Krievu vēsturnieks par vēstures politizāciju un Eiropas pēckara vēstures interpretāciju maiņu

Portālā NovajaGazeta.ru publicēta plaša intervija „Eiropas atmiņas kari” ar Krievijas vēsturnieku, Eiropas universitātes Sanktpēterburgā profesoru Alekseju Milleru. Intervija aptver plašu tematisko loku – par „atmiņas kariem” un „simbolu kariem”, agrākā Eiropas konsensa vēstures jautājumos beigām, kara noziedznieku heroizāciju un vēstures „aizmiršanu”. Intervijā ir runa par vēstures izmantošanu politikā, manipulēšanu ar vēstures naratīviem un vēstures sižetiem, komentāriem un traktējumiem tīri politisku apsvērumu dēļ. Tātad – par visu to, kā vēsture tiek ekspluatēta politiskos nolūkos. Krievu vēsturnieka sniegtās atziņas izraisa interesi, lai gan dažviet tās ir, protams, diskutējamas. 

Vispirms vēsturnieks sniedz ieskatu termina „vēstures politika” izcelsmē un attīstībā. No politizācijas radās teiciens, ka vēsturi nedrīkst atstāt tikai vēsturnieku ziņā. Ar vēstures politikas palīdzību var izteikt pretenzijas politiskajās attiecībās starp valstīm un tautām, piemēram, starp kaimiņvalstīm, izmantot politiskos nolūkos to agrākos „vēsturiskos grēkus” utt. Vēstures politikai pastāv arī iekšpolitiskā dimensija – tas, kā konkrētus vēstures jautājumus izmanto dažādas partijas, cīnoties par tiesībām interpretēt pagātni un izmantojot vēstures jautājumus cīņā ar oponentiem valsts iekšienē.

Lai gan intervētājs un intervējamais apgalvoja to, ka sākotnēji 90. gados ar vēstures politizāciju vispirms esot nodarbojušās Austrumeiropas valstis, sevišķi Polija un Baltijas valstis (ar politizāciju, acīmredzot, ir domāta šo valstu vēstures pārvērtēšana pašu spēkiem pēc Maskavas politiskā diktāta beigām vēstures jautājumos un PSRS sabrukuma. – red.), abi bija vienisprātis, ka pēdējos gados īpaši Krievija izmanto vēsturi politiskos nolūkos (Medvedeva komisija cīņai pret vēstures falsifikācijām, Daņilova – Fiļipova vēstures grāmata u.c.). Kaimiņvalstī vairāki vēsturnieki pēdējos gados tikuši vajāti par „nepareiziem izteikumiem”, kas atšķīrušies no „oficiālās līnijas”.

Pašlaik Krievijā plaši tiek kritizēti vairāki Ukrainā šopavasar pieņemtie likumi par totalitārisma nosodījumu un pagātnes izvērtēšanu, bet pirms tam tieši Krievijā tika pieņemts pirmais likums, kas regulē izteikumus par pagātni (t.s. „Jarovajas likums” 2014. g. maijā). Ir izveidotas divas it kā sabiedriskas organizācijas, kas seko izteikumiem vēstures jautājumos: Krievijas vēstures biedrība (Valsts domes priekšsēdētāja S. Nariškina vadībā) un Militārās vēstures biedrība (kultūras ministra V. Medinska vadībā). Krievijā pieaug uzskats, ka citādo viedokļu paudēji ne tikai izsaka savu atšķirīgo uzskatu, bet arī „palīdz ienaidniekam”. Krievijā, izrādījās, ir daudz cilvēku, kuri bija gaidījuši vārdus „piektā kolonna”. Sabiedrībā ir mainījusies attieksme pret impērijas ideju – tā atkal ir pozitīva. Krievijas valsts pirmās personas ir atgriezušās pie „Molotova – Ribentropa pakta” vērtējuma padomju versijas.

A.Millers atzīst, ka kopš 90. gadiem Austrumeiropas valstis ir faktiski ir piespiedušas izmainīt Eiropā laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz 20. gadsimta 80. gadiem izveidojušos konsensu vēstures jautājumos, kas balstījās uz vainas atzīšanu par holokaustu. (A. Millers gan nepiemin, ka tas faktiski lielā mērā bija Rietumeiropas konsenss ar Padomju Savienību, jo Austrumeiropas valstis tikai kopš 90. gadiem vispār varēja brīvi izteikties par savu pagātni, tāpēc tagad paustais to atšķirīgais viedoklis loģiski nesakrita ar agrāk bez to līdzdalības izveidoto konsensu. Tāpat A.Millers atkārto neprecīzo padomju propagandas klišeju, ka nacistu koncentrācijas nometnes esot apsargājuši latviešu esešieši, tātad frontes vienības leģionāri atkal tiek sajaukti ar policijas bataljoniem. – red.).

Jāpiekrīt A.Millera atzinumam, ka komunismu un staļinismu citām valstīm uzspieda Maskava un tikai Maskava. A. Millers pamatoti iebilst pret praksi, ka vēsturē dažādas pretrunīgi vērtējamas militāras vienības pašlaik tiek padarītas par varoņiem pašreizējo nacionālo naratīvu centrā. Krievijas vēsturnieks uzskata, ka pašlaik notiek sevišķi Otrā pasaules kara vēstures pārformatēšana (sakarā ar Eiropas Parlamenta noteikto Totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu 23. augustā). A. Millers uzskata, ka šodien politiķi, intelektuāļi un žurnālisti Krievijā uzkurina nepatiku pret Vāciju un vāciešiem, kā rezultātā agrākajos pēckara gadu desmitos lietotie vārdi „nacistu noziegumi” tiek aizvietoti ar vārdiem „vāciešu noziegumi”.

Vēsturnieks A. Millers arī skaidro savu attieksmi pret dažādu valstu praksi noteikt sodus par konkrētu vēsturē veiktu noziegumu noliegšanu – viņš uzskata, ka jēga būtu tikai sodiem pret „savas paša atbildības un vainas” noliegšanu (piemēram, Krievijā – par komunisma noziegumu noliegšanu, Turcijā – par armēņu genocīda noliegšanu u.tml.), nevis par citu tautu un valstu vainas noliegšanu.

Intervijas noslēgumā A. Millers norāda, ka vēstures politizācija ir saistīta arī ar „vēsturisko simbolu” cīņu, jo simboli ir paredzēti masu patēriņam (Georgija lentītes piemērs). Pastāv gan uzbrukumi simboliem, gan alternatīvu simbolu ieviešanas mēģinājumi (Ukrainas piemērs).

Raksta pilns teksts krievu valodā pieejams šeit.

Papildus informācija