Boļševiku "nāves triecienceltnes"

Portāls “argumentua.com” ir pārpublicējis Krievijas politologa S. Belkovska tvitera kontā ievietotu materiālu no Krievijā publicēta krājuma “100 ievērojamas vēstures mīklas”. Materiālā ir vēstīts par vairākām PSRS laika triecienceltnēm, kas bija saistītas ne tikai ar lieliem apjomīgiem materiāliem izdevumiem, bet arī lieliem cilvēku zaudējumiem. Publiskā telpā un PSRS propagandā tās tika dēvētas par slavenām tricienceltnēm, bet par daudzām no tām PSRS laika vēstures literatūrā tika noklusēti patiesie fakti par to, par kādu nežēlīgu cenu šīs būves tika uzceltas un kas tās īstenībā būvēja. Daudzas Padomju Savienības lielās celtnes bija asinīm slacītas vārda tiešajā nozīmē. Lasītājam piedāvātajā materiālā ir sniegtas ziņas gan par plaši zināmām, gan mazāk zināmām “komunisma triecienceltnēm”.

Raksts sākas ar stāstījumu par vēstures literatūrā mazāk zināmu celtniecības objektu – dzelzceļa un naftas vada “Algemba” celtniecību Kazahstānas ziemeļos, kas izvērtās par asiņainu objektu vēl boļševiku vadoņa Ļeņina laikā. Ilgu laiku ziņas par šo būvi bija arhīvos noslepenotas. 1919. gada beigās tika pieņemts lēmums būvēt 500 verstu garu dzelzceļu un 1920. gada martā – arī cauruļvadu no Embas naftas atradnēm minētajā reģionā uz Krievijas centru.

Šajā reģionā iegūstamo naftu uzskatīja par glābiņu padomju republikai. Trūka cauruļu, esošās caurules ievērojami atšķīrās pēc garuma un diametra, bet tas nemulsināja boļševikus, tāpat kā bads, aukstums un slimības. Sākās tīfs, vēlāk arī holēra. 1920. gada aprīlī Sarkanā armija ieņēma Baku un Grozniju, līdz ar to Embas nafta vairs nebija vajadzīga. Taču Ļeņins joprojām uzstāja uz celtniecības turpināšanu, tikai 1921. gada oktobrī viņš pārdomāja un celtniecību izbeidza. Objektu nepabeidza, iesāktie celtniecības darbi izrādījās veltīgi, taču tie maksāja 35 000 cilvēku dzīvības.

Cits projekts bija vēlāk jau Staļina iniciētais Baltijas jūras un Baltās jūras kanāls (“Belomorkanal”). Projekta īstenošanas veids izrādījās tik nežēlīgs, ka vēsturnieki un publicisti vēlāk meklēja salīdzinājumus ar vergturu valstīm. 227 kilometrus garo kanālu uzcēla 20 mēnešu un 10 dienu laikā (salīdzinājumam: 80 km garo Panamas kanālu būvēja 28 gadus, bet 160 km garo Suecas kanālu 10 gadus). Belomorkanal būvēja ieslodzītie. Mirušos neapglabāja, bet sameta bedrēs, kurās pēc tam ielēja betonu, kas kalpoja par kanāla dibenu. Nežēlīgajos darba apstākļos mira ap 700 cilvēku dienā.  Kanāla būvniecībā piedalījās ap 280 000 ieslodzīto, no kuriem apmēram 100 000 gāja bojā. Staļins, kurš apmeklēja kanāla atklāšanu 1933. gada jūlijā, ar darbu palika apmierināts. Staļins iebilda pret to, ka fiziski spēcīgākie ieslodzītie, kuri spēja izpildīt darba normas un tādējādi bija nopelnījuši drīzāku atbrīvošanu no nometnēm, tiešām tiktu no nometnem atbrīvoti.

1948. gadā Volgas – Donas kanāla, Volgas – Baltijas ūdensceļa, Kuibiševas un Staļingradas hidroelektrostaciju un citu “komunisma lielo būvju” gadījumā pie tām tika izveidotas lielas labošanas darbu nometnes, kas “apkalpoja” šīs būves. Ieslodzīto darbs bija bezmaksas, turklāt viņi strādāja veselībai viskaitīgākajās nozarēs – lai cik tas neloģiski neizklausītos, Padomju Savienībā tieši Iekšlietu ministrijas struktūras nodrošināja dažādu rūdu ieguvi u.tml.

Baikāla – Amūras maģistrāli (BAM) 1934. gadā sāka būvēt nevis komjaunieši, kā publiski tika apgalvots, bet ieslodzītie. 50. gadā BAMā strādāja apmēram 50 000 ieslodzīto. Maģistrāles būvniecības vajadzībām tika izveidotas jaunas ieslodzīto nometnes – BAMlags. Vēlāk vēsturnieki aprēķinājuši, ka katrs BAM metrs maksāja viena cilvēka dzīvību. PSRS vadītāja Brežņeva laikā tika uzskatīts, ka oficiāli BAM būvēja komjaunieši tikai no 1974. līdz 1984. gadam.

Materiāla noslēgumā secināts, ka visi augstāk minētie projekti bija grūti īstenojami, tajos minimāli tika izmantoti tehniskie līdzekļi, un strādājošie tika izmantoti kā vergi. Bet visdrausmīgākais ir tas, ka visi šie uzbūvētie ceļi (gan sauszemes, gan ūdens) Krievijā ir brāļu kapi daudzu kilometru garumā.

No savas puses varam piebilst – arī šis vergu darbs un tā daudzu tūkstošu lielie upuri ir viens no komunistiskā totalitāriskā režīma noziegumiem. Cilvēka dzīvībai nebija nekādas vērtības boļševiku acīs, jo bija pavēlēts, ka “jāstrādā, lai nākamās paaudzes dzīvotu labāk”.

Raksta teksts pieejams krievu valodā šeit:

Papildus informācija