Staļina varas pēdējais gads

Krievijas vēsturnieks B. Sokolovs portālā "Djeņ" ir publicējis rakstu. Šajā rakstā autors raksturo situāciju PSRS augstākajā politiskajā vadībā 1952.–1953. gadā, kad diktatora J. Staļina veselības stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās un tādēļ daudzi svarīgi valsts dzīves jautājumi, ko izlemt varēja tikai vadonis vienpersonīgi, netika risināti mēnešiem un pat gadiem ilgi. Rakstā ir analizētas vairākas no Staļina politikas nostādnēm attiecībā uz partijas nomenklatūru un kadru izvēli, kā arī norādīts uz Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1952. gada oktobra plēnumā notikušo Staļina kritiku pret saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem Molotovu un Mikojanu, Staļina viedokli par savu iespējamo pēcteču loku. Rakstā uzsvērtie fakti liek vēlreiz pārliecināties par to, cik liela loma Komunistiskās partijas vadībā bija augstākajam partijas darbinieku lokam – t.s. nomenklatūrai.

Rakstā pieminēts, ka pēc Otrā pasaules kara beigām Staļins turpinājis savu pirms kara iesākto politiku partijas kadru atlasē, atvirzot no amatiem daudzus nekrievu tautu pārstāvjus (30. gados – arī to tautu pārstāvjus, kuriem ārpus Padomju Savienības pastāvēja neatkarīgas valstis). Visai daudz uzmanības pievērsts t.s. "ārstu lietai", kas tika gatavota, bet pārtraukta sakarā ar J. Staļina nāvi. "Ārstu lieta" lielā mērā bija saistīta ar vēršanos pret ebrejiem. Sakarā ar to represiju briesmas draudēja tiem CK Politbiroja locekļiem, kuru dzīvesbiedres bija ebrejietes, bet L. Kaganovičs pats bija ebrejs. Valsts drošības ministrija organizēja Ebreju antifašistiskās komitejas vadītāja S. Mihoelsa (starp citu, viņa vārdā nosaukta iela Daugavpilī) nogalināšanu, apvainojot slepkavībā "poļu fašistus". Minētajā CK plēnumā Staļins vērsies pret ideju veidot ebreju republiku Krimā.

Pievērsta uzmanība rakstnieka K. Simonova atmiņām par epizodi, kad Staļins ierosināja atbrīvot viņu no CK Ģenerālsekretāra amata. Zālē sēdošie sapratuši izteiktā priekšlikuma bīstamību un aicinājuši Staļinu savu priekšlikumu atsaukt. Plēnumā tika ievēlēts CK Prezidija birojs 9 cilvēku sastāvā, daļa no kuriem jau pārstāvēja jaunāku paaudzi, bet daļa bija saglabājusi savas pozīcijas par spīti Staļina agrāk izteiktai kritikai par viņu darbu. Faktiski "vadošie cilvēki" bija pieci, bet svarīgais partijas aparāts pakāpeniski nonāca Ņ. Hruščova ietekmē.

Tas, ko Staļins nebija varējis prognozēt, bija fakts, ka Hruščovs, uz kura paša sirdsapziņas bija represijās cietušo asinis un dzīvības, vēlāk spēs nosodīt Staļina personības kultu, zināmā mērā izveidojot savējo...

B.Sokolova raksts pieejams krievu valodā šeit.

Papildus informācija