Profesors Zubovs par padomju mantojumu Krievijas sabiedrībā un kas būtu jādara tā pārvarēšanā

Piedāvājam Jūsu uzmanībai vēl vienu aktuālu Krievijas vēsturnieka un politologa prof. Andreja Zubova rakstu. Tas veltīts dekomunizācijas jautājumam Krievijā, uzskaita Krievijas nepadarīto šajā jomā, kā arī sniedz autora pārdomas par to, ko boļševisms un staļinisms ir izdarījis ar krievu tautu. Profesors uzskaita gan to, ko tie PSRS vadītāji, kuri 20. gadsimta 50. gadu vidū uzsāka destaļinizāciju, izdarīja šajā jomā, gan to, ko viņi nesaredzēja, neizprata un neizdarīja. Sniegts arī A. Zubova viedoklis par to, kāpēc deboļševizācija un destaļinizācija Krievijā joprojām nav izdevusies. Raksts mudina apjaust, cik liels joprojām Krievijā ir ļeņinisma un staļinisma mantojuma iespaids uz ļaužu prātiem un rīcību, kadas ir padomju mentalitātes saknes, kas atstājušas dziļu iespaidu uz sabiedrību.

Profesors atzīst, ka staļinisma represijas īstenojušas valstī drausmīgu atlasi – aktīvākie, godīgākie un kārtīgākie cilvēki, kuri nepakļāvās, tika nogalināti. Izdzīvoja tie, kas saliecās. A. Zubovs uzskata, ka krievu tauta ir salauzta, un tas ir padomju varas rezultāts.

Uzsākot destaļinizāciju Hruščova laikā, tika runāts galvenokārt par represijām pret komunistiem, jo visi komunisti baidījās, ka paši var kļūt par nākamajiem represējamiem. Taču par vienkāršiem cilvēkiem, kuri sastādīja iedzīvotāju vairākumu, dažādu sabiedrības slāņu un profesiju pārstāvjiem, vienkārši neatcerējās. Runa bija galvenokārt par 1937.-1938. gada represijām, bet par daudzām represijām, kas bija sākušās jau kopš 20. gadiem, vienkārši klusēja. Tika nosodīts Staļins par komunistiskās partijas graušanu. Kārtoja rēķinus ar Staļina līdzgaitniekiem ne tāpēc, ka viņi bija līdzgaitnieki un staļinisko represiju īstenotāji, bet gan tāpēc, ka viņi bija Hruščova sāncenši. Staļins bija visas padomju partijas dzīves galvenā figūra, tāpēc Staļina nosodījums nozīmēja padomju režīma nosodīšanu. Aprobežojās tikai ar Staļina personības kritiku, bet tālāk uz režīma plašāku nosodīšanu negāja.

Kopš 1964. gada, kad Hruščovs tika atstādināts, Brežņeva laikā, par Staļinu sāka izteikties arvien pozitīvāk. Partijas vadība pieturējās pie uzskata, ka neskatoties uz Staļina personības kultu, partijas kopējā līnija tomēr bijusi pareiza. 1965. gadā tika atsākts svinēt uzvaras dienu Lielajā Tēvijas karā. Ar uzvaru attaisnoja partiju un Staļinu kā tās vadītāju. Tika noklusēts tas, ka Staļins bija viens no Otrā pasaules kara izraisītājiem un Hitlera sabiedrotais. Terminu “Lielais Tēvijas karš” lietoja tāpēc, lai nošķirtu 1939.-1941. gada karu, kad Staļins pusotru gadu bija Hitlera sabiedrotais, no 1941.-1945. gada kara, kad PSRS cīnījās antihitleriskās koalīcijas sastāvā. “Molotova – Ribentropa pakts” tika attaisnots, pakta slepenie protokoli bija zināmi visā pasaulē, izņemot Padomju Savienības iedzīvotājiem.

Kopš Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī Staļina attaisnošana sākās atklāti. Tas nozīmēja visa padomiskā attaisnošanu, jo Staļins valdīja 30 gadus. Saskaņā ar prof. Zubova domām, tā kā Ļeņins valdīja tikai dažus gadus, tad faktiski tieši Staļins izveidoja padomju valsti, padomju cilvēku ar padomju mentalitāti un iznīcināja Krieviju. Staļins komunistiem joprojām ir svēts tēls, arī Valsts drošības komitejai, kas bija komunistiskās partijas represīvais mehānisms. A. Zubovs uzskata, ka Krievijā pašlaik galvenā vara ir VDK, un Krievijas valsts politiskās vadības pārstāvju frazeoloģija ir staļinisma attaisnošana.

Krievijas sabiedrībā padomju gados liela nozīme bija Ļeņina loma uzsvēršanai. Pēc Staļina “nonākšanas nežēlastībā” Ļeņins ieņēma vēl lielāku vietu. Lai gan padomju režīms sabruka un tika izdotas grāmatas, kas atklāja patieso ainu, ka Ļeņins bija tāds pats asiņains vadonis – saskaitīts, ka Ļeņina laikā katru gadu gāja bojā pat vairāk cilvēku nekā Staļina laikā! Taču ne Jeļcina, ne Putina laikā Ļeņina mirstīgās atliekas nav iznestas no mauzoleja un apbedītas. Nesen aptaujā maskaviešu vairākums nobalsoja par to, ka ir jāsaglabā Maskavas metro stacijas “Voikovskaja” nosaukums par godu cara slepkavam Voikovam.

Zubovs asi kritizē Krievijas prezidentu Putinu, ka arī tas nācis no staļiniski ļeņiniskās padomju sistēmas un pats labprātīgi gājis strādāt uz VDK, bet tad, kad kļuvis par prezidentu, viens no pirmajiem viņa darbiem bijusi Andropovam veltītas memoriālās plāksnes atjaunošana pie Krievijas Federālā drošības dienesta centrālās ēkas Lubjankā.

Profesors uzskata, ka Centrālajā un Austrumu Eiropā komunistiskā režīma sekas pārvarētas, tur notikusi sistēmiska dekomunizācija, atvērti arhīvi, noņemti padomju laika pieminekļi, cilvēkiem atdoti atņemtie īpašumi. Krievijā viss padomiskais ir saglabāts, rīkojas bijusī padomju nomenklatūra, kas tautai nolaupīto nav atdevusi, bet sadalījusi savā starpā. Ja Krievijā Ļeņinu iznestu no mauzoleja un par Staļinu pateiktu visu patiesību, valsts mainītos. Zubovs par galveno problēmu uzskata to, ka Krievija ir postpadomju valsts, bet bez sistēmiskas dekomunizācijas pēc Centrāleiropas un Austrumeiropas parauga Krievijai nav nākotnes. Vecie simboli joprojām nosaka Krievijas sabiedrības dzīvi.

Prof. Zubovs uzskaita svarīgākos veicamos pasākumus Krievijas sabiedrības atveseļošanā: sistēmisku dekomunizāciju (lustrāciju, tiesību pārmantošanu, vēstures skatījuma paradigmas maiņu u.c.). Komunistiskā režīma galvenais noziegums esot krievu cilvēka mentalitātes izmainīšana. Pēc profesora domām, pašlaik galvenais uzdevums ir atjaunot pilsonisko sabiedrību Krievijā. Tas ir smags, ārkārtīgi sarežģīts, bet pakāpeniski veicams uzdevums.

Prof. A. Zubova raksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija