1968. gads Čehoslovākijā – padomju propagandas atgriešanās

Krievijas portālā Novayagazeta.ru ir publicēts Vitālija Jaroševska raksts sakarā ar neseno starptautisko skandālu, kas izraisījās starp Krievijas Federāciju, no vienas puses, un Čehiju un Slovākiju, no otras puses. 2015. gada maijā apritēja 60. gadadiena kopš sociālistisko valstu (PSRS un tās satelītvalstu Austrumeiropā) militāri politiskās organizācijas – Varšavas Līguma organizācijas (VLO) – izveidošanas (1955. g. maijā Varšavā). Starpvalstu domstarpības izraisījās sakarā ar Krievijas valsts televīzijas kanālā „Rossija 1” (kas ataino Krievijas oficiālo viedokli) 2015. g. 23. maijā demonstrēto VLO 60. gadadienai veltīto dokumentālo filmu „Varšavas līgums”.

Ignorējot faktu, ka agrākajos gados pati Krievijas Federācija bija oficiāli atvainojusies par iebrukumu un sekojušo Čehoslovākijas okupāciju, jaunajā filmā ir atjaunota vecā padomju propaganda – ka nekādas padomju okupācijas nebija, bet bija „brālīgā palīdzība” Čehoslovākijas tautai, ka karaspēka „ievešana” (!) esot novērsusi militāru apvērsumu, ko esot atbalstījuši Rietumi.

Neilgi pēc filmas nodemonstrēšanas Čehija un Slovākija izsauca Krievijas vēstniekus un pieprasīja viņiem sniegt paskaidrojumus. Šo valstu ārpolitiskā vadība uzskata, ka filmā ir sagrozīti šo valstu vēstures fakti. Filmas autoru interpretācijā VLO dalībvalstu armijas 1968. g. augustā glāba Čehoslovākiju no Rietumu ietekmes un paverdzināšanas.

Kā raksta autors V. Jaroševskis, Čehoslovākija tolaik taču nelūdza sevi glābt, tā vēlējās, lai to atstāj mierā. Kremļa uzsāktā „internacionālā palīdzība” notika nevis NATO draudu dēļ (kā to cenšas ieskaidrot filmas autori), bet sakarā ar Čehoslovākijas komunistiskās vadības mēģinājumu reformēt sociālismu. 1968. g. janvārī iesākto liberālo reformu mēģinājums beidzās 1968. gada augustā ar ilgstošu nacionālu katastrofu, bet tiekšanās pēc brīvības – ar tautas pašcieņas pazemošanu. Kā atzīst raksta autors – tādas lietas neaizmirst. Raksta autors pauž viedokli, ka PSRS vadība deva noziedzīgas pavēles savas armijas virsniekiem un karavīriem.

Konkrētās filmas nākšana klajā un tajā paustā vēstures interpretācija parāda, ka Krievijas vadība arī 1968. gada Čehoslovākijas notikumu vēstures vērtējumā, tāpat kā līdzīgi citu PSRS agresijas un intervences gadījumu novērtējumā, ir atgriezusies pie jebkuras PSRS agresijas attaisnojoša novērtējuma, kāds tas bija Padomju Savienības laikā (PSRS uzbrukuma fakta Somijai noliegšana u.c.).

Autors V. Jaroševskis atgādina virkni svarīgu vēstures faktu par PSRS vadītā VLO dalībvalstu (PSRS, Bulgārijas, Ungārijas, VDR un Polijas) karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā naktī no 20. uz 21. augustu. Rakstā tiek minēti fakti, ka PSRS bija informēta par to, ka ASV centās distancēties no Čehoslovākijas notikumiem, lai PSRS tās nevarētu apsūdzēt par iejaukšanos Čehoslovākijas lietās „Prāgas pavasara” laikā.

Pirms 1968. g. augusta iebrukuma PSRS karaspēka Čehoslovākijā nebija, bet kopš tā laika šis okupācijas karaspēks uzturējās gandrīz 23 gadus – līdz 1991. g. jūnijam, kas tika izvesta PSRS karaspēka t.s. „Centrālā karaspēka grupa” vairāk nekā 100 000 militārpersonu sastāvā. Padomju Savienības vadībai izdevās „nopirkt” Ungārijas atbalstu un dalību invāzijai (autors neizceļ faktu, ka VLO iebrukumā vienai no savām dalībvalstīm Čehoslovākijai atteicās piedalīties Rumānija).

Kā norāda raksta autors V. Jaroševskis, PSRS pabeidza izvest savu karaspēku 1991. gada 21. jūnijā. Līdz sveša karaspēka izvešanas līguma parakstīšanai čehi un slovāki bija gaidījuši 8343 dienas. Rakstā ir sniegts Padomju armijas nodarītā posta īss raksturojums. Tāpat arī pievērsta uzmanība padomju karavīru atriebībā izdarītajiem posta darbiem (šādā savdabīgā veidā izrādot savu neapmierinātību par pavēli atstāt šo valstu teritorijas) sevišķi pēdējos mēnešos pirms izvešanas beigām, speciāli ignorējot vietējo varas iestāžu prasības „sakopt aiz sevis”. Vēl 1991. gadā sniegtā intervijā PSRS aizsardzības ministrs D. Jazovs atklāti meloja, ka 1968. gadā Čehoslovākijā „neviens uz nevienu nav šāvis”... Lai gan Čehoslovākija arī pēc 1968. gada formāli turpināja būt suverēna valsts, saskaņā ar L. Brežņeva „ierobežotās suverenitātes” doktrīnu tā palika PSRS satelītvalsts un nevarēja īstenot neatkarīgu iekšpolitisko un ārpolitisko kursu, tāpēc, kā raksta autors, Čehijā un Slovākijā daudzi uzskata padomju okupācijas 23 gadus par pazaudētu laiku.

Kā atzīmē autors, Krievijā, sevišķi pēc Krimas aneksijas, atkal joprojām pastāv ticība vadonim un pārliecība, ka viņš visu dara pareizi. Neapgūto vēstures mācībstundu dēļ vēsture Krievijā atkal „virzās pa apli” un atkal tiek kāpts uz vecajiem grābekļiem.

Raksta pilns teksts krievu valodā pieejams šeit.

Papildus informācija