9. maija atmiņu politikas attīstība Krievijā

Katrā valstī ir svarīgs tās pamatu, tās „dibināšanas svētku” jautājums – varētu teikt, galvenie svētki (līdzīgi kā Latvijā ir valsts proklamēšanas diena 18. novembris). Vēlamies pievērst lasītāju uzmanību portālā Lenta.ru publicētam plašam analītiskam un arvien aktuālam rakstam „Lielā atmiņas politika”. Raksts ir viens no rakstiem portāla publicētā plašākā rakstu sērijā par Krievijas vēstures 31 diskutablu jautājumu.

Raksta autors A. Artemjevs aplūko Krievijas vēstures politikas evolūciju 9. maija atzīmēšanas jautājumos, sākot no 1991. gada. 9. maijs ir gan propagandas, gan vēsturiskās atmiņas, gan vēstures politikas sastāvdaļa. Sniegts atskats arī uz 9. maija atzīmēšanas evolūciju agrākajā laikposmā – PSRS periodā, no kura zināmā mērā izriet pašreizējā pozīcija Krievijā šajā jautājumā. 9. maija atzīmēšanas jautājums skatīts arī plašākā – sarežģīto un pretrunīgo Krievijas identitātes meklējumu un Krievijas vēsturiskā mantojuma izvērtēšanas – kontekstā. Rakstā ar faktiem un piemēriem parādīts un analizēts šīs izvērtēšanas pretrunīgums.

Minētā pretrunīguma rezultātā sevišķi pēdējos gados redzams, ka jaunas postpadomju identitātes meklējumi Krievijā nav sekmējušies ar panākumiem. Tas izskaidro, kāpēc Krievijas svētku, atceres un piemiņas dienu jautājumos šodien notiek atgriešanās pagātnē pie vecām „pārbaudītām vērtībām” – nacionālistiskās un komunistiskās koncepcijas. Raksts satur bagātīgu faktu materiālu interesentiem, kuri vēlētos iedziļināties un dziļāk izprast Krievijas „vēstures politikas” attīstību un to, kāpēc 9. maijs ir kļuvis par galvenajiem svētkiem kaimiņvalstī.

Autors A. Artemjevs ir apjautājis vairākus Krievijas vēstures ekspertus. Autors norāda, ka postpadomju Krievijā nav izdevies vienoties par t.s. „dibināšanas notikumu”. Piemēram, 1991. g. augusta notikumu atcere par tādu nav kļuvusi, iespējams, tāpēc, ka ekonomikā pēc PSRS sabrukuma sākās smags periods Krievijas iedzīvotājiem. Viņiem netika arī skaidrots, ka daudzu Krievijas mūsdienu problēmu saknes īstenībā slēpjas ievērojami senākā pagātnē nekā M. Gorbačova „pārbūves” periods Padomju Savienībā 1985.–1991. gadā vai PSRS sabrukums 1991. gadā. Vairāku iemeslu dēļ Krievija savulaik radikāli nesarāva saites ar PSRS perioda mantojumu – šāda rīcība ir atstājusi milzīgas sekas mūsdienu Krievijā. Valstij trūka pozitīvā „dibināšanas mīta”. Attiecīgās piemiņas un svētku dienas izvēlē Krievijā svarīgi izrādījās tādi kritēriji kā attiecīgā notikuma atpazīstamība, pozitīvs vērtējums un neapstrīdamība. Turpretim kaimiņvalstī Ukrainā atmiņas par karu bija nopietnu strīdu objekts.

Krievijā bijuši vairāki mēģinājumi aktualizēt pagātnes personības un vērtības (cara laika premjerministrs P. Stolipins, Borodinas kaujas 200. gadadiena, Krievzemes 1150. gadadiena u.c.), tomēr tie nav guvuši panākumus. Rezultātā par galveno „dibināšanas notikumu” Krievijas vēsturē kļuva uzvara Otrajā pasaules karā Eiropā – 9. maijs.

Rakstā tiek atgādināts, kā 9. maija atzīmēšana tika organizēta Padomju Savienības laikmetā. J. Staļina laikā uzvara tika personificēta ar komunistisko partiju un tās vadoni, bet Ņ. Hruščova laikā kara traumas atgādināšana neietilpa optimistiskajā „komunisma cēlāju gaišās nākotnes” pieejā. 9. maija atzīmēšana tika aktivizēta sevišķi, sākot ar L. Brežņeva laiku. Vienlaikus tas bija arī tālaika režīma leģitimizācijas nodrošināšanas jautājums. Pēdējos PSRS pastāvēšanas un pirmajos Krievijas Federācijas gados tika visai daudz izdarīts dažādu vēstures mītu atmaskošanā, pagātnes faktu noskaidrošanā un vēstures „depolitizācijā”. Otrā pasaules kara vēstures nopietna pārvērtēšana Krievijā tomēr nenotika.

Kopš V. Putina nākšanas pie varas (2000. g.) Krievijā notiek mēģinājumi savienot vienā veselā visus trīs agrāk nošķirtos Krievijas vēstures posmus: periodu līdz 1917. gadam; padomju laikmetu (1917.–1991. g.) un postpadomju periodu (kopš 1991. g.). Tika atjaunota vecās PSRS himnas melodija. Varas iestādes turpināja izmantot vecos padomju simbolus un kanonus. Vēlāk tika paziņots, ka Lielā Tēvijas kara vēsture tiks aizstāvēta pret falsifikācijām. Sekoja Krievijas vēsturnieku A. Fiļipova un A. Daņilova sarakstītā vēstures mācību grāmata, kas attaisnoja PSRS staļiniskā režīma noziegumus pret kaimiņvalstīm un izraisīja skandālu. Vienlaicīgi notika vēršanās pret kaimiņvalstu īstenoto vēstures politiku, kas neizturējās pietiekami cienīgi pret Otrā pasaules kara piemiņu (notikumi ap Bronzas kareivja pieminekli Igaunijā 2007. gadā u.c.). Krievijā uzvaru karā aizvien vairāk sāka uzskatīt par „nacionālās pašapziņas vērtību pamatu”. Notika Krievijas valsts atmiņu politikas institucionalizācija, kas savu virsotni sasniedza Krievijas prezidenta D. Medvedeva laikā, kad viņš 2009. gadā nodibināja speciālu komisiju pretspara sniegšanai vēstures falsifikācijām, kas ir pretrunā Krievijas interesēm (komisija tika likvidēta 2012. gadā).
Kopš 2010. gada Krievijā runā par vienotas vēstures mācību grāmatas izveidi bez iekšējām pretrunām un alternatīviem skaidrojumiem, par Krievijas vēstures vienas „kanoniskas versijas” izstrādāšanu.

Raksts krievu valodā pieejams šeit

Vēstām, ka 7. maijā plkst. 11. 00 Latvijas Kara muzejā notiks starptautiska ekspertu diskusija „9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?”. 
 

Papildus informācija