Strīdi par vēstures zinātnes nākotni Krievijā: par disertāciju draud kriminālatbildība

Krievijas portāls “istpravda.ru” pārpublicējis Jeļenas Kuzņecovas rakstu no Sanktpēterburgas portāla “fontanka.ru” par peripetijām, kādas radās Sanktpēterburgas vēsturniekam Kirilam Aleksandrovam sakarā ar viņa vēlmi aizstāvēt disertāciju par Krievu atbrīvošanās armiju (t.s. Vlasova armiju) Otrā pasaules kara laikā. Rakstam ir dots pat ironisks nosaukums “Aizstāvēšanās ar ģenerāli Vlasovu”. Lielā mērā disertācijas tēmas izvēles dēļ lieta nonākusi pat tiktāl, ka vēsturniekam draud kriminālatbildība, jo Krievijas prokuratūra tagad izvērtē viņa disertāciju. Izteikts viedoklis, ka disertācijas teksts saturot “aicinājumus uz agresīva kara izraisīšanu”.

Krievijas Zinātņu akadēmijas Sanktpēterburgas vēstures institūtā notika disertācijas aizstāvēšana, kurai līdz šim nav bijis precedenta. Tā bija bezprecedenta ne tāpēc, ka autors rakstīja par vlasoviešiem un ka par viņa darbu ieinteresējusies kustība “Narodnij sobor” (“Tautas sapulce”), bet gan tāpēc, ka sakarā ar šo disertāciju izcēlās strīdi par Krievijas zinātnes virzību un to, vai šī vēstures zinātne mūsdienu Krievijā vispār ir spējīga atrasties ārpus ideoloģijas un politikas.

Minētajā institūtā K. Aleksandrova disertācijas “Krievijas tautu atbrīvošanās komitejas bruņoto formējumu ģeneralitāte un virsnieku kadri 1943.-1946. gadā” aizstāvēšana notika 1. martā un bija neredzēti kupli apmeklēta. Vēsturiski disertanta izraudzītā pētniecības tēma – minētā komiteja bija vlasoviešu kustības ideoloģiskais un organizatoriskais kodols.

Pirmo informāciju par vlasoviešiem disertācijas autors guvis Arkādija Vasiļjeva grāmatā “Vienos dienā, jūsu augstība”, vēlāk par vlasoviešu kustību pats uzrakstījis vairākas grāmatas un vēstures zinātņu kandidāta disertāciju.

Autors Krievijas zinātnes aprindās pazīstams kā konsekvents antistaļinists, kura uzskati ir tuvi pazīstamajam Maskavas vēsturniekam Andrejam Zubovam, kurš 2014. gada pavasarī iebilda pret Krimas okupāciju un aneksiju un kuru tāpēc atlaida no darba Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā. K. Aleksandrovs, starp citu, aizstāvējis Lietuvas parlamenta ēku Viļņā 1991. gada janvārī, rakstā ir pieminētas arī vairākas citas viņa dzīves epizodes, kas apliecina viņa nostāju. Disertācijā Aleksandrovs pētījis, kādi bija vlasoviešu kustības “vidēji statistiskie” virsnieki un ģenerāļi, kāpēc viņi kļuva par nacistu kolaboracionistiem. Balstoties uz krievu, vācu un amerikāņu arhīvu materiāliem, viņš analizē 180 vlasoviešu virsnieku biogrāfijas. Virsnieki pārstāvējuši dažādas tautas, un bija gan emigranti, gan PSRS pilsoņi. Intervijā žurnālistiem Aleksandrovs uzsvēris, ka viņš kā zinātnieks cenšas maksimāli izvairīties no personiskām simpātijām vai antipātijām. Disetācijas autors uzskata, ka kolaboracionisms ir jāpēta, lai to novērstu nākotnē. Taču arī antistaļiniskās intonācijas tekstā esot jūtamas.

Autoram sakarā ar disertāciju radās problēmas, jo viņa pētījums ne visiem patika. Daži uzskatīja, ka tajā Vlasovs par maz kritizēts, varbūt pat padarīts pilnīgi balts. Kustības “Narodnij sobor” vadītājs A. Artjuhs tādēļ iesniedza iesniegumu Petrogradas rajona prokuratūrā ar lūgumu pārbaudīt, vai disertācija nesatur “publiskus aicinājumus uz agresīva kara izraisīšanu”. Iesniedzējs žurnālistiem vēlāk savu rīcību pamatojis ar to, ka vēlas, lai šādu disertāciju turpmāk vairs nebūtu un lai disertants nomaina sava darba tēmu (jo arī par Hitleru nevajag rakstīt disertācijas, ka viņš talantīgi zīmējis – galvenais ir tas, ka Hitlers ir kara noziedznieks).

Pirms disertācijas aizstāvēšanas uz profilaktisku sarunu ticis izsaukts Krievijas ZA Sanktpeterburgas vēstures institūta direktors N. Smirnovs. Dažas citas valsts iestādes un sabiedriskas organizācijas arī veikušas bezprecedenta spiedienu uz direktoru, cenšoties panākt disertācijas aizstāvēšanas atcelšanu un reizē aicinot institūta vadītāju “padomāt par institūta likteni”.

Pati disertācijas aizstāvēšana tomēr notika, un tā izvērtās par viedokļu cīņu. Aleksandrovu atbalstīja viņa institūta kolēģi, bet pretiniekos bija vairāki Pēterburgas un Maskavas zinātnieki, veterānu organizāciju pārstāvji. Zīmīgi, ka abas naidīgās puses bija uzaicinājušas sev līdzi pat mācītājus! J. Kuzņecovas rakstā ir citēti vairāki abu “nometņu” pārstāvju izteikumu zīmīgākie citāti.

Aleksandrova oponenti centās politizēt disertācijas vērtējumu, apgalvojot, ka disertācijai nav nekādas zinātniskas vērtības, tā esot vienpusīga, tendencioza, un ka disertācijas autors cenšoties attaisnot Vlasovu. Kara veterānu pārstāvis savos izteikumos aizgāja pat tiktāl, ka apgalvoja, ka disertācija būtu derīga Krievijas iekarotājiem un tajā tiek “pārbaudītas” nodevības tehnoloģijas un prakse, jo daudzās valstīs ASV un NATO uz vietējās “5. kolonnas bāzes” izveidojot vlasoviešu tipa opozīciju, sašķeļot valstis un pēc tam izveidojot ērtus politiskos režīmus. Disertācija iznīcinot piemiņu par Lielo Uzvaru.

Aleksandrova atbalstītāji norādīja, ka autors nav izvairījies pētīt sarežģītu vēstures problēmu, autors nebūt neslavē Hitleru un nacismu, un disertācija būs traucēklis tiem vēstures falsifikatoriem, kuri savukārt vēlas reabilitēt Staļinu.

Diskusijā faktiski tika pacelts jautājums par Krievijas vēstures zinātnes tālāko virzību – vai turpmāk vēstures pētījumus atkal iedzīs stingros ideoloģiskos rāmjos. Viens no runātājiem izteicās, ka “staļinisko ideoloģisko kampaņu līķu inde joprojām jūtama”. Apspriede ilgusi vairāk nekā 8 stundas nokaitētā atmosfērā. Visbeidzot, plkst. 22.30 vakarā institūta disertācijas padome ar pārliecinošu balsu vairākumu piešķīra Aleksandrovam vēstures doktora grādu. Tomēr disertācijas tekstu joprojām pēta prokuratūra…

Raksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija