Režīms, kas šodien kritizē savu izveidotāju

Nesen apritēja 30 gadu kopš M. Gorbačova nākšanas pie varas un „perestroikas” sākuma Padomju Savienībā. Krievijas portālā rosbalt.ru publicēts Sergeja Šeļina raksts „Vēstures otrā puse”, kas veltīta citai apaļai atcerei – 25. gadadienai, kopš 1990. gada maija beigās Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR, kas bija PSRS lielākā un ietekmīgākā republika) parlamenta – Augstākās Padomes – priekšsēdētāja amatā tika ievēlēts reformistiski noskaņotais Boriss Jeļcins. Autors izteic viedokli, ka tieši šis brīdis bijis aizsākums Jeļcina iedibinātajam politiskajam režīmam Krievijā, kas arī pēc Jeļcina nāves joprojām turpina pastāvēt. Paradoksāli, ka šī politiskā režīma vadītāji mūsdienās pauž pavisam pretēju viedokli – uzskata Jeļcina nākšanu pie varas un PSRS sabrukumu par katastrofu un šodien deklarē Jeļcina toreizējo pretinieku lozungus (Nereti gan tiek citēti Jeļcina jau krietni vēlākos gados teiktie vārdi, ka centieni atjaunot Padomju Savienību varētu novest pie lielas katastrofas.). Rakstā autors analizē tālaika apstākļus, kādos tika palaista garām iespēja saglabāt Padomju Savienību.

Šodien Krievijā populāros lozungus par Rietumu ceļa nevēlamību, sociālo iekarojumu nosargāšanas nepieciešamību pirms 25 gadiem izteica toreizējais Jeļcina politiskais pretinieks cīņā par minēto augsto amata krēslu Ivans Polozkovs. 1990. gada jūnijā tika pieņemta Krievijas suverenitātes deklarācija. Jeļcins ieguva lielu politisko varu un varēja sākt sacensties ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un Krievija – ar PSRS centrālo varu. Pēc uzvaras vēlēšanās B. Jeļcins turpināja strauju politisko karjeru – vēlāk kļuva par Krievijas prezidentu, 1991. gada augustā uzvarēja pučistus, 1991. gada decembrī vadīja PSRS likvidācijas procesu un iedibināja pašreizējo politisko režīmu Krievijā (kura vadošie pārstāvji šodien grib atpakaļ Padomju Savienību).

Jeļcina konkurentiem tolaik nebija nekādu darbības programmu – ne pozitīvu, ne negatīvu. Jeļcins uzvarēja, jo viņam izdevās pārvilkt savā pusē daļu padomju nomenklatūras, kura juta, ka atbalsts Jeļcinam nozīmēs viņu nostāšanos nākotnē vēstures pareizajā pusē. S. Šeļins uzskata, ka tālaika padomju nomenklatūras pārstāvji nebija piemēroti avantūristiskiem projektiem (tādiem kā, piemēram, „krievu pasaule” mūsdienās). Jeļcina projekts, lai gan izplūdis un visai neskaidrs, izrādījās vienīgais dzīvotspējīgais, jo vienīgais pieļāva PSRS likvidācijas iespējamību. Arvien vairāk kļuva skaidrs, ka padomju saimnieciskā sistēma vairs nevarēja pastāvēt, bet Padomju Savienība kā centralizēta lielvalsts nevarēja saglabāties. Jeļcins balstījās uz to, ka viņš būvēja Krievijas valstiskumu. (Ja saprotam autoru pareizi, tad, citiem vārdiem sakot, S. Šeļins uzskata, ka Krievijas valstiskuma veidošana izglāba no PSRS sabrukuma procesa asiņaināka scenārija, jo bija radies jauns varas centrs, tātad nebija politiska vakuuma. – red.)

Autors uzskata, ka gadījumā, ja PSRS centrālajai varai 1990. gada maijā būtu izdevies apturēt Jeļcina nākšanu pie varas un Krievijas padomju republikas vadība būtu palikusi tās pakļautībā, tad PSRS krīze būtu norisinājusies pēc citāda scenārija – beztermiņa ārkārtas stāvoklis, saimniecisks haoss, politisks strupceļš un rezultātā – lielvalsts nevadāms sabrukums.

S. Šeļins secina, ka Krievijas valstiskums, kas pirms 25 gadiem cīnījās pret lielvalstisku revanšismu, šodien ir pilnīgā revanšisma kalpībā – šajā ziņā vēsture it kā ir „apgriezusies otrādi”. Tomēr arī ceturtdaļgadsimts nav pagājis veltīgi – šodien apkārt redzam citu realitāti. Autors uzskata, ka arī impēriskais revanšs vairs nevar apgriezt kājām gaisā visu postpadomju telpu. Iespējama revanša cena pieaug ar katru jaunu soli.

Raksta pilns teksts krievu valodā pieejams šeit.

Papildus informācija