imigrantu skaita pieaugums, pamatiedzīvotāju un titulnāciju pārstāvju īpatsvara samazināšana). PSRS politiskā vadība uzskatīja šādas nacionālā sastāva izmaiņas  par garantu, lai padomju savienotās republikas nekad nevarētu izstāties no Padomju Savienības. PSRS koloniālajai politikai šo mērķi sasniegt neizdevās, Padomju Savienība sabruka 1991. gadā.

Pilns teksts krievu valodā lasāms šeit:

Papildus informācija