Staļina tēls Krievijā – politisko interešu spogulis

01. 05. 2015. www.delfi.lv

Kārlis Sils
vēsturnieks

Marta beigās Krievijas neatkarīgā pētījumu aģentūra „Levadas centrs” publicēja aptaujas rezultātus, kuras mērķis bija noteikt Krievijas sabiedrības attieksmi pret Staļinu. Aptaujā respondentiem tika jautāts gan par viņu pašu emocijām pret Staļinu, gan par Staļina nāves un mantojuma izvērtēšanu, gan par attieksmi pret Staļina godināšanu mūsdienās – uzceļot pieminekli vai pārsaucot Volgogradu par Staļingradu. Visi no uzdotajiem jautājumiem bija izmantoti jau agrākos pētījumos un ļauj iegūt priekšstatu par izmaiņām Krievijas sabiedrībā. Salīdzinot ar rezultātiem iepriekšējos gados, 2015. gadā respondentu skaits, kuri ir pozitīvi vai drīzāk pozitīvi noskaņoti par labu Staļinam, visos jautājumos ir vidēji pieaudzis par 10%.[1] 10% var nešķist liels skaitlis, tomēr šāds relatīvi straujš pieaugums[2] izraisa bažas Krievijas liberālajos domātājos un ir vēl viens indikators tam, ka Krievijas sabiedrība kļūst pielaidīgāka autoritārisma idejām. Kādi ir iemesli šādam pieaugumam? Vai to var izskaidrot ar ‘’Krimas efektu’’? Kāda ir bijusi valdības politika attiecībā pret Staļina mantojumu Krievijā? Un kāda ir Staļina un Krievijas attiecību vēsture?

Staļins kā padomju antivaronis

Staļins un viņa mantojums Krievijā vienmēr ir ticis vērtēts neviennozīmīgi un dažādos laikos, dažādās sabiedrības grupās ir izsaucis diametrāli pretējas emocijas – no naida līdz apbrīnai. Pirmais straujais pavērsiens attieksmē pret Staļinu pienāca dažus gadus pēc Staļina nāves 1956. gada 25. februārī, kad faktiskais PSRS vadītājs PSKP CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs sniedza savu slaveno ziņojumu ‘’Par personības kultu un tā sekām’’ partijas delegātiem tās 20. Kongresa slēgtajā sēdē. Ziņojumā tika nosodīta daļa no Staļina vadībā pastrādātajiem noziegumiem (it īpaši terors pret partijas biedriem trīsdesmito gadu otrajā pusē) un paša Staļina nopelnu pārspīlēšana dažādos PSRS sasniegumos (piemēram, uzvarā Otrajā pasaules karā). Pēkšņā atklātība pārsteidza visu Padomju Savienību un iezīmēja jaunu politisku kursu, kura viena no svarīgākajām sastāvdaļām bija destaļinizācija – oficiāla vēršanās pret visu, kas saistīts ar Staļinu. Destaļinizācijas rezultātā Staļina mirstīgās atliekas no mauzoleja tika iznestas pie Kremļa sienas, Staļina attēli pazuda no himnas un propagandas plakātiem, tika pārsauktas Staļina vārdā nosauktās apdzīvotās vietas un nozīmīgi sabiedriski objekti, demontētas un aizstātas Staļina statujas, kā arī atļauta kritikas publicēšana par Staļinu.

Straujais destaļinizācijas vilnis apstājās līdz ar Hruščova atstādināšanu no partijas un valsts vadītāja amata 1964. gadā. Brežņeva laikā attieksme pret Staļinu kļuva pielaidīgāka un publiska staļinisma laika noziegumu kritizēšana ierobežota, pašu Staļinu vērtēja kā nozīmīgu politiķi un ideologu, kurš tomēr ir pieļāvis nopietnas politiskas kļūdas un atkāpes no marksisma-ļeņinisma. Staļina tēla reabilitācijai par labu nāca arī jaunais Otrā pasaules kara piemiņas kults – sākot ar 1965. gadu, kad tika atzīmēta Padomju uzvaras 20. gadadiena, uzvaras diena tika veidota par arvien nozīmīgākiem svētkiem un pati uzvara par centrālo elementu padomju nācijas mītā.

Astoņdesmito gadu beigās radikālas pārmaiņas publiskajā diskursā ieviesa Mihaila Gorbačova īstenotā glasnostj politika. Par viedokļu līderiem kļuva sabiedriskie intelektuāļi, interešu grupas, republiku tautas frontes un nevalstiskās organizācijas. Attieksme pret Staļinu variēja atkarībā no republiku vēsturiskās pieredzes un dažādu sabiedrības grupu ideoloģiskās pārliecības. Turpmāko dalījumu sabiedrības attieksmē pret Staļinu Krievijā iezīmēja divu organizāciju – ‘’Memorial’’ un ‘’Pamjatj‘’ izveidošanās. Abas par savu mērķi izvirzīja nekomunistiska skatījuma veidošanu par Krievijas vēsturi un padomju upuru piemiņu, bet ideoloģiskajā ziņā ieņēma pretējas pozīcijas. ‘’Memorial’’ veidoja liberāli noskaņoti disidenti un šī organizācija iekļāvās kopējos liberālajos politiskajos strāvojumos, kuru mērķis bija padarīt Krieviju par modernu, eiropeisku, indivīdu cienošu valsti. ‘’Pamjatj’’ veidoja krievu nacionālisti, kuri padomju laikā savās pārāk lielās dedzības dēļ tika uzskatīti par disidentiem un kuru Krievijas nākotnes vīzija bija radikāli atšķirīga, uzsverot Krievijas ortodoksālās kultūras unikalitāti un iestājoties par monarhijas atjaunošanu. Boļševiku uzvara Krievijas pilsoņu karā bija iesaldējusi 19. gs. konfliktu starp ‘’liberāļiem’’ un ‘’reakcionāriem’’, un tagad, brūkot padomju varai, šis konflikts atgriezās Krievijas sabiedriskās domas centrā. ‘’Memorial’’ ieskicēja liberālo Staļina vērtējumu, pēc kura Staļins ir uzskatāms par noziedznieku un kauna traipu Krievijas vēsturē, un par kura noziegumiem un upuriem nedrīkst aizmirst nedz Krievijā, nedz pārējā pasaulē. ‘’Pamjatj’’ Staļina vērtējums saskanēja ar vispārēju pozīciju krievu nacionālistu aprindās – Staļins ir slikts tik tālu, cik vērsās pret krieviem, krievu nacionālismu un īpaši pret ortodoksālo baznīcu, bet pozitīvi vērtējams kā impērijas atjaunotājs, pierobežas nacionālistu pakļāvējs, ‘’stingrā roka’’ uzvarā Otrajā pasaules karā un valsts industrializācijā trīsdesmitajos gados. Tāpat izveidojās arī ideoloģisko komunistu spārns, kuru veidoja Gorbačova reformu pretinieki un kuri, Padomju Savienībai sabrūkot, arvien vairāk sāka glorificēt Staļinu, un ‘’pragmatiķu’’[3] spārns, kuru veidoja Gorbačova reformas atbalstošā partijas daļa un kura pārstāvju viedoklis bija tuvāks Brežņeva laika attieksmei – Staļinu pieminēt Otro pasaules kara un industriālo sasniegumu kontekstā, bet labāk necilāt Staļina režīma pastrādātos noziegumus, jo šīs atmiņas jaunajai Krievijai būs pārāk sāpīgas, prasītu piekāpšanos un savu kļūdu publisku atzīšanu.

Jaunās Krievijas lakmusa papīrs

Sabrūkot Padomju Savienībai un izveidojoties Krievijas Federācijai, šo četru ideoloģisko virzienu savstarpējā sāncensība tad arī ir noteikusi Krievijas politisko attīstību pēdējo 25 gadu laikā, un attieksme pret Staļinu ir viens no indikatoriem, pēc kā izšķirt šīs grupas. Mainoties dažādo grupu attiecībai varas aprindās, kā arī vispārējai ekonomiskajai un politiskajai situācijai, Krievijas jaunāko laiku vēsturē ir izdalāmi četri posmi, no kuriem katram ir atšķirīga attieksme pret Staļinu. Pirmais posms sakrīt ar Jeļcina prezidentūras laiku, un šajā posmā varas aprindās dominēja liberāļi un pragmatiķi, kuriem pieslējās arī nacionālisti, lai nepieļautu komunistu atgriešanos pie varas. Šajā posmā oficiālajai varai bija raksturīga izteikta pretpadomju retorika – sevišķi pirms 1996. gada prezidenta vēlēšanām, kurās par mata tiesu Jeļcins uzvarēja komunistu kandidātu Genādiju Zjuganovu. Reklāmas klipos, kurus pārraidīja visi lielākie Krievijas televīzijas kanāli, Zjuganovs tika salīdzināts ar Staļinu un skatītājiem tika vēstīts, ka viņa uzvaras gadījumā tiks atjaunotas gulaga nometnes.[4] Paraugam sekoja arī valsts iestādes, arhīviem pakāpeniski publiskojot un atslepenojot Staļina laika dokumentus[5] un skolās nonākot mācību grāmatām, kurās kritiski vērtēti Staļina laika noziegumi. Relatīvi brīva saglabājās arī mediju telpa – lielākie mediji piederēja konkurējošām uzņēmēju grupām, valsts maz cenzēja to saturu, nevalstiskajām organizācijām un publicistiem bija plašas iespējas nodot savu vēstījumu plašākai sabiedrībai.

Otrais posms sakrīt ar Vladimira Putina pirmajiem diviem prezidentūras termiņiem, kura laikā Putins konsolidēja savu varu ap ‘’pragmatiķiem’’, bet nacionālistiem un komunistiem kļūstot par tā dēvēto sistēmisko opozīciju. Līdz 2003. gada parlamenta vēlēšanām Putinam vēl bija nepieciešams liberālās partijas ‘’Labējo spēku apvienība’’ atbalsts, bet pēc šīm vēlēšanām, kurās abas lielākās liberālās partijas katra ieguva nedaudz virs 4% balsu, nepārvarot 5% barjeru, varas monopols nonāca varas partijas ‘’Vienotā Krievija’’ rokās. Pēc šīs sakāves ‘’liberāļiem’’ bija divas iespējas – integrēties Putina partijā ‘’Vienotā Krievija’’ vai nonākt tā dēvētajā nesistēmiskajā opozīcijā. Viens no Putina varas konsolidācijas elementiem bija sava priekšgājēja politikas nesaudzīga kritika un sevis pretstatīšana Jeļcina haosa laikiem. Šī pretstatīšana skāra arī oficiālās varas attieksmi pret Krievijas vēsturi un Staļinu. No šī perioda nāk daudziem zināmais eifēmisms par Staļinu kā ‘’efektīvu menedžeri’’, kas 2007. gadā tika publicēts skolotājiem izdalītās vadlīnijās par Krievijas jaunāko laiku vēsturi. Līdz ‘’efektīvā menedžera’’ statusam gan Staļins nonāca pakāpeniski – sākotnēji divtūkstošo gadu sākumā mācību grāmatu uzdevums bija parādīt sociālekonomisko progresu, neaizmirstot Staļina noziegumus. Putina varai nostiprinoties un attiecībām ar Rietumiem pasliktinoties, 2007. gadā iznāca jaunas vadlīnijas un vēstures mācību grāmatu sērijas, kurās Staļina noziegumiem attaisnojumus sāka meklēt nepieciešamībā apkarot visur esošo ‘’piekto kolonnu’’, „ārzemju aģentus” un naidīgos Rietumus (jeb, konkrētāk, ASV)[6]. Arī oficiālos valsts amatpersonu paziņojumos Staļinu parasti pieminēja pozitīvos aspektos vai nepieminēja nemaz. Populārākajiem un ietekmīgākajiem medijiem nonākot valsts un ar to saistītu uzņēmumu kontrolē, arī tajos Staļinu pārsvarā aplūkoja vienīgi rakstos un pārraidēs kontekstā ar Otro pasaules karu, PSRS industrializāciju vai boļševiku iekšējām varas spēlēm. Jautājumi par badu Ukrainā, masu deportācijām un kara noziegumiem vienkārši palika aizkadrā. Liberālie opozīcijas mediji, vēsturnieki, intelektuāļi un nevalstiskās organizācijas varēja turpināt apspriest, pētīt un nosodīt Staļina izdarītos noziegumus, kamēr vien tie nemēģināja izlauzties ārpus savas šaurās un specifiskās auditorijas.

Kārtējo pavērsienu Staļina tēls Krievijā piedzīvoja 2009. gadā, kad par prezidentu jau vairāk nekā gadu bija kļuvis Dmitrijs Medvedevs. Savā runā ‘’Aiziet, Krievija!’’ Medvedevs par padomju modernizācijas cenu nosauca ‘’miljonu līdzpilsoņu iznīcību, pazemojumu un fizisku iznīcību’’.[7] Šī ‘’mazā destaļinizācija’’ aizgāja pat tik tālu, ka Putins Katiņas slaktiņa kontekstā izteicās par ‘’totalitārisma ļaunumiem’’ un pašu slaktiņu nodēvēja par noziegumu.[8] Jau 2009. gadā Krievijas televīzijas kanālos tika izrādītas pirmās dokumentālās filmas par Staļina noziegumiem, bet 2010. gadā - dienu pirms Katiņas slaktiņa septiņdesmitās gadadienas – valsts kanāls ‘’Rossia 2’’ demonstrēja poļu filmu ‘’Katyn’’, kura ietvēra nepārprotamu antipadomju vēstījumu.[9] Jaunā politiskā līnija gāja tālāk par retoriku un 2010. gadā ‘’Prezidenta padomei par pilsoniskās sabiedrības institūcijām un cilvēktiesību jautājumiem’’ tika uzdots izstrādāt politiskās vadlīnijas, kuru mērķis būtu noteikt varas attieksmi pret Staļina laika noziegumiem un veidus, kādos varētu reabilitēt režīma upurus.[10] Tāpat arvien asāk Staļinu sāka nosodīt Pareizticīgās baznīcas pārstāvji. Attieksmes maiņa pret Staļinu bija simptomātiska Krievijas un Rietumu attiecību atsalumam pēc šķietama liberāļa nākšanas pie varas Krievijā un ASV prezidenta Baraka Obamas paziņojuma par attiecību ‘’restartu’’, amatpersonu un domnīcu aicinājumiem modernizēt Krievijas ekonomiku pēc smagās ekonomiskās krīzes un mazināt tās atkarību no dabas resursu eksporta.

Krimas efekts

2011. gada sākumā varēja šķist, ka Krievijā beidzot sāk izlīgt ar savu pagātni un varai ir izdevies rast kompromisu starp liberāļiem, nacionālistiem, pragmatiķiem un komunistiem, bet jau gada beigās situācija bija diametrāli pretēja. Par katalizatoru kalpoja 2011. gada parlamenta vēlēšanas, kurās ar dažādu administratīvu metožu palīdzību bija liegts piedalīties nesistēmiskajai opozīcijai, tika traucēts vēlēšanu novērotāju darbs un vēlēšanu rezultātu matemātiska analīze uzrādīja anomālijas, kādas ir raksturīgas vēlēšanām, kuras ir tikušas viltotas. Klajie vēlēšanu pārkāpumi un nespēja iesaistīties tajās saniknoja nesistēmisko opozīciju, un Krievijas lielāko pilsētu ielās sākās masu protesti, kuros piedalījās visu nesistēmisko politisko spēku pārstāvji, sākot ar liberāļiem un beidzot ar radikālajiem nacionālistiem, anarhistiem un komunistiem. Eļļu ugunij pielēja Putina lēmums kandidēt uz trešo prezidentūras termiņu. Lai gan vēlēšanās Putins it kā bija pārliecinoši uzvarējis, viņa popularitātes reitings bija sasniedzis savu zemāko punktu visā prezidentūras laikā.[11] Baidoties par vēl lielāku popularitātes kritumu, šķiet, ka Putins izvēlējās konsolidēt savu varu ap ‘’nacionālistiem’’ un ‘’komunistiem’’ un pilnībā atstumt liberāļus. ‘’Nacionālistus’’ vajadzēja iepriecināt Ortodoksālās baznīcas nonākšana nebijušos ietekmes augstumos, Lielkrievijas ideju piesaukšana un izrēķināšanas ar liberāļiem, bet ‘’komunistus’’ – vispārēja apelēšana pie padomju mantojuma, tai skaitā kārtējā Staļina tēla reabilitācija – sabiedriskajā telpā atgriezās diskusijas par ‘’piekto kolonnu’’, ārzemju aģentiem, naidīgajiem Rietumiem. Mērķis bija atrast sinkrētisku ideoloģiju, kurā ortodoksālais varētu pastāvēt kopā ar komunistisko, sirpis un āmurs kopā ar krustu. Jaunās ideoloģijas meklējumi aizgāja līdz absurdam, kad Ortodoksālā baznīca, kura līdz šim vienmēr bija nosodījusi Staļinu, 2013. gada beigās izdeva Staļinam veltītu kalendāru[12]. Mēģinājumi apelēt pie šīm divām autoritārismu atbalstošajām grupām tomēr nedeva cerēto rezultātu un vēl 2013. gadā Putina reitingi saglabājās rekordzemā līmenī[13], tomēr to kritums bija apstājies.

Visu mainīja Eiromaidana protestu panākumi, Krimas okupācija un Krievijas organizētais iebrukums Donbasā. Putina reitingi uzlidoja nebijušos augstumos, bet sabiedrisko telpu pārņēma vēl nebijis patriotisma vilnis. Šobrīd Krievija atrodas uz šī pacēluma viļņa un daudzas no dīvainībām kaimiņvalstī var izskaidrot ar Krimas aneksijas radīto efektu. Neatkarīgie mediji un nevalstiskās organizācijas piedzīvo vēl nebijušu izrēķināšanos. No oficiālās vēstures tiek aizvākts jebkas, ko varētu uzskatīt par neglaimojošu Krievijai un jebkurš mēģinājums iebilst jau vien ir pazīme par piederību ‘’piektajai kolonnai’’. Kā rīks vēsturiskās atmiņas veidošanai arvien vairāk sāk nostiprināties arī cenzūra. Pēdējo piecu gadu laikā Krievijas Kultūras ministrija ir aizliegusi izrādīt vairākas ārzemju filmas, kurās Otrā pasaules kara un padomju vēsture ir aplūkota Padomju Savienībai neglaimojošā gaismā, un šī tendence ir pieņēmusies spēkā kopš Krimas aneksijas aizliegto filmu sarakstam strauji augot (šogad nelielu sensāciju izraisīja filmas ‘’Bērns 44’’ aizliegšana)[14]. Valsts atbalstu ir zaudējuši muzeji, kas vēsta par Staļina laika pastrādātajiem noziegumiem, un pirmo reizi kopš Staļina valdīšanas laikiem viņam ir uzcelts oficiāls piemineklis okupētajā Krimā,[15] un, visticamāk, Otrā pasaules kara noslēguma septiņdesmitajā gadadienā 9. maijā būs gaidāma vēl nebijusi aizraušanās ar paša Staļina kā uzvaras tēva godināšanu. Attieksme pret Staļinu kārtējo reizi ir kļuvusi par spoguli pašas Krievijas politikai un varas uzsvariem.

Pēdējo gadu politisko un ideoloģisko uzstādījumu diktētās izmaiņas staļinisma un vispār – Krievijas 20. gadsimta vēstures izvērtējumā eksperti aplūkos arī diskusijā „9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?”, kas 7. maijā plkst. 11.00. notiks Latvijas Kara muzejā.


[1]Сталин и его роль в истории страны // http://www.levada.ru/31-03-2015/stalin-i-ego-rol-v-istorii-strany [skatīts 27.04.2015.]

[2] Jāņem vērā, ka līdz šim Staļina pozitīvam vērtējumam bija tendence lēnām sarukt.

[3]Par ‘’pragmatiķiem’’ rakstā dēvētas Krievijas varas partijas – ‘’Mūsu mājas – Krievija’’, ‘’Vienotība’’ un ‘’Vienotā Krievija’’. Šīs partijas savu ideoloģisko pozīciju definē ar apzīmējumiem – centrisms, konservatīvisms, mērens nacionālisms un pragmatisms.

[5]Yeltsin Releasing Papers From Stalin Era ; http://www.nytimes.com/1998/04/02/world/yeltsin-releasing-papers-from-stalin-era.html [skatīts 27.04.2015.]

[6]Sherlock, T., Making Sense of Self-Representations; http://eng.globalaffairs.ru/number/Making-Sense-of-Self-Representations-15574 [skatīts 27.04.2015]

[7]Medvedev, D., Go, Russia!; http://rt.com/politics/official-word/dmitry-medvedev-program-document/ [skatīts 27.04.2015]

[8]Blame for massacre of Poles cannot be put on Russians – Putin; http://rt.com/politics/katyn-poloes-massacre/ [skatīts 27.04.2015]

[9]Bratersky, A.,'Katyn' Film Premieres on State TV; http://www.themoscowtimes.com/news/article/katyn-film-premieres-on-state-tv/403191.html [skatīts 27.04.2015.]

[10]Sherlock, T., Making Sense of Self-Representations; http://eng.globalaffairs.ru/number/Making-Sense-of-Self-Representations-15574 [skatīts 27.04.2015.]

[11]Vladimir Putin // http://www.levada.ru/eng/vladimir-putin [skatīts 27.04.2015.]

[12]Russian Orthodox Church Slammed For Stalin Calendar; http://www.rferl.org/content/russia-stalin-calendar/25224022.html [skatīts 27.04.2015.]

[13] Rekordzemi tie ir pēc Krievijas standartiem, jo jebkurā demokrātiskā valstī valsts vadītājs būtu vairāk nekā priecīgs par vairāk nekā 50% lielu atbalstu sabiedrībā.

[14] Ar 10 interesantākajām pēdējos gados aizliegtajām filmām var iepazīties šajā bloga ierakstā – http://rufabula.com/articles/2015/04/16/prohibited-movie [skatīts 27.04.2015.]

[15]В Крыму после устранения "политических причин" к 70-летию Ялтинской конференции открыли памятник Сталину, Черчиллю и Рузвельту; http://www.newsru.com/russia/06feb2015/monument.html [skatīts 27.04.2015.]

Papildus informācija