Pusei pasaules valstu jābūt pateicīgai Krievijai par savu neatkarību?

Ukrainas portālā “argumentua.com” ir pārpublicēts portālā “Krim. Realiji” ievietotais Stepana Graņenija raksts “Cinisma kalngals: Krievija gaida pateicību par kariem, golodomoriem, okupāciju un citām nelaimēm”. Autors pievēršas Oulu pilsētā Somijā dzīvojoša blogera Veiko Korhonena rakstam “Kāpēc puspasaule ir parādā Krievijai”, kura autors nāk klajā ar daudzu pasaules vēstures gadsimtu visai savdabīgu interpretāciju. S. Graņenijs analizē šo rakstu. Somu autors apgalvojis, ka “puse Eiropas un daļa Āzijas saņēma valstiskumu no Krievijas (PSRS) rokām” un tāpēc šīm valstīm ir jābūt pateicīgām mūsdienu Krievijai par vēl iepriekšējos gadu desmitos no tās rokām saņemto valstiskumu.

Korhonens apgalvojis, ka visa Krievijas vēsture runājot par to, ka jebkuras varas laikā Krievija ir bijusi konsekventa nāciju un tautu neatkarības un pašnoteikšanās principu aizstāvēšanā, jebkurā laikmetā visādā veidā palīdzējusi radīt daudzpolāru pasauli. Somu blogeris, interpretējot dažādu valstu vēstures faktus, uzskaitījis “no Krievijas rokām neatkarību saņēmušo valstu” sarakstu, sniedzot “piemērus” par Krievijas “ieguldījumu” dažādu valstu neatkarības nodibināšanā un stiprināšanā. Viņš sācis uzskaitījumu ar savu dzimteni Somiju un turpinājis ar Baltijas valstīm Igauniju un Latviju, kurām Krievija Pirmā pasaules kara beigās esot dāvinājusi neatkarību. Krievija esot veicinājusi arī Lietuvas valsts atjaunošanu 1918. gadā.

Kā atzīmē Korhonena kritiķis Graņenijs, ir bijuši laiki, kad nepastāvēja arī pašas Krievijas valstiskums, un krievu galvaspilsētu Maskavu dibinājis Kijevas kņazs Jurijs Dolgorukijs, kurš apbedīts Kijevā. Kā norāda Graņenijs, somu blogeris ir ignorējis tās lappuses dažādu Eiropas un citu valstu vēsturē, kas norāda uz Krievijas (PSRS) agresiju pret tām (Polija 1939.g., Čehoslovakija 1968.g. u.c.). Krievija esot veicinājusi Rumānijas, Moldovas un Bulgārijas izveidošanos, un Rumānija un Bulgārija esot vēlāk kļuvušas “nepateicīgas”, iestājoties NATO aliansē. Apgalvots, ka Mongolijai neesot bijis valstiskuma (par Čingishana impēriju somu blogeris laikam nav dzirdējis, arī Zelta Ordas vēsture, Gruzijas un Armēnijas senā vēsture ignorēta). Arī Baltkrievija un Ukraina esot pirmo reizi ieguvušas valstiskumu, atrodoties PSRS sastāvā.

Pēc Korhonena domām, Krievijai (PSRS) esot liela loma tādu valstu tapšanā kā Ķīnas Tautas Republika, Vjetnama, Korejas TDR, Indija, pat Grieķija,arī Alžīrija, Kuba, Izraēla, Angola, Mozambika u.c. valstis. Tālāk rakstā Korhonens atsaucies uz kādu Dmitriju Marčenko, kurš uzskaitījis “faktus”, no kuriem izriet, ka arī tādām valstīm kā Šveicei, Austrijai, Čehoslovākijai un pat ASV ir jābūt pateicīgām Krievijai par savu nodibināšanu un pastāvēšanu. Apgalvots, ka arī Otrā pasaules kara beigās Krievija (PSRS) vienpersonīgi esot “dāvinājusi” neatkarību vairākām valstīm, it kā kopīgas Apvienoto Nāciju koalīcijas uzvaras nemaz nebūtu bijis.

Uzsvērts PSRS ieguldījums Ēģiptes un Angolas suverenitātes nodrošināšanā un Vācijas apvienošanā, daudzu Rietumeiropas valstu koloniju sabrukumā un jaunu valstu izveidē dekolonizācijas procesā pēc Otrā pasaules kara. Tomēr, kā somu publicistu kritizē ukrainis Graņenijs, nav noliedzams vēsturiskais fakts, ka PSRS palīdzēja Ēģiptei un Angolai, bet mūsdienās šos “nopelnus” piesavinās viena pati Krievija, ignorējot to, ka toreiz PSRS sastāvēja no 15 republikām un tās visas deva savu ieguldījumu palīdzībā jaunatīstības valstīm. Taču tagad “pateikties” vajagot tikai Krievijai. Graņenijs izvirza jautājumu – tad kāpēc Krievija it kā pat upurēja savas intereses, kas tai deva atļauju upurēt ne tikai savas, bet arī pārējo PSRS republiku intereses? Graņenijs uzskata, ka bijušajā Padomju Savienībā Krievija ekspluatēja visu 15 PSRS savienoto republiku intereses un dabas bagātības.

Simptomātiski, ka sava raksta nobeigumā S. Graņenijs pat apšauba šāda somu blogera esamību un izsaka aizdomas, vai tik šādam blogam “kājas neaug no Maskavas”.

iespējams, varētu arī nepievērst tik lielu uzmanību viena blogera viedoklim sociālajos tīklos, ja vien tēma par Krievijas ieguldījumu citu valstu izveidošanā, it kā upurējot pat savas pašas valstiskās intereses, un no tā izrietošiem pierādījumiem par citu valstu “vēsturisko nepateicīgumu” laiku pa laikam neatskanētu Krievijas retorikā.

No savas puses piebildīsim, ka mīti par Krievijas divreiz vienā gadsimtā – 1918. un 1991. gadā – dāvāto neatkarību Baltijas valstīm atkārtojas laiku pa laikam. Tajos gados, kad vēsturē Krievija ir bijusi spiesta atteikties no kādām iekarotajām teritorijām, tas tiek pasniegts kā Krievijas labvēlība un citu valstu suverenitātes respektēšana. Bet tikpat labi daudzas valstis varētu teikt, ka dažādos laikposmos tās ir nevis ieguvušas, bet gan otrādi – zaudējušas savu valstisko neatkarību sakarā ar šo valstu iekarošanu un iznīcināšanu, kad Krievija paplašināja savu teritoriju un būvēja savu impēriju. Kādā veidā šādi iekarošanas fakti būtu savienojami ar somu blogera apgalvoto tēzi par Krievijas atbalstu daudzu neatkarīgu valstu izveidošanai? Jeb tā bija “labvēlība” tikai tajos “vājuma brīžos”, kad iekarotās teritorijas nācās atdot?

S. Graņenija raksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija