Cariskās Krievijas impērijas sabrukumā galvenās bija nacionālās problēmas

Krievijas portālā “lenta.ru” ir publicēts raksts “Impērijas kopmītne” – plaša intervija ar Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta galveno zinātnisko līdzstrādnieci Tamāru Krasovicku par to, kāpēc Krievijas nacionālās problēmas noveda pie 1917. gada revolūcijas (acīmredzot, domāta Februāra revolūcija, nevis Oktobra apvērsums. – red.). Viņa skaidro atbildes uz būtiskiem jautājumiem sakarā ar cariskās Krievijas impērijas sabrukumu, kura priekšnoteikumi attīstījās jau iepriekšējos gados un šis process noslēdzās 1917. gadā. Tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem par iekšpolitiskās situācijas atšķirībām dažādos impērijas reģionos. No atbildēm kļūst skaidrs, ka dažādie apstākļi impērijas “nacionālajās nomalēs”, šis nacionālais jautājums bija viens no tiem, kas noveda pie impērijas sabrukuma. Impērijas noslēgumā vēsturniece T. Krasovicka atzīst, ka impērijas vadības nerēķināšanās ar sociāli ekonomisko attīstību un daudzveidību impērijas nomalēs rezultātā tieši nacionālais jautājums kļuva liktenīgs Krievijas impērijas liktenī 1917. gadā – toreiz impērija sabruka “pa nacionālo robežu vīlēm” un arī 1991. gadā tāds pats sabrukums notika ar Padomju Savienību. (Toreiz sadalīšanās notika pa PSRS savienoto republiku administratīvajām robežām. – red.)

Publicētajā rakstā tiek aplūkoti jautājumi: kāpēc Somijai Krievijas sastāvā bija vairāk privilēģiju nekā Polijai; kāpēc Pirmā pasaules kara laikā deportēja ebrejus; kāpēc 1916. gadā Turkmenistānā uzliesmoja pretkrievu sacelšanās?

Intervija liecina par to, ka cariskās Krievijas impērijas sabrukuma 100. gadadienas priekšvakarā tiek pievērsta uzmanība impērijas sabrukuma cēloņu noskaidrošanai. Vēstures literatūrā atšķiras viedokļi par to, cik krievu impēriju ir veidots, bet varbūt rakstā pieminētais tomēr atturēs kādus no centieniem izveidot nākamo impēriju 21. gadsimtā pēc 19. gadsimta principiem? Varbūt tas vedinās domājošu lasītāju uz pārdomām, kāpēc 20. gadsimtā divas reizes krievu nācijai, kas bija impērijas veidojošā nācija, šīs impērijas sabruka… Bet to ir grūti saprast, ja nespēj atzīt, ka ne tikai Vidusāzijas teritorijas, bet arī teritorijas gar impērijas rietumu robežām bija impērijas kolonijas. Krievijas impērija taču nebija klasiskā jūras impērija, kur par kolonijām sauc vienīgi aizjūras teritorijas… Varbūt Krievijas pētnieki kādreiz pievērsīsies arī skrupulozai PSRS impērijas sabrukuma cēloņu noskaidrošanai (cerams, ka nākamajām paaudzēm nebūs jāgaida līdz PSRS sabrukuma simtgadei 2091. gadā). Bet pievērsīsimies intervijai.

Vēsturniece T. Krasovicka intervijā skaidro, ka pēc Vidusāzijas (Turmenistānas) pievienošanas jau 19. gadsimta beigās (1897.g. skaitīšana) impēriju veidojošā nācija - krievi sastādīja mazāk par pusi Krievijas impērijas iedzīvotāju. Tas ir bīstami jebkurai impērijai, sevišķi tas ir bijis bīstami tādai teritoriāli integrētai impērijai, kāda bijusi Krievija. Līdzīga situācija atkārtojās ap 1989. gadu, kad krievi bija tikai apmēram puse PSRS iedzīvotāju. 1897.g. skaitīšanā atsevišķi tika uzskaitīti lielkrievu (krievu), mazkrievu (ukraiņu) baltkrievu valodas pratēji – viņi tika apvienoti vienotā krievu grupā. Aleksandra II reformu ietekmē Krievijas nomalēs krasi palielinājās tautu nacionālā pašapziņa.

Vēsturniece uzskata, ka Krievijas kā kontinentālas impērijas attieksmes ar nomalēm konkrētu faktoru dēļ bijušas sarežģītākas nekā klasiskajā shēmā “metropole - nomale”. Teritorijas gar Krievijas impērijas rietumu robežām nav uzskatītas par kolonijām – attiecības ar šīm teritorijām Pēterburga centusies veidot pēc eiropeiskiem principiem, kas gan ne vienmēr esot izdevies. Valodas jautājumā rietumu guberņās tika īstenota stingra politika (nekrievu tautām tā nozīmēja pārkrievošanu. – red.).

Savukārt attiecībā pret Kaukāzu un Vidusāziju esot izpaudušās “atsevišķas koloniālas iezīmes”, taču metropole uzskatīja, ka tā šajos reģionos izpilda civilizējošu misiju, atnes kultūru, izglītību un zinātni. Tas, kā vietējās tautas pret šo misiju izturējās, ir cits jautājums. Tikušas izdotas mācību grāmatas vietējās valodās.

Krieviem bijusi uzlikta galvenā daļa “impērisko pienākumu” – dienests armijā, policijā un žandarmērijā. Vienlaicīgi viņi baudīja vairākas priekšrocības – zinātnē, izglītībā un administratīvajā aparātā. Konflikti bijuši galvenokārt lokālā līmenī – galvenokārt Kaukāzā un Vidusāzijā starp vietējiem un iebraucējiem . Impērijā no nacionālām problēmām lielākā bijusi “poļu jautājums”, jo viņi jau labu laiku gribēja atdalīties no Krievijas. Pastāvēja arī somu separātisms, bet somiem agrāk nebija bijusi sava neatkarīga valsts. Taču impērijas sastāvā Somijai bijušas lielākas tiesības un patstāvības līmenis nekā Polijai. Līdz 20. gadsimta sākumam, kad sākās somu nacionālās pašapziņas pieaugums, impērijai ar Somiju lielāku problēmu nav bijis. Sākoties ar Aleksandra III laiku, norisinājies Somijas rusifikācijas process. Šo procesu T. Krasovicka skaidro nevis ar krievu šovinismu, bet valdības cenšanos vienādot kultūras un tiesisko telpu visā impērijā, nostiprināt valsts administratīvi teritoriālo veselumu. Stolipina reformas izglītības un forsētas krievu valodas ieviešanas jomā neievēroja nacionālo elitu centienus saglabāt un attīstīt savu kultūru. Tas izsauca nacionālo elitu asu neapmierinātību.

Intervijā plašāk ir iztirzāta ebreju situācija Krievijas impērijā un atklāts, ka daudzi no Romanovu dzimtas patoloģiski nīda ebrejus. Politiskas neuzticēšanās dēļ Pirmā pasaules kara laikā no savām dzīves vietām deportēja ne tikai ebrejus, bet arī Baltijas vāciešus un Aizkaukāza tjurku tautas. Vēsturniece atgādina, ka boļševiku vidū daudzi darbinieki ir bijuši ar ebreju, latviešu un poļu uzvārdiem. Ebreji bijuši aktīvāki un izglītotāki, tāpēc 1917. gadā daudzi realizēja sevi jaunās varas struktūrās, bet, kā uzskata T. Krasovicka, pārvērtēt ebreju lomu 1917. gada notikumos arī nebūtu pareizi.

Intervijā plašāk stāstīts par asiņaino sacelšanos Turkestānā 1916. gadā, kurai bija antiimpērisks un pretkrievu raksturs, jo atsūtītie krievu ierēdņi neizprata vietējo specifiku un izturējās nicinoši pret vietējiem iedzīvotājiem. Vēsturniece atzīst, ka neizprot, kāpēc Krievija vispār pievienoja Kazahstānas un Centrālāzijas teritorijas, kas “neiedzīvojās” impērijas sastāvā. Pastāvējusi arī Turcijas ietekme, kas mudinājusi tjurku tautas uz dumpi pret Krieviju (1916. gadā Krievijas karaspēks bija ieņēmis Turcijas pilsētas Vanu un Erzurumu). Radās ārkārtīga nežēlība no abām pusēm, sacelšanos apspieda karaspēks.

T. Krasovicka atzīst, ka līdz Aleksandra II reformām nacionālās problēmas Krievijas impērijā nevienu nav interesējušas, bet problēmas sākušās līdz ar sociāli ekonomiskās dzīves izmaiņām, rūpniecības attīstību, paātrinātu modernizāciju un urbanizāciju, kad cilvēki no laukiem ieradās pilsētās, kur bija citādi dzīves noteikumi.

Intervijas pilns teksts krievu valodā pieejams šeit:

Papildus informācija