1941.g. 14.jūnija deportācija - noziegums un tā attaisnotāji

Latvijas atceres un atzīmējamo dienu kalendārā 14. jūnijs ir “Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”. Tā ir viena no tumšākajām Latvijas 20. gadsimta vēstures lappusēm līdzās Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā un 1949. gada 25. marta deportāciju upuru piemiņas dienai (arī 25. marts kalendārā ir nosaukts tāpat: “Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”). 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS iekšzemes apgabaliem. Tika izsūtīti 15 424 Latvijas iedzīvotāji.

Latvijai šo traģisko notikumu atcere ir piemiņas diena, savukārt katru gadu, sevišķi – tuvojoties 14. jūnijam, Krievijā un Latvijas krievvalodīgajā presē tiek tiražētas dažādas publikācijas, kas cenšas mazināt PSRS staļiniskā komunistiskā totalitārā režīma noziegumu nozīmi, represiju apjomu un represiju organizatoru atbildību.

 

Baisais noziegums

Gadu pirms deportācijas, 1940. gada vasarā, Latviju okupēja un anektēja Padomju Savienība. Pirmās represijas pret Latvijas pilsoņiem sākās jau 1940. gada jūlijā, vēl pirms Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai (1940. gada 5. augusts). 1940. gada novembrī Latvijā ieviesa PSRS likumus un tiesu sistēmu. Pēc padomju likumiem (PSRS 1926. gada krimināllikuma 58. panta) par noziedznieku varēja uzskatīt katru Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku, neatkarīgās Latvijas laika virsnieku, aizsargu vai policistu. Par padomju varas pretiniekiem tika uzlūkoti visi turīgākie īpašnieki un saimnieki.

PSRS bija gatavojusies Baltijas iedzīvotāju deportācijām jau pirms Latvijas, Igaunijas un Lietuvas okupācijas. Jau vismaz 13 gadus pirms Latvijas okupācijas čeka sāka vākt arhīvu materiālus par konkrētām personām. 1927. gadā Latvijas varas iestādēm bija kļuvis zināms, ka PSRS robežapsardze, kas atradās pie Latvijas robežas, vāc šādus materiālus. Arī Latvijas okupācija pa dažādiem kanāliem tika gatavota visus 20. gadsimta 30. gadus. Tas bija Kominternes (Komunistiskās internacionāles), specdienestu kanāls, militārā un politiskā izlūkošana, kas koncentrējās PSRS vēstniecībā Latvijā. Vienlaikus gatavoja represēto sarakstus. Līdz ar to 1940. gadā, kad padomju vara pārņēma politiskās policijas, aizsargu štāba un Kara ministrijas dokumentus, tas bija lielisks avots nākamajām apsūdzībām pret Latvijas iedzīvotājiem.

1939. gada 11. oktobrī padomju ģenerālis Ivans Serovs bija izdevis pavēli Nr. 001223 „Par pretpadomju elementu izsūtīšanas operācijas izpildes kārtību no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas”. Viss sen jau bija izlemts Maskavā, mehānisms bija iedarbināts, un varbūt kāda sūdzība kalpoja tikai kā papildu apstāklis. Izsūtāmo sarakstus neveidoja pagastos.

1940. gada rudenī bijušajā Iekšlietu ministrijas namā Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī, iekārtojās padomju slepenpolicija – „čeka”. Šo namu padomju laikā tauta dēvēja par „čekas namu” jeb „stūra māju”. Tur arestētos, zvēriski spīdzinot, piespieda atzīties “ar atpakaļejošu datumu” pret Padomju Savienību izdarītos noziegumos, kurus tie, iepriekš dzīvodami neatkarīgā Latvijas valstī un pakļaudamies Latvijas likumiem, nemaz nebija izdarījuši. Visu gadu arī pirms 1941. gada 14. jūnija notika intensīvi aresti, bet daudzi cilvēki vienkārši pazuda.

Pamatojoties uz minēto Serova pavēli, 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju sākās Latvijas iedzīvotāju izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Izsūtīšanas akciju veica Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvā grupa kopā ar vietējiem padomju varas pārstāvjiem, miliciju un komunistiskās partijas biedriem. Izsūtāmo sarakstus sastādīja jau 1941. gada janvārī. Pavēli par ešelonu izsūtīšanas kārtību deva PSRS Valsts drošības komisārs Černovs.

Pavisam 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīti 15 424 Latvijas iedzīvotāji.

Arestējot izsūtāmos, neminēja nekādus iemeslus, tikai atvēlēja īsu laika sprīdi, kurā vajadzēja sagatavoties garajam ceļam. Dzīvokļus pārmeklēja un aizveda visus ģimenes locekļus – gan zīdaiņus, gan vecus un slimus cilvēkus. Arestētos veda uz dzelzceļa stacijām, kur jau gaidīja aizrestoti preču un lopu vagoni. Tur vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm. Deportācija notika pilnīgi patvaļīgi. Gadījās arī, ka komunistu aktīvisti sarakstos bija ierakstījuši savus personiskos ienaidniekus.

Padomju Savienības varas iestādes represēja Latvijas politisko, militāro un intelektuālo eliti. Staļiniskajās deportācijās cieta ne tikai latvieši, bet arī citu tautību Latvijas pilsoņi.

PSRS varas iestādes apgalvoja, ka izsūtīti cilvēki, kuri ir nacistiskās Vācijas aģenti. Tas bija tikai iegansts. Realitāte bija tāda: no 15 424 cilvēkiem tikai 24 bija apsūdzēti sakaros ar Vāciju.

Kā par 1941. gadu rakstīja mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme – tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu... tie ir miljoni glāstu, kurus zaudējuši tie, kam vajadzēja palikt bāreņos un atraitnēs.

Pēc 1941. gada 14. jūnija Latvijā palikušajiem iedzīvotājiem varas iestādes neko nepaskaidroja – tās izlikās, ka nekas nav noticis, laikrakstos neparādījās ne rindiņa par pazudušajiem, nekur nevarēja griezties pēc informācijas, palīdzības vai aizstāvības. Arī pasaules valstis klusēja, jo tās tikai vēlāk uzzināja par notikušo, jo PSRS centās slēpt ziņas par notikušajām represijām.

Latvijas tauta nekad neaizmirsa šos notikumus, lai gan ilgus padomju okupācijas gadus par tiem atklātībā nedrīkstēja runāt. 1987. gada 14. jūnijā vairāki tūkstoši cilvēku pirmo reizi atklāti pulcējās mītiņā pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu deportāciju upurus. Vēlāk Trešās Atmodas gados šo piemiņas dienu sāka atzīmēt atklāti ar varas iestāžu atļauju.

Nozieguma attaisnotāji

Diemžēl sevišķi pēdējos gados Krievijā pastiprinās centieni attaisnot staļiniskā komunistiskā totalitārisma noziegumus pret bijušās PSRS tautām.

Piemēram, pirms dažiem gadiem Krievijā asas debates izraisīja augstskolu vēstures mācību grāmata “Krievijas vēsture. 1917–2009”, kas saņēma kritiku par staļinisku un antisemītisku PSRS un Krievijas vēstures traktējumu. Minētā grāmata ietvēra nopietnas kļūdas un rupju vēstures notikumu falsifikāciju, un līdztekus apšaubāmiem datiem tajā bija atrodami arī apzināti izdomājumi. Grāmatas autori – Maskavas Valsts universitātes vēstures profesori Aleksandrs Barsenkovs un Aleksandrs Vdovins – attaisnoja gan piespiedu kolektivizāciju, gan politisko oponentu sodīšanu ar nāvi, gan Gulaga sistēmu, gan veselu etnisko grupu izsūtīšanu, gan valsts līmeņa antisemītismu – tie visi viņuprāt bijuši nepieciešami soļi ceļā uz “gaišo nākotni”. Piespiedu kolektivizācijai, kas iznīcināja zemniekus kā šķiru, industrializācijai un kultūras revolūcijai autori veltījuši nodaļu “PSRS forsētā modernizācija. 1928—1941”, prāvu uzmanību pievēršot “kultūras modernizācijai un iedzīvotāju patriotiskajai sagatavošanai karam”.

2012. gada jūnijā Krievijas varai lojālie vēstures entuziasti un politiskie darbinieki aizsāka polemiku par komunistiskā totalitārisma noziegumiem Baltijas valstīs. Par noziegumiem pret cilvēci apsūdzētā sarkanā partizāna Vasilija Kononova aizstāvis Mihails Joffe paziņoja, ka uz Sibīriju izsūtīti tikai tie Baltijas valstu iedzīvotāji, kuriem bijušas simpātijas pret nacistisko Vāciju, vai kuri bijuši lojāli nacistiskajam režīmam. Savukārt vēsturiskās propagandas autors Aleksandrs Djukovs radiostacijai „Krievijas balss” izteicās, ka „Lielākā daļa deportēto bijuši etniskie krievi, tādēļ runāt par latviešu, igauņu vai lietuviešu genocīdu neklājas. Noliegt masu pārvietošanu nevar. Taču Baltijas valstu varas pārvērtušas šo traģēdiju politiskā balagānā”.

2012. gada jūnijā Krievijas valsts radiostacija "Golos Rossii" apjomīgā publikācijā ar nosaukumu "Genocīds, kura nebija", apgalvoja, ka Baltijas valstu varas iestādes, runājot par baltiešu deportācijām uz Sibīriju, cenšas sabiedrībā uzkurināt rusofobisku noskaņojumu. "Deportācijas bija, taču šo traģēdiju nedrīkst dēvēt par genocīdu. Lielākā daļa pārceļotāju bija krievi," apgalvoja radiostacija.

Pēc Krievijas mediju tolaik ziņotā, "1941. gadā Staļins pieņēma lēmumu uz laiku uz Sibīriju un Kazahstānu pārcelt visus Hitleram lojālos iedzīvotājus. (..) 1941. gada 14. jūnijā no Baltijas tika deportēti daži desmiti tūkstoši cilvēku. Turklāt tie nebija tikai baltieši, bet arī krievi un ebreji".

"Vienīgais pārcelšanās kritērijs bija simpātijas pret nacismu, bet ne nacionalitāte," radiostacijai apgalvoja tautiešu juridiskās palīdzības centra "Maskava – krieviem" vadītājs Mihails Joffe. "Šī cilvēku grupa tika pārcelta, ņemot vērā tuvojošos karu. Tās bija personas, kas bija lojālas vācu režīmam, faktiska piektā kolonna. Tāpēc 1941. gada notikumi nav genocīds. Turklāt liecības, ka vairums cilvēku nomira transportēšanas laikā, neatbilst vēsturiskajiem materiāliem," sacīja Joffe.

Krievijā pasaustajam viedoklim atrodas domubiedri un sekotāji arī Latvijā. Piemēram, 2010. gada jūnijā Daugavpils vietējais ziņu portāls “Gorod.lv” sadaļā “Daugavpils ziņas” publicēja sabiedriskās organizācijas “Pilsētas attīstības kustība” līdera Ruslana Jefimova rakstu “Deportācijas kā Padomju varas pārmērīga humānisma izpausme”, kurā viņš 1941.gada deportācijas nosauca par “pārāk maigām” un nicinoši izsakās par cilvēkiem, kuri piemin šos notikumus. Autors uzskata, ka deportācija bija veids, kā Kremlim cīnīties pret baltiešu nacionālistu “piekto kolonnu”, kas bija saistīta ar nacistu specdienestiem. Raksta noslēgumā Jefimovs secināja, ka pieņemto lēmumu par deportāciju var nosaukt par cietsirdīgu, taču tā īstenošana, viņaprāt, bijusi “pārlieku maiga un nepabeigta”.

 

 

Papildus informācija