PSRS - ne federācija, bet unitāra valsts: ukraiņu autora viedoklis

Ukraiņu politologs Staņislavs Kuļčickis vienā no Ukrainas portāliem bija nopublicējis rakstu "Federācijas optiskais apmāns", kurā analizēts un hronoloģiskā secībā izsekots procesam, kādā veidā boļševiki pēc 1917. gada veidoja formāli federāciju, bet faktiski - unitāru lielvalsti, jaunu Krievijas impēriju. Raksts aktuāli sevišķi mūsdienu Krievijas - Ukrainas attiecību izpratnei. Fakts, ka PSRS bija unitāra valsts un tas, kā šajā valstī jutās attiecīgas republikas un to pamatnācijas, kāds atšķirīgs bija KPFSR statuss attiecībā pret citām savienotajām padomju republikām un kā KPFSR struktūras daudzkur saplūda ar Vissavienības struktūrām, joprojām ir atstājusi sekas uz Krievijas attiecībām ar citām bijušās PSRS republikām. No savas puses piezīmēsim - pēc PSRS sabrukuma faktiski notika līdzīgs process: agrākās KPFSR struktūras faktiski saplūda kopā ar agrākajām PSRS (Vissavienības) struktūrām. Rezultātā Krievijas struktūras arvien vairāk sāka atražot agrāko Vissavienības varas strutūru viedokli.

Boļševiki sākotnēji atzina nāciju pašnoteikšanās tiesības, bet tikai proletariāta valstu pašnoteikšanās tiesības. Ļeņins uzskatīja, ka var bū vairākas formāli neatkarīgas padomju valstis, jo "pa partijas līniju" tās tik un tā bija pakļautas vienotam kopīgam organizatoriskam centram Maskavā, jo boļševiku partija darbojās pēc stingras centralizācijas principa. Paralēli "partijas līnijai" pastāvēja "padomju līnija" - Kremlim tika pakļautas spēka struktūras un ekonomiskās struktūras perifērijā, reģionos. Valstis - formāli neatkarīgas, bet faktiski pilnīgi pakļautas Kremlim. To precīzi uztvēris ievērojamais amerikāņu vēsturnieks un politologs Ričards Paipss.

Tiesa gan, atsķīrībā no Paipsa, raksta autors uzskata, ka arī padomes bija faktiskās izpildvaras - boļševiku partijas - sastāvdaļa. Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas filiālēm republikās bija jāsaglabā lojalitāte centram. Sevišķi tika uzmanīta situācija Ukrainā  - lielākajā no padomju republikām, kas nebija Krievija. Vēlāk bija mēģinājums visas šīs republikas iekļaut Krievijas federācijas sastāvā. Staļina ierosināto autonomizācijas plānu Ļeņinam izdevās atspēkot, un uzvarēja padomju republiku formālas federācijas variants, kurā Krievija bija tikai viena no republikām, jo citas padomju republikas negribēja atteikties no republiku statusa. Taču, kā uzsver autors, pēc šīs padomju republiku federācijas (administratīvi teritoriālā dalījuma, republiku administratīvo robežu) shēmas faktiski arī sabruka PSRS 1990.-1991. gadā. Īslaicīgi formāli neatkarīgām valstīm pēc PSRS nodibināšanas 1922. gadā tika saglabāta suverenitāte arī padomju republiku statusā. 20. gados Krievijas republikas sastāvā tika izveidotas autonomas republikas - tika izveidotas šādas otrā līmeņa federatīvas struktūras. Reālas suverenitātes nebija nevienam no šiem abiem līmeņiem. Ar PSRS izveidošanu Krievijas (Viskrievijas) struktūras tika pārveidotas par Vissavienības struktūrām,tāpēc, kā norāda arī raksta autors, daļēji netika veidotas attiecīgas KPFSR struktūras, kādas izveidoja citām padomju republikām. No vienas puses, veidojās pretruna, jo KPFSR statuss tādējādi bija zemāks nekā citām padomju republikām. Taču, lai motivētu iedzīvotājus atbalstīt padomju varu, "nacionālajās republikās" nācās atbalstīt vietējo valodu lietošanu, jo krievu valoda jau tāpat bija dominējošā.

S.Kuļčickis uzskata, ka Padomju Savienībā jēdzieniem "titulnācija" un "nacionālais mazākums" bija cita nozīme. Administratīvi teritoriālā dalījuma pamatā bija atteikšanās no guberņu principa un etniskā (nacionālā) principa ieviešana,nosaucot teritoriju tās tautības vārdā, kura sastādīja iedzīvotāju vairākumu attiecīgajā reģionā. Hierarhijas augšgalā noklusēti atradās Krievijas pārstāvji, bet, lai to noklusētu, multinacionālo valsti nenosauca krievu nācijas vārdā par Krieviju, bet gan par Padomju Savienību. Savienotajās padomju republikās bija pa vienai titulnācijai, kuru vārdā republikas bija nosauktas. Autors skaidro krievu nācijas divdabīgo un pretrunīgo statusu Padomju Savienībā. Boļševiku vadoņi neoficiāli tieši krievu nāciju uzskatīja par titulnāciju visas PSRS mērogā, līdz ar to krievi neuzskatīja sevi par mazākumtautību nevienā no savienotajām padomju republikām. Lai mazinātu nacionālās atbrīvošanās cīņas izcelšanās risku, savienotajās padomju republikās palielināja krievu iedzīvotāju īpatsvaru. Daudziem krieviem nepatika, ka "nacionālajās republikās" titulnāciju pārstāvji viņus sauca par minoritāti. Autors rakstā sīkāk analizē Ukrainas situāciju minētajā kontekstā - Krievijas intelektuālā elite protestēja pret pieeju , kas uzskatīja ukraiņus un baltkrievus kā atsevišķas nācijas.

Boļševiku vadoņi formāli atbalstīja internacionālisma principus un apspiesto nāciju nacionālismu arvien vairāk sauca par buržuāzisku. Taču praksē savienoto un autonomo republiku pilnvaras tika arvien vairāk samazinātas, bet visās varas vertikālēs iedēstīta impēriskā ideoloģija. Lai gan arī krievu tautai bija atņemta suverenitāte, Kremlis tieši to uzskatīja par valsts pamatu un Vissavienības titulnāciju. Nekrievu republiku nacionālā faktora uzsvēršana arvien vairāk samazinājās, arvien vairāk pārgāja atpakaļ uz krievu valodu. Tautības ieraksts pasē bija svarīgs gadījumos, ja persona piederēja pie titulnācijas attiecīgajā republikā. Nacionālās atbrīvošanās cīņu noskaņojumu Ukrainā apslāpēja ar golodomora palīdzību. Pēc autora domām, represīvo darbību padomju varas iestādes maskēja ar "pasvītrotu ukrainofiliju", pārceļot Ukrainas PSR galvaspilsētu no Harkovas uz Kijevu.

Raksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija