Kā starptautiski risināja Ungārijas bēgļu krīzi 1956.-1958. gadā

Pašreizējā masveida migrācija un humanitāra rakstura krīze, ar ko saduras Eiropas Savienības dalībvalstis, liek ekspertiem vērsties pie vēsturiskās pieredzes, kā bēgļu jautājumus risināja pirms vairākiem gadu desmitiem. Septembra vidū portālā „urokiistorii.ru” tika publicēts plašs Krievijas vēsturnieka Aleksandra Stikaļina pētījums par bēgļiem, kas no 1956. gada novembra līdz 1957. gada pavasara beigām bēga no Ungārijas Tautas Republikas komunistiskā režīma uz Ungārijas kaimiņvalstīm – Austriju, Dienvidslāviju u.c. Viens no uzskatāmiem bēgļu jautājuma visai sekmīgas risināšanas piemēriem bija saistīts ar apmēram 200 000 ungāru integrāciju jauno mītnes valstu sabiedrībās, pēc tam kad viņi bija atstājuši savu dzimteni pēc 1956. gada demokrātiskās revolūcijas sagrāves. Plašajā pētījumā sniegts detalizēts Ungārijas bēgļu problēmas rašanās, revolūcijas gaitas un sakāves, un bēgļu problēmas vēlākā risinājuma izklāsts.

Lielais bēgļu skaits izvirzīja starptautiskajai sabiedrībai virkni materiālās un juridiskās palīdzības jautājumu, ar tiem nodarbojās ANO Ģenerālā Asambleja, Rietumvalstu valdības un starptautiskās finansu organizācijas. Ungārija pieredzēja nopietnas demogrāfiskas sekas – vairākums aizbraukušo bija gados jauni un ekonomiski aktīvi dažādu profesiju pārstāvji. Kopš tā laika mutvārdu vēstures pētnieki Rietumos ir vākuši bēgļu atmiņas. Bēga arī ebreji (baidoties no antisemītisma), partijas funkcionāri un drošības iestāžu darbinieki. Pirmais lielais bēgļu vilnis sākās 1956. gada 4. novembrī, kad Budapeštu sasniedza Padomju armija (pirms 1956. g. notikumiem PSRS karaspēka Ungārijā nebija). Decembra sākumā Austrijā bija jau vairāk nekā 100 000 ungāru bēgļu; Austrija pieprasīja ANO un vairāk nekā 20 valstu palīdzību. Rakstā uzskaitīti konkrēti pasākumi, kādus Austrijas valdība veica palīdzībā bēgļiem (viņiem palīdzēja arī labdarības organizācijas, vietējā katoļu baznīca u.c.). Daļa bēgļu vēlāk no Austrijas pārcēlās uz citām valstīm. PSRS uzskatīja, ka bēg „kontrrevolucionāri” un „fašisti”, bet Ungārijas Tautas Republika izvirzīja pretenzijas pret valstīm, kas bija uzņēmušas bēgļus.

Kopš 1957. gada janvāra vidus, kad tika slēgta Ungārijas – Austrijas robeža, daudzi no bēgļiem, kuri nespēja šķērsot robežu ar Austriju, devās uz Dienvidslāviju, bet daudzi Dienvidslāvijas iedzīvotāji tādēļ baidījās no PSRS karaspēka iespējama iebrukuma. Dienvidslāvijas valdība centās izolēt imigrantus no vietējiem iedzīvotājiem. Lielākā daļa bēgļu arī no Dienvidslāvijas vēlāk tika uzņemti Rietumvalstīs. Bēgļu dēļ Dienvidslāvija nevēlējās saasināt attiecības ar PSRS un Ungāriju. Savukārt pieauga Austrijas, kura tikai nesen (1955. g.) pati bija atjaunojusi savu pilnu suverenitāti, morālā un politiskā autoritāte – Austrijas palīdzība ungāru bēgļiem tika starptautiski augstu novērtēta.

A.Stikaļina pētījums par Ungārijas bēgļiem krievu valodā lasāms šeit: http://urokiistorii.ru/node/52842

Papildus informācija