Krievu profesors Andrejs Zubovs: savu tēvijas karu PSRS tautas zaudēja

Viens no pirmajiem Krievijas zinātniekiem, kurš nolēma kritizēt Krievijas prezidenta V. Putina politiku Krimas jautājumā, bija vēsturnieks, reliģijas pētnieks un politologs Andrejs Zubovs. Par rakstu 2014. gada pavasarī, kurā viņš salīdzināja krievu varas iestāžu rīcību Krimā ar nacistiskās Vācijas īstenoto Austrijas anšlusu un brīdināja par sekām, kādas būs Krievijas karaspēka ievešanai citas valsts teritorijā, viņš tika atlaists no Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta Filozofijas katedras. Intervijā Ukrainas portālam „Obozrevateļ” A. Zubovs pastāstījis savu viedokli par Stepanu Banderu, „rašismu” un par to, ka PSRS tautas uzvarēja Hitleru, bet zaudēja Staļinam.

Vēsturnieks uzsver, ka Krievijā ir tradīcija runāt par Lielo Tēvijas karu, lai gan tā ir tikai viena no Otrā pasaules kara sastāvdaļām – PSRS un Vācijas karš. A. Zubovs norāda, ka laikā no 1939. gada septembra līdz 1941. gada jūnijam PSRS bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā. A. Zubova redakcijā ir iznākusi grāmata „Krievijas vēsture. XX gadsimts”, kurā viņš ir ierosinājis Otrā pasaules kara otro sastāvdaļu (1941.–1945. g.) saukt par padomju – nacistu karu. Zinātnieks izvirza koncepciju, ka tolaik vienlaicīgi norisinājās divi kari – pirmais bija abu tirānu vadītais padomju – nacistu karš par pasaules kundzību, bet otrais bija PSRS tautu karš pret Hitleru, bet arī pret Staļinu. Cilvēki cīnījās un domāja, ka pēc kara dzīve Padomju Savienībā uzlabosies – likvidēs kolhozus, dos reliģijas brīvību utt. Padomju – nacistu karu uzvarēja Staļins. Savukārt Lielo Tēvijas karu padomju tauta uzvarēja attiecībā pret Hitleru, bet zaudēja Staļinam, jo PSRS tirāns pēc kara vēl vairāk pastiprināja represīvo režīmu (piemēram, Ukrainā 1946.–1947. gadā bija trešais Holodomors). PSRS tautas savu tēviju no Staļina neatbrīvoja un pēc kara labāk dzīvot nesāka.

A.Zubovs sniedz arī savu viedokli par nacisma un staļinisma kopīgajām un atšķirīgajām īpatnībām. Nacisms ir rasu politika, bet tas neiznīcināja sociālos slāņus un grupas. Komunistiskais režīms iznīcināja sociālās grupas. Režīmi bijuši atšķirīgi, tomēr attiecībā uz cilvēku – vienādi. A. Zubovs uzskata, ka komunistiskais režīms bijis nežēlīgāks, jo „vienā pašā” Holodomorā gājis bojā vairāk cilvēku nekā Holokaustā. Lai gan starp totalitāriem režīmiem pastāv atšķirības, to vienota īpatnība ir cilvēka dzīves neieredzēšana, cilvēka brīvības nicināšana.

Tomēr ir noticis tā, ka mūsdienu Krievijā ir radusies parādība „rašisms” – jaunas totalitāras mentalitātes pieaugums. Tas radies, jo bijušajās PSRS republikās, izņemot Baltijas valstis, nav tikusi veikta sistēmiska dekomunizācija. Tāpēc šajās valstīs mūsdienās attīstās nacionālistiski recidīvi. Pēc A.Zubova domām, ja totalitārais dzīvesveids nav izskausts, tad tas var no jauna rasties. Pēc totalitāra režīma beigām, pretēji Vācijas pieredzei, Krievijā nekāda denacifikācija, demilitarizācija un demokratizācija netika īstenota. Tāpēc autoritārais un totalitārais fons atdzimst atkal. Krievijā uzplaukst nacionālisms. Ukrainā būtu vajadzīgs mūsdienīgs visus valsts iedzīvotājus apvienojošs nacionālisms.

A.Zubovs izsaka arī savu viedokli par Ukrainas pretestības kustību kara gados – nacionālistisku kustību, kas bija viena no tālaika Eiropas nacionālistiskām kustībām. Vēsturnieks nosauc kā piemēru Kārli Ulmani, kurš mūsdienās, lai gan pieminēts, tomēr netiekot uzskatīts par „cilvēku Nr.1” Latvijā. Vēsturnieks iesaka sekot T. Snaidera idejai par vēsturi kā pasniegtu mācību, nevis atļauju falsifikācijai. Krievu zinātnieks domā, ka vēstures vērtējuma galvenais kritērijs varētu būt cilvēka liktenis.
Krievijā Vlasovu neuzskata par varoni, bet Banderu Ukrainā daudzi uzskata par varoni, jo ir atšķirīgas viņu vietas attiecīgi Krievijas un Ukrainas nacionālajā atmiņā. Mūsdienu Krievijas varasvīru tēvi ir cīnījušies pret ukraiņu nacionālistiem, tāpēc viņiem ukraiņu nacionālistu slavināšana ir neizturama. Krievu karavīru dalība Vlasova armijā ir Krievijas traģēdija. 20. gadsimta vidū nacionālais tika uzskatīts par svarīgāku nekā individuālais, bet šodien ir citi principi.

Plašāk rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Papildus informācija