Krievu politologs: Krievijai nāksies pārvarēt impērisma kompleksu

Krievijas ekonomisko zinātņu doktors, politologs Vladislavs Inozemcevs publicējis portālā “obozrevatel.com” savu rakstu “Ko darīt pēc impērijas kraha”. Autors rakstā izklāsta savu redzējumu par dažādu bijušo impēriju postimpērisko pieredzi un Krievijas iespējām nākotnē pārvarēt impērisko mantojumu, lai nodrošinātu tālāku attīstību. Viņš uzskata, ka lielāko daļu politisko problēmu, ar kurām Krievija saskaras šodien, rada nepārvarētais impērisma komplekss, kas piemīt gan politiskajai elitei, gan lielākajai daļai iedzīvotāju. To apliecina Krievijas prezidenta V. Putina agrāk teiktais, ka PSRS esot bijusi tā pati Krievija, tikai saukusies savādāk. Krievija netiek uztverta kā nācijvalsts, bet tās kaimiņvalstis joprojām netiek uztvertas par pilnā mērā suverēnām un neatkarīgām valstīm. Autors uzskata, ka, nepārvarot pašlaik dominējošo uzskatu par valsts atdzimšanu agrākajā veidolā, jauna veida Krieviju izveidot nav iespējams.

V. Inozemcevs uzskata, ka vēstures gaitā jebkuras impērijas nekad nav bijušas pilnā mērā demokrātiskas un tiesiskas valstis, tāpēc impērijām nav nopietnas nākotnes. Impērijam vienmēr bijis nepieciešams sarežģīts kompromiss starp to politiski ideoloģisko un ekonomisko sastāvdaļu, turklāt parasti ekonomiskā sastāvdaļa tika pakļauta politiski ideoloģiskajai sastāvdaļai. Tāpēc impērijas varējušas pastāvēt tikmēr, kamēr saimnieciskā nasta nekļuva smagāka par metropoles ģeopolitisko izdevīgumu.

Autors norāda, ka impērijas ir sabrukušas pēc vienota scenārija, atdaloties atkarīgajām teritorijām, kuras pārvaldīja impērijas centrs. Šādā kontekstā Padomju Savienība nebija “vēsturiskā Krievija”, jo ietvēra sevī zemes, ar kurām Krievijai nebija vēsturiskas vai ģeogrāfiskas saistības (līdzīgi kā Francijai ar Kamerūnu u.tml.). Saskaņā ar autora domām, PSRS sabruka lielā mērā arī tāpēc, ka PSRS līderi daudz bija darījuši daudzu pasaules tautu nacionālās atbrīvošanās kustības veicināšanā 20. gadsimtā.

(No redakcijas puses gan piebildīsim, ka – tomēr ne pašu PSRS tautu nacionālās atbrīvošanās kustības veicināšanā, jo Padomju Savienības politiskajā vadībā pastāvēja uzskats, ka visas PSRS tautas ir brīvas un suverēnas. Diskusijās ANO forumos Rietumvalstu delegācijas dažkārt pārmeta PSRS delegācijai dubultstandartus – ka PSRS iestājas par citu koloniālo impēriju ietvaros dzīvojošo tautu nacionālo atbrīvošanos, bet pati turpina pastāvēt kā koloniāla impērija, kategoriski noraidot PSRS tautu nacionālo atbrīvošanos.)

V. Inozemcevs uz vairāku bijušo koloniālo impēriju turpmākās attīstības vēsturisku piemēru pamata savā rakstā tālāk izklāsta, viņaprāt, trīs veidus, kā konkrētas bijušās impērijas ir spējušas pārvarēt pēcimpērisko nostalģiju. Pirmkārt, ar jaunas impēriskas ekspansijas palīdzību, cenšoties vienus ģeopolitiskus zaudējumus kādā konkrētā reģionā kompensēt ar jauniem ģeopolitiskiem ieguvumiem citos reģionos (piemēri: 19. gadsimtā Lielbritānija, Francija, arī Krievija). Pasaulē gan nav konstatēti sekmīgi bijušo metropoļu un to bijušo koloniju integrācijas gadījumi, līdz ar to mūsdienās Krievijas iniciētais Eirāzijas Savienības projekts diez vai varētu izdoties. Otrkārt, valsts iekļaušanās jaunā pseidoimpēriskā projektā un vadošo pozīciju ieņemšana vai cita veida atbalsta saņemšana tajā, kas kompensē tās impēriskos zaudējumus (piemēram, Francija un Portugāle Eiropas Savienībā). Krievija gan pašlaik nevis nodarbojas ar iekļaušanos Eiropā, bet cīņu ar to. Treškārt, valstīm izmantot iespēju koncentrēties uz ekonomisko attīstību, šādi kompensējot impērijas zaudējumu (sekmīgi piemēri: Japāna, Vācija).

Kā konstatē Inozemcevs, mūsdienās Krievijai tomēr nepastāv neviens no minētajiem trim variantiem kā pilnīgi derīgs viens variants, ko izvēlēties. Viņaprāt, situāciju risināt palīdzētu drīzāk visu triju variantu atsevišķu elementu “radošs sajaukums”. Būtu jāsāk ar atteikšanos no jebkuriem centieniem atjaunot postpadomju “krievu pasauli” un atteikšanos no ļoti dārgi izmaksājošas bijušo atkarīgo teritoriju iekļaušanas, kas agrāk ietilpušas Krievijas impērijas un vēlāk PSRS sastāvā.

Bet autors uzskata par pieņemamu variantu, ja nākotnē varētu izdoties tāds pēcimpērisks integrācijas projekts, kura ietvaros Krievija gan varētu nebūt vadošajās pozīcijās.

Raksta noslēgumā Inozemcevs secina, ka Krievijai nevajadzētu cerēt uz atgriešanos pagātnē, lai arī cik varonīga un slavena tā krieviem neliktos.

Ar raksta tekstu krievu valodā iespējams iepazīties šeit:

Papildus informācija