PSRS agresija pret Latviju sākās jau 1940. gada 15. jūnijā

Šajās dienās aprit 75 gadi kopš 1940. gada jūnija dienām, kad PSRS karaspēks okupēja trīs Baltijas valstis – Latviju, Igauniju un Lietuvu. Mazāk zināms ir vēstures fakts, ka Latvijas informācijas aģentūra LETA tolaik bija vienīgā Latvijas valsts iestāde, kas, Sarkanajai armijai iesoļojot Baltijas valstīs, iedrošinājās protestēt pret šo varmācību.

Latvijas informācijas aģentūra 1940. gada 15. jūnijā norādīja, ka PSRS pārmetumi Latvijai ir meli: „Oficiālās padomju aģentūras TASS ziņojumā par padomju – lietuvju konflikta likvidāciju, starp citu, teikts, ka Lietuva iestājusies Latvijas un Igaunijas militārā savienībā, pārvēršot Baltijas antanti triju valstu militārā savienībā. Latvijas telegrāfa aģentūra pilnvarota paskaidrot, ka šī ziņa neatbilst patiesībai, jo Lietuva nav pievienojusies Latvijas – Igaunijas 1923. gada 1. novembra militārajam līgumam un nepastāv arī nekāds cits militārs līgums starp trim Baltijas valstīm.” LETA paskaidrojums tika publicēts 16. jūnijā laikrakstā „Rīts”.

Gatavojoties potenciālajam militārajam uzbrukumam Baltijas valstīm un šo valstu teritoriju okupācijai, PSRS vispirms izvērsa informatīvu un diplomātisku kampaņu pret šīm valstīm. Kopš 1940. gada maija otrās puses PSRS apzināti izraisīja starpvalstu konflikta saspīlējuma pieaugumu attiecībās ar Lietuvu, apvainojot Lietuvas varas iestādes vairāku PSRS militārajās bāzēs Lietuvā dienējušo padomju militārpersonu pazušanā. PSRS apsūdzību intensitāte pret Lietuvu tika kāpināta, neraugoties uz Lietuvas amatpersonu paskaidrojumiem un centieniem situāciju noskaidrot un atrisināt. Kad Kremlī bija pieņemts lēmums par ultimātiem Baltijas valstu valdībām (ultimatīvi pieprasot ievest Sarkanās armijas „neierobežotu kontingentu”) un militāru iebrukumu Baltijas valstu bruņotas pretestības gadījumā, un 14. jūnijā Maskava bija jau iesniegusi ultimātu Lietuvai, PSRS sāka gan izvirzīt apsūdzības, gan veikt militāras provokācijas arī pret Latviju. Lēmums par LETA protestu tika pieņemts, neignorējot arī tālāk minētus traģiskos notikumus uz Latvijas un PSRS robežas iepriekšējā rītā.

1940. gada 15. jūnija agrā rītā, okupācijas priekšvakarā, notika PSRS Sarkanās armijas vienības militārs iebrukums Latvijas teritorijā un uzbrukums Latvijas robežposteņiem Abrenes apriņķa Masļenkos un Šmaiļos, šos robežposteņus iznīcinot (bojā gāja trīs robežsargi, ceturtais miris vēlāk slimnīcā), bet 10 robežsargus un 27 civiliedzīvotājus aizvedot pāri robežai uz PSRS. Uzbrukums bija iecerēts kā baisa provokācija un brīdinājums Latvijas iedzīvotājiem par to, kas viņus sagaidītu, ja Latvijas valdība pieņemtu lēmumu militāri pretoties PSRS Sarkanās Armijas plānotajam iebrukumam (pie robežas ar Latviju tika koncentrēti lieli PSRS militārie spēki). Padomju Savienības 15. jūnija provokācija iesāka Latvijas okupāciju.

Kā zināms, Latvijas valdība jutās spiesta piekrist PSRS 16. jūnijā izvirzītam ultimātam. Līdz ar to padomju okupācijas karaspēka neierobežotu papildkontingentu Latvijā 17. jūnijā ieveda, atsaucoties uz 1939. gada 5. oktobrī PSRS militārās agresijas draudu apstākļos noslēgto Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības līgumu (t.s. „Bāzu līgumu”), tāpēc juridiski Latvija turpināja skaitīties neatkarīga valsts. Lai gan PSRS agresijas un ultimāta rezultātā kopš 17. jūnija Latvijas teritorija bija ārvalsts karaspēka okupēta, PSRS tobrīd vēl nebija apšaubījusi Latvijas neatkarīgas valsts statusu, tāpēc nebija neapšaubāmi skaidrs, ka PSRS nepildīs līgumu un Latvijas valsts neatkarība tiks likvidēta. Tika radītas ilūzijas, ka Padomju Savienība ievēros „Bāzu līgumu” un Latvija saglabās valstisko neatkarību. Līdz ar okupāciju 1940. gada 17. jūnijā sākās neatkarīgās Latvijas valsts varas struktūras nojaukšana, kas tika pabeigta dažu mēnešu laikā.

Papildus informācija