1949. gada 25. marta deportāciju atcere

Šogad aprit 67 gadi, kopš 1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. PSRS represīvās iestādes deportēja apmēram 43 000 cilvēku. Izsūtīja zemniekus, jo viņi bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji. Šī izsūtīšana tika īstenota, lai nostiprinātu Latvijas laukos padomju režīmu. 1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.28. martā. Deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par operāciju "Krasta banga" izsūtīti apmēram 90 000 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem no Latvijas. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 25. marts tika noteikts par atceres dienu. Šogad šī diena turklāt sakrīt ar Lielo piektdienu Klusajā nedēļā.

Otrā pasaules kara beigās, 1944. un 1945. gadā, Latvijā tika atjaunota padomju vara. Jaunās varas pārstāvji rosīgi meklēja latviešu karavīrus, „pašpārvaldes” darbiniekus un inteliģences pārstāvjus, kas bija aktīvi darbojušies vācu okupācijas laikā. Arestētajiem tika piespriesti ilgstoši soda termiņi no 10 līdz 25 gadiem spaidu darba nometnēs Sibīrijā un citos nomaļos PSRS reģionos.

Pēc 1945. gada deportācijām izsūtīto skaits nedaudz samazinājās, tomēr Latvijas iedzīvotāji turpināja dzīvot pastāvīgās bailēs, jo gandrīz ik dienas kāds tika arestēts.

1948. gadā Latvijas komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki negribēja labprātīgi atteikties no savas zemes. Tāpēc tika organizēta jauna izsūtīšana, kas skāra galvenokārt „kulakus” jeb latviski „budžus”. Par „kulakiem” tika uzskatīti visi turīgie zemnieki, kuriem bija labāk iekoptās saimniecības.

1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums par masveida deportācijām Baltijas republikās. Lēmumā bija noteiktas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas (šo kategoriju apzīmējumi kā tekstā minēts): 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās.

Latvijā izsūtāmo sarakstus 1949. gada 13.–15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji. 17. martā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”. Bija paredzēts izsūtīt ap 10 000 ģimeņu. 1949. gada martā izveda apmēram 13 500 ģimeņu, to skaitā 9250 zemnieku ģimeņu, kopā vairāk nekā 43 000 cilvēku. Katra izsūtītā ģimene varēja ņemt līdzi viņai piederošo mantu līdz 1500 kg apmērā – apģērbu, traukus, sīko saimniecības inventāru un pārtikas produktus, bet viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Pēc oficiālo varas iestāžu norādījumiem izsūtīto saimniecībās palikusī labība bija jānodod valstij, kartupeļus vajadzēja realizēt finanšu iestādēm, bet personīgās mantas pārdeva vietējo patērētāju biedrību veikalos. Daudzi kulaku saimniecībās palikušie lopi un lauksaimniecības inventārs bez atlīdzības tika nodots kolhoziem, bet daļa mantas tika paņemta nenomaksāto parādu segšanai.

Iedzīvotājus izsūtīja pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai. Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki. 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 – komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 – PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti.

Pēc citiem datiem, Latvijā izsūtīšanā piedalījās 8313 VDM karavīri, 3300 VDM darbinieki, 9800 VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuru skaits nav zināms. Izsūtīšanu veica 9–10 cilvēku grupas ar to komandieri – VDM operatīvo darbinieku priekšgalā.

Lai arī akcija tika gatavota lielā slepenībā un vietējie darbinieki, kam bija jāpiedalās par ceļa rādītājiem un īpašumu uzskaitītājiem, tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācijas sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un diezgan liels skaits potenciālo izsūtāmo paslēpās.

No Latvijas izsūtīja 9147 ģimenes, kas tika klasificētas kā kulaki, tajās bija 29 252 cilvēki un 3841 nacionālistu ģimeni (12 881 cilvēks). Absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku iedzīvotāji. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs. Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes netika izšķirtas. 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā – 16 065, Krasnojarskas novadā – 13 823, Novosibirskas apgabalā – 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā – Amūras apgabalā. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.

Atbilstoši nometināšanas plānam izsūtītie konvoja un to kolhozu un uzņēmumu, kuros tiem būs jāstrādā, pārstāvju pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo nometinājuma vietu. Lielāko daļu izsūtīto baltiešu uzņēma kolhozi un sovhozi – 91 795 cilvēkus, zelta ieguves uzņēmumi – 2031 un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumi – 953 cilvēkus. Nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem, viņiem bija regulāri jāreģistrējas komandantūrā un bija aizliegts pamest nometinājuma vietu.

Jau tūdaļ pēc aizvešanas uz Sibīriju daudzi izsūtītie dažādām PSRS centrālajām un republikāniskajām iestādēm, kā arī amatpersonām rakstīja iesniegumus ar lūgumu pārskatīt viņu izsūtīšanas lietas un ļaut atgriezties Latvijā. Pārbaudot šos iesniegumus, izrādījās, ka ļoti daudzas ģimenes bija izsūtītas, pat rupji pārkāpjot dažādas izsūtīšanas instrukcijas un norādījumus, ka daudzi dokumenti par piederību „kulaku” slānim bija sastādīti pavirši, pat falsificēti.

Izsūtīto reabilitācija sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP XX kongresā nosodīja J. Staļina personības kultu. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Taču arī pēc atgriešanās daudzi izsūtītie saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju, nevarēja pilnvērtīgi mācīties un strādāt, dzīves bija salauztas.

Pēc 1956. gada, kad tika publiski nosodīts „Staļina personības kults”, varas iestādes pārskatīja izsūtījumā esošo cilvēku lietas. Daudzus atzina par nevainīgiem, atcēla nepamatotās apsūdzības (reabilitēja). Šo cilvēku vidū bija daudz latviešu. Reabilitētajiem cilvēkiem atļāva atgriezties Latvijā. Īpašums, kurš tika konfiscēts izsūtīšanas brīdī, izsūtītajiem atgriežoties atpakaļ, netika atdots. Padomju laikā Latvijas PSR izdotajās vēstures mācību grāmatās ilgus gadus depresiju fakts netika pieminēts.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai represētie, kuri no nometinājuma vietām atgriezās, atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Papildus informācija