Biedra Staļina nežēlīgākais slepenais cietums – Suhanovka

Portālā “argumentua.com” ir publicēts raksts par Staļina laika nežēlīgāko cietumu – Suhanovkas cietumu Maskavas apgabalā. To izveidoja 1938. gadā saskaņā ar Lavrentija Berijas pavēli kā specobjektu Nr. 110 – slepenu izmeklēšanas (lasi – spīdzināšanas) cietumu bijušajā Svētās Jekaterinas klosterī. Šis “objekts” bija paredzēts pašiem bīstamākajiem padomju varas un personiski biedra Staļina ienaidniekiem.  Suhanovkas cietuma ieslodzītos ne tikai turēja gadiem ilgi bez tiesas un izmeklēšanas, bet arī pakļāva visnežēlīgākajai spīdzināšanai. Laikā no 1938. līdz 1952. gadam šajā spīdzināšanas cietumā pabija apmēram 35 tūkstoši cilvēku. Gandrīz visi no viņiem gāja bojā. Gandrīz visa informācija par šo slepeno objektu līdz nesenam laikam esot glabājusies Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvos ar atzīmi “Slepeni’. Rakstā izklāstīti konkrēti piemēri, kādā veidā, ar kādām metodēm ieslodzītie tika nezēlīgi spīdzināti.

Rakstā minēts viedoklis, ka vairākas spīdzināšanas metodes no staļinistiem pārņēma nacisti. Piemēram, gāzes izmantošanā, lai cilvēkus nosmacētu. Pirms nāvessoda izpildes dažus ieslodzītos vēl pēdējo reizi piekāva. Bieži vien līķus uzreiz iemeta krāsnī.

To gadu cietumnieku žargonā katram no Maskavas cietumiem bija iesauka. Salīdzinot ar Suhanovkas cietumu, Lielās Lubjankas cietums bija “viesnīca”. Lubjankas namā līdz Oktobra apvērsumam esot bijusi apdrošināšanas biedrības “Rossija” viesnīca. Krievu valodā tika lietots izteiciens – vārdu spēle: “раньше страховое, теперь страховое” (agrāk apdrošināšana, tagad bailes). Mazo Lubjanku, Maskavas apgabala divstāvu ēku – NKVD iekšējo cietumu nosauca par “ģimnāziju”, jo runāja, ka tajā agrāk patiešām bijusi sieviešu ģimnāzija.NKVD slepenajos dokumentos Suhanovku dēvēja par “vasarnīcu”.

No toreiz ieslodzītajiem un vēlāk iedzīvojušajiem mūsdienās palicis tikai viens liecinieks Semjons Viļenskis (86 g., dzīvo Maskavā) – citu izdzīvojušo vairs nav. Raksta autoram viņš stāsta savas atmiņas par šīm zvērībām. Aizvests vēlēk uz Lubjankas cietumu un Butirku cietumu.

Suhanovkas ieslodzīto vidū bija politiskie, sabiedriskie, kultūras un militārie darbinieki. Arī pats “asiņainais tautas komisārs” N. Ježovs kopā ar saviem kolēģiem bija nonācis nežēlastībā un nonāca ieslodzījumā. Daļa ieslodzīto atzinās nepaveiktos noziegumos pat bez fiziskas ietekmēšanas palīdzības. Izmeklēšanas cietumā izmantoti 52 spīdzināšanas veidi, rakstā daži no tiem aprakstīti. Daži piemēri. Pat ģenerāļi neizturēja sāpes un bezsamaņā “sauca pēc mammas”. NKVD darbinieki nolaupīja un vēlāk nošāva Padomju Savienības maršala G. Kuļika dzīvesbiedri – jaunu skaistu sievieti, bet oficiāli izsludināja viņas meklēšanu vēl desmit gadu garumā. Vēlāk arestēja un nošāva arī maršalu pašu.

Kas bija tie, kuri šāva? Ja jautātu viņu radiniekiem, daudzi noteikti teiktu, ka viņi bija lieliski ģimenes cilvēki, mīloši tēvi, vīri un vectēvi. Tikai, lūk, darbs tāds smags…

Lielākā daļa šāvēju nenodzīvoja līdz vecumdienām, bija galvenokārt trīs cēloņi viņu priekšlaicīgai nāvei: alkoholisms, šizofrēnija un pašnāvības. Neviens cilvēku šāvējus Krievijā nekad netiesāja. Nirnbergai līdzīga tribunāla Krievijā nebija. Lasot šajā rakstā par atainotajiem staļinistu īstenotajiem ieslodzīto spīdzināšanas veidiem, šķiet, kaut kas līdzīgs jau kādreiz lasīts – nacistu noziegumu aprakstos… Nekādas atšķirības. Abi bija totalitāri režīmi.

Raksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija