Latviešu bēgļu pieredze pirms 70 gadiem

Piektdien, 2015. gada 9. oktobrī Latvijas Okupācijas muzejā norisinājās seminārs-diskusija „Latviešu bēgļi pirms 70 gadiem”. Pasaules bēgļu krīzei mūsdienās saasinoties, aktuāli kļūst atskatīties vēsturē uz latviešu bēgļu pieredzi, kuri bija devušies trimdā Otrā pasaules kara beigās. Beidzoties karam, ārpus savas dzimtenes atradās miljoniem dažādu Austrumeiropas tautu bēgļu, arī latvieši, lietuvieši un igauņi. Lielākā daļa latviešu bēgļu ieguva pārvietoto personu (Displaced Persons) statusu. Vairāk nekā 100 000 latviešu dzīvoja Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) nometnēs Rietumvācijā, Dānijā un Austrijā. Sniedzam svarīgākās tēzes no sniegtajiem referātiem.

Vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris referēja par latviešu pārvietoto personu tiesisko statusu pēckara Vācijā. Lai gan bēgļu nometnes atradās UNRRA pārraudzībā, galvenā teikšana bija triju okupācijas zonu (ASV, Lielbritānijas un Francijas) militārajām pārvaldēm, kuru lēmumi attiecībā uz bēgļiem ievērojami atšķīrās. No UNRRA aprūpes bija izslēdzami kolaboranti, tāpēc sākās skrīninga procedūras, kolaborantiem atņēma DP tiesības un izraidīja no nometnēm, tie pārgāja vācu saimniecībā. Izraidīto skaits no latviešu nometnēm nebija liels. Apmēram piektā daļa pārvietoto personu bija karagūstekņi (vairums viņu bija nometnēs angļu okupācijas zonā). Rietumu okupācijas zonās bija arī PSRS militārās misijas, to pārstāvji (repatriācijas virsnieki) varēja apmeklēt DP nometnes. Līdz 1952. gadam uz Latviju repatriējās ne vairāk par 2000 brīvprātīgo. PSRS iekārtoja speciālas repatriācijas nometnes, kurās repatriantus turēja līdz nosūtīšanai uz dzimteni. „Dīpīšu” nometņu dzīvi Vācijas likumi neregulēja. Rietumu sabiedrotie vēlāk, pēc DP nometņu slēgšanas, negribēja, lai „dīpīši” paliktu Vācijā. 1947. gadā UNRRA vietā stājās Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO), kas kārtoja pārvietoto personu izvešanu no Vācijas uz citām zemēm. Latvijas sūtniecība Londonā gribēja, lai visi latviešu „dīpīši” izņemtu LR ārzemju pases. Nometnes 1949.g. pārgāja Rietumvācijas ziņā, bet ap 1950.g. IRO beidza darboties DP jautājumā.

Mūziķis un skaņu mākslinieks Kalle Aldis Laar (Vācija) stāstīja par bēgļu pieredzi un viņu pēcteču identitāti Rietumvācijas sabiedrībā. Stāstījums lielā mērā bija balstīts uz viņa mātes atmiņu pierakstiem, kas tagad nodoti muzejam.

Aija Ebden (Latviešu kopības Vācijā padome) stāstīja par saviem 16 gadiem vairākās bēgļu nometnēs Rietumvācijā 1945.-1961. gadā.

Valters Nollendorfs referēja par bēgļu nometņu lomu trimdas identitātes veidošanā. Otrā pasaules kara beigās bēgļu un evakuēto skaitu viņš lēsa uz apmēram 150 000 cilvēku. Daudzi bēgļi palika Austrumvācijā, netika tālāk uz rietumiem (1945.g. februārī Drēzdenes bombardēšanā gāja bojā arī daudz latviešu), vēlāk netika no padomju okupācijas zonas tālāk uz Rietumvalstu okupācijas zonām Vācijā.  Jaunajās grūtībās sveši latvieši sāka kļūt savējie (Latvijā mierlaika apstākļos diez vai būtu satikušies). Nometnēs 1945.-1950.g. veidojās mazie trimdas centri – t.s. „mazā Latvija”. Latvijas bēgļu vidū bija niecīgs skaits Latvijas mazākumtautību pārstāvju. Nometnēs nebija viss pirmskara un kara laika Latvijas sabiedrības sociālais spektrs, bet galvenokārt inteliģence, pilsētnieki, karavīri. Notika komunikācija un trimdas „ierēdniecības” veidošanās: prese, apkārtraksti, veidojās centrālās un reģionu pārstāvniecības, nometņu pašpārvaldes. Jaunu personisko, sabiedrisko saišu veidošanās. Zaudētās dzimtenes tradīciju glabāšana un kopšana, pozitīvisms. Trimdas presei bija raksturīga tendence uz pozitīvo. Norisinājās sabiedriskās, kultūras, izglītības un reliģiskās dzīves organizēšana. Tika izstrādātas pamatlīnijas „Latvieša stāja svešumā”, kas ietvēra trimdas ideoloģijas pamatelementus: ticību mūžīgas Latvijas nākotnei, cīņu par Latvijas brīvību, atgriešanos brīvā Latvijā kā dzīves piepildījumu, pakļaušanos demokrātiski ievēlētām autoritātēm, tautas dzīvā spēka saglabāšanu un uzturēšanu u.c.

Papildus informācija