Kāpēc Hruščova iesāktā destaļinizācija tika nobremzēta?

Portāls “Kommersant.ru” informē, ka Krievijas populārais izdevums “Ogoņok” ir pabeidzis publicista Leonīda Mļečina triju rakstu sēriju par Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās komitejas pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova referātu partijas 20. kongresa slēgtajā sēdē 1956. gadā, kur viņš pirmo reizi partijas kongresā oficiāli kritizēja staļinisma noziegumus. Pēc kongresa PSRS ilgu laiku noliedza šādas slēgtas sēdes un slepena referāta esamību, tikai M. Gorbačova laikā šie fakti tika atzīti. Tomēr Rietumos jau neilgi pēc kongresa uzzināja par šāda referāta esamību un tā saturu. Aculiecinieki stāstīja, ka daļai kongresa delegātu referātā minētais ir bijis šoks, daži no šīm atklāsmēm pat noģībuši. Tomēr runas un ziņas par šāda referāta pastāvēšanu izplatījās komunistu rindās, partijas nomenklatūras darbinieki par to tika informēti (oficiāli informācija par to palika slepena). Kāpēc Hruščova referāts par Staļina noziegumiem palika slepens plašai PSRS sabiedrībai?

Rakstu sērijas pēdējā, trešajā rakstā autors L. Mļečins ar vairākiem piemēriem vēsta, ka mēģinājumi “uz vietām” saukt represiju īstenotājus pie atbildības saskārās ar pretestību un pat apgalvojumiem, ka tādā gadījumā jau PSRS Valsts drošības komiteju izdzenāšot dažās nedēļās… Daudzi komunisti uz staļinisma atmaskošanu reaģēja visai emocionāli. Daži uzskatījuši, ka nevajadzēja publicēt XX lēmumus J. Staļina darbības izvērtējuma jautājumos, “jo tie apkaunojuši valsti”.

Ņ. Hruščovs izbeidza masu represijas, bet viņš neveica valsts drošības iestāžu darbinieku visaptverošu nomaiņu, lai atceltu no amatiem tos, kuri dažus gadus iepriekš paši bija aktīvi piedalījušies represiju īstenošanā. No amatiem atbrīvoja tikai pašas odiozākās amatpersonas. Daudzus staļiniskā valsts aparāta darbiniekus Hruščova idejas neapmierināja. Partijas sekretāri saprata, ka, pārlieku atļaujot kritizēt Staļinu un viņa laiku, tiek pavērta iespēja apspriest un kritizēt arī pastāvošo sistēmu. Pats Hruščovs un daudzi viņa līdzgaitnieki taču arī paši bija piedalījušies represijās.

L. Mļečins secina, ka Hruščovs nespēja nosodīt pašu politisko sistēmu, kas bija pavērusi iespēju šādiem noziegumiem. Netika aizsāktas nopietnas reformas, kas būtu PSKP XX kongresa līnijas turpinājums – netika iesākta demokratizācija, tirgus ekonomika un vārda brīvība, tika apspiesta sacelšanās Ungārijā 1956. gadā.

Partijas vadībā tika “ieslēgta atpakaļgaita”. Daudzi partijas biedri gaidīja brīdi, kad “juku laiki” beigsies, jo kļūdu atzīšana daudziem nozīmētu visas savas dzīves ilūziju sabrukumu un dzīves pārsvītrošanu. Kad Staļina laikā tūkstošiem cilvēku tika nosaukti par “tautas ienadniekiem”, viss notika ātri un skaļi. Bet uzsāktā staļinisma upuru reabilitācija notika lēni, klusi un nekonsekventi.

Toreizējie PSKP vadītāji nevarēja un negribēja lietas saukt īstajos vārdos. Tas būtu nozīmējis atzīt, ka pati sistēma likumsakarīgi noved pie masu noziegumiem, kuros viņi bija piedalījušies arī personīgi. Tāpēc sabiedrība neuzzināja, neapzinājās represiju apmērus, nenosodīja represijas. Neuzskatīja sevi par līdzdalībniekiem un neizdarīja mācības no traģiskās pagātnes.

Vēlāk, pēc Ņ. Hruščova atcelšanas no amata, L. Brežņeva vadībā CK Politbirojā nostiprinājās uzskats, ka kļūdas ir pieļāvis Hruščovs, nevis Staļins. Staļina laikā pozitīvā esot bijis vairāk nekā negatīvā, un runājot par valsts vēsturi, ir jāpiemin tikai uzvaras un sasniegumi.

Raksta noslēgumā L. Mļečins konstatē, ka Staļina piekritēji apzinājās, ka godīga saruna par traģisko pagātni neizbēgami novestu pie komunistiskās sistēmas pilnīga sabrukuma. Tas, kas notika pēc Hrušcova referāta 20. kongresā par staļinisma noziegumiem, uzrādīja sistēmas vājumu, jo šī sistēma turējās tikai uz varas vertikāli. Varai bija svarīgi, lai no tās baidītos un kritiskas balsis neatskanētu.

Raksts (kopā ar saitēm uz sērijas iepriekšējiem rakstiem) pieejams šeit:

Papildus informācija