Multidisciplinārs skatījums uz okupācijas tēmu seminārā "Pagātne. Tagadne. Mēs"

2015. gada 27. oktobrī Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļa bija sarīkojusi publisku diskusiju "Pagātne. Tagadne. Mēs". Šis bija pirmais pasākums vairāku sarīkojumu iecerē, ko ieplānojuši muzeja nesen izveidotās nodaļas darbinieki. Kā ievadvārdos uzsvēra nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, okupācijas jautājums joprojām pastāv politikā un Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā. Sniedzam būtiskākās tēzes no visu četru referentu sacītā.

LU asociētais profesors Ivars Ijabs referātā "Okupācija Latvijas iekšpolitikā pēc neatkarības atjaunošanas" sniedza pārskatu par to, kā Latvijas politika ir izturējusies pret okupācijas jautājumu, kā politiskos lēmumos centās tikt galā ar okupācijas mantojumu. Kā demokrātiskie režīmi strādā ar savu nedemokrātisko pagātni. Pēc principa - piedot un aizmirst? – vai - vajāt un sodīt? Šeit pastāv krimināltiesiskie, civilie (civiltiesiskie) un politiskie instrumenti. Latvijā viens no civiltiesiskajiem bija jautājums par denacionalizāciju. Politiskais jautājums (lustrācija) nozīmē to, cik lielā mērā tiek ierobežoti tie, kas bija iesaistīti nedemokrātisku režīmu pastāvēšanā. Krimināltiesību un tiesvedību ziņā uzsvars likts uz 20. gs. 40. gadu noziegumiem, turklāt visaktīvāk noziegumi izmeklēti 90. gados. Kopš 1988. gada norisinās personu reabilitācija. Kalendārā ir deviņas piemiņas dienas. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, denacionalizācija Latvijā tika īstenota plašākā apjomā. Piemēram, Rīgā īpašniekiem un viņu pēctečiem tika atdots 56% no dzīvojamām fonda (ap 78000 dzīvokļu). Bijuši vairāki Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi: Ādamsons pret Latviju, Ždanoka pret Latviju. Jautājumā par to, ko darīt ar okupācijas laika amatpersonām, Latvijas iekšpolitika ir bijusi mēreni liberāla. Pilsonības jautājuma risināšanā ir izmantota valsts nepārtrauktības doktrīna, atjaunotās Latvijas konstitucionālais pamats. Vai pilsonības likums ir "traditional justice" elements? Tieši okupācijas jautājumā Latvijas iekšpolitika ir lielā mērā saistīta ar ārpolitiku. Sevišķi trīs Baltijas valstis un Polija uzskata, ka ilggadīgais stāsts par Otrā pasaules kara rezultātiem neatbilst vēsturiskā taisnīguma principam attiecībā pret šīm valstīm. Latvijā okupācija ir atstājusi dziļas sekas. Tomēr visu slikto, kas pastāv mūsdienu Latvijā, nevar skaidrot tikai ar padomju okupācijas sekām vien, jo pastāv arī citi, kopš neatkarības atjaunošanas radušies faktori, u.tml.

LU docents Mārtiņš Mintaurs ziņojumā "Piemiņas vietas okupācijas vēstures kontekstā" skaidroja, ka saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem pastāv piemiņas vietas, vēsturisko notikumu vietas un vēstures pieminekļi. Vēstures pieminekļi ir vēstures mantojuma visvairāk politizētā kategorija. Latvijā pašlaik ir 137 valsts un vietējās nozīmes vēstures pieminekļi. Vēstures pieminekļi ir tikai 1,5% no visu kultūras pieminekļu kopskaita. Piemiņas vietas, kas saistītas ar abu okupāciju režīmu notikumiem Latvijas teritorijā, izveido galvenokārt kopš 80. gadu beigām. 2012. gadā bija 311 komunistiskā terora upuru un nacionālo partizānu piemiņas vietas. Cita piemiņas vietu grupa ir padomju laikā izveidotās piemiņas vietas, kas mūsdienās tiek vērtētas pretrunīgi. Atklāts paliek jautājums – kāda ir Latvijas sabiedrības attieksme pret padomju laikā izveidotajām piemiņas zīmēm, kāds ir šo piemiņas vietu potenciāls Latvijas 20. gs. vēstures apgūšanā? Ikviens kultūras objekts ir daļa no sabiedriskās dzīves. Visumā joprojām nav skaidrs, ko darīt ar padomju laika pieminekļiem – tas būs atkarīgs no turpmākās vēstures politikas Latvijā. Sabiedrībā pamazām nāk apjausma par to, ka kaut kas nav izrunāts līdz galam, un neizrunātais traucē.

Vēstures skolotāju biedrības pārstāve Dzintra Liepiņa savā vēstījumā "Okupācijas tēma vēstures mācīšanā skolās" sākumā sniedza pārskatu par vēstures mācību priekšmeta standartiem un programmām pamatskolā un vidusskolā. Mācību grāmatas faktu izklāsta ziņā tika vērtētas kā labas, ir izdots daudz vēstures avotu. Vidusskolā Latvijas vēsturei paredzēta apmēram trešdaļa no kopējā vēstures mācību stundu skaita. Daudz ir atkarīgs no skolotāja zināšanām un nostājas, tomēr ievērojama nozīme ir arī sociālajam un politiskajam kontekstam. Vairums vēstures skolotāju neatbalsta dalītā (pasaules un Latvijas) vēstures kursa ieviešanu – vai tā var labāk panākt izpratni, piemēram, par okupāciju? Sabiedrības pretrunīgā skatījuma uz vēsturi cēloņi ir sabiedrības atšķirīgie priekšstati par Latvijas valsts attīstību pēc neatkarības atgūšanas, sabiedrības grupu atšķirīgā sociālā atmiņa, manipulācijas ar sociālo atmiņu politisku mērķu sasniegšanai. Skolām ar latviešu un krievu mācību valodu ir atšķirīgs skatījums uz Latvijas okupāciju vēsturi. Faktu zināšanas līdzīgas. Viedokļi atšķiras par PSRS ietekmi uz Latviju, par Otrā pasaules kara vēsturi. Skolēnus vairāk interesē skolotāja paskaidrojumi, mazāk – mācību grāmata. Nozīmīga ir ģimenes ietekme. Sociālās atmiņas veidošanā par Latvijas padomju laiku vēsturi latviešu skolotāji vairāk uzsver atmiņu lomu un personisko pieredzi, krievu skolās liela piesardzība un izteikumi, ka esot skolēniem jāmāca "oficiālā vēsture". Jauniešu pārņemtais viedoklis lielā mērā balstās uz vecākās paaudzes nodotiem mītiem – par lētu medicīnu u.tml. Latviešu skolās vairāk runāts par upuriem un traģismu, okupācijām, deportācijām. Krievu skolās vairāk uzmanības ekonomiskajiem aspektiem padomju gados, cenšas skaidrot simtiem tūkstošu krievvalodīgo ienākšanu un atrašanos Latvijā padomju laikā. Krievu skolās skolēni vairāk oponē skolotājiem, ka vairāk ir jāiekļauj ģimeņu pieredze, jo mājās par to runā. Paliek atklāti jautājumi - vai var novērst atšķirības, vai iespējama uzskatu tuvināšana nozīmētu kompromisus?

LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns ziņojumā "Padomju okupācija Latvijas sabiedriskajā domā" pievērsās jautājumiem, kādā veidā Latvijas sabiedrība ir reaģējusi uz konkrētām Latvijas vēstures tēmām, cik aktuāls padomju okupācijas periods ir šodienas Latvijas sabiedrībā? Pētnieks tālāk savā ziņojumā atsaucās uz vairāku pēdējos gados veiktu socioloģisko aptauju datiem. Okupācijas perioda aktualitāte ir pieaugusi krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Tas saistīts ar Krievijas īstenoto vēstures politiku – ka nepieciešams aizstāvēt Krievijas vēstures propadomisko naratīvu. Sevišķi efektīvi šis naratīvs "trāpa" Brežņeva laika paaudzē (pašlaik tai ir 45–55 g.), kas uzsver tālaika "stabilitāti" utt. Krievvalodīgo iedzīvotāju informētība par padomju periodu nav būtiski pieaugusi. Nepietiekamu informētību visvairāk izjūt jaunieši. Vairums krievvalodīgo atzīst, ka "Molotova – Ribentropa pakts" ietekmēja Baltiju, bet daļa uzskata, ka Padomju Savienībai bija attaisnojami šādi rīkoties. Latvieši uzskata, ka deportācijas nekādā gadījumā nebija attaisnojamas, bet liela daļa krievvalodīgo uzskata, ka atsevišķos gadījumos attaisnojamas. Latviešu vairums uzskata, ka 1940. gadā bija PSRS iebrukums. Krievvalodīgo vidū trešdaļa izsakās nekonkrēti, nesniedz atbildi (nepiekrīt arī Krievijas naratīvam, bet izvairās). Izpratnē par okupāciju nepastāv nozīmīgas atšķirības starp vecuma grupām. Kopumā par padomju periodu pieaug pozitīvs vērtējums. Latviešu vidū paliek neitrālāka nostāja, nevis pozitīva. Krievvalodīgajiem iedzīvotājiem šis vērtējums vērsts uz pozitīvo pusi. Var secināt, ka šādu vērtējumu lielā mērā uztur atmiņas par vēlīno padomju modeli (Brežņeva laikmetu), kad vairs nebija plašu represiju no režīma puses. 2014. gadā aptaujā 15–24 g.v. respondentu grupā redzams, ka vairāk simpātiju pret kapitālistisko iekārtu, bet joprojām tiek atražots etnolingvistiski sadalīts skatījums (tas notiek ne bez ārējas palīdzības). Nostalģijas faktors, bet jānošķir reflektīvā (neaktīvā) nostalģija un rekonstruējošā (aktīvā) nostalģija. Latvijā ir jāsaprot, ka Latvijas vēstures jautājumiem ir "turpinājums ārpus Latvijas".

Papildus informācija