Cenzūras vēsture - par izmaiņām Krievijas vēstures grāmatās

Krievijas vēstures zinātņu doktors Igors Kurukins savā rakstā portālā “www.istorya.ru” iztirzā vairākus gadījumus, kad dažādos laikmetos Krievijā ir izmainījies valdošais viedoklis par konkrētiem Krievzemes (Krievijas) vēstures jautājumiem. Valdošā vara katrā no laikmetiem ir centusies ar vēstures skaidrojuma palīdzību stiprināt savu varu un vērtību sistēmu. Krievijas vēsturnieka raksts vēsta par to, ka Krievijā vēstures mācību grāmatu cenzūrai ir tikpat gara vēsture kā vēstures mācību grāmatu izdošanai.

Krievijā skatījumi uz vēsturi bija atkarīgi no valdošās varas interesēm. Tas ietekmēja vēsturi kā zinātni, turklāt papildu sarežģījumus radīja valstī, kurā dzīvo daudzas tautas. Kaimiņos esošām tautām, kas dzīvo vienā valstī, piemīt vienota notikumu hronoloģija un vispārzināmi fakti, bet atšķiras viedokļi par šiem notikumiem. Piemēram, tas kas krieviem ir Maskavas izvirzīšanās vēsture un “zemju savākšana” Maskavas vadībā, tatāriem ir Zelta Ordas un Kazaņas hanistes sabrukums. Padomju totalitārā iekārtā šādas pretrunas “regulēja” ar komunistiskās partijas lēmumu palīdzību. Kad valsts sabruka (kā notika PSRS gadījumā), katra no jaunajām (?) nācijām sākusi veidot savu mācību grāmatu kā vienu no valstiskuma elementiem, un vairākās bijušās PSRS republikās krievu nācijas iesaisti šo nāciju dzīvē tagad vērtē dažādā mērā negatīvi – kā iejaukšanos šo tautu un zemju vēsturē. Autors I. Kurukins atzīst, ka bijusī metropole vairs nevar ietekmēt šo mācību grāmatu saturu. Turklāt Krievijai pietiek problēmu ar savu mācību grāmatu saturu.

Kopš seniem laikiem ir bijuši strīdi par to, kā savienot mācību grāmatās atainotās pamatvērtības ar viedokļu dažādību. Jaunākajos laikos vērojama virzība no konkrētiem valdnieku veicinātiem vēstures mācību grāmatu projektiem (piemēram, konkrēta valdnieka noziegumu attaisnošanas) līdz masu produkcijas izplatīšanai – valsts ideoloģijai. Vēstures skaidrošanai lielu uzmanību pievērsa, piemēram, Krievijas imperatore Katrīna II. Autors sniedz vēl vairākus faktus par to, kādā veidā dažādos laikmetos ir traktēti konkrēti Krievijas vēstures notikumi. Valsts varenība tika uzskatīta par Krievijas vēstures attīstības galveno mērķi. Ir bijuši laiki, ka dvēstures mācību grāmatās Ledus kauja (1242) un Kuļikovas kauja (1380) netika uzskatītas par svarīgiem notikumiem. Par Aleksandra Ņevska galveno sasniegumu uzskatīja viņa savienību ar Zelta Ordu, bet Novgorodas republiku vispār uzskatīja par krievu vēstures anomāliju. Viens no vēstures grāmatu mērķiem bija pamatot galma apvērsumus, tāpēc dažus no tiem izcēla, bet citus – noklusēja vispār.

Pilns raksta teksts pieejams šeit:

Papildus informācija