Demos Historia

Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas 95 gadi

2016. gada 26. janvārī aprit 95 gadi kopš Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas 1921. gadā, kas sekoja nepilnus trīs gadus pēc valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī. Atgādināsim galvenos notikumus ceļā uz Latvijas valsts starptautisko atzīšanu un tās nozīmi gan toreiz, gan cauri Latvijas likteņu ceļiem līdz mūsdienām. Starptautiskā atzīšana Latvijas valstij pastāv bez pārtraukuma jau 95 gadus.

Uz Pirmajā pasaules karā sairušo Vācijas, Austroungārijas un Krievijas impēriju drupām veidojās virkne jaunu neatkarīgu valstu, to skaitā arī 1918. gada 18. novembrī proklamētā neatkarīgā Latvija. Tās Pagaidu valdība uzsāka smagu un neatlaidīgu cīņu par Latvijas valsts starptautisku atzīšanu.

1918. gada jūlijā Z. Meierovics kā Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes pilnvarotais (neoficiāls – informal) sūtnis pie Lielbritānijas valdības devās uz Londonu popularizēt Latvijas valsts neatkarības ideju un panākt Latvijas interešu nodrošināšanu. Londonā 1918. gada 11. novembrī Z. Meierovics panāca Latvijas de facto atzīšanu no Lielbritānijas valdības puses (Lielbritānijas ārlietu ministra A. Dž. Belfūra deklarācija). 1918. gada 19. novembrī Z. Meierovics tika iecelts par Latvijas pirmo ārlietu ministru Latvijas Pagaidu valdībā.

Tautas Padome jau 1918. gada 23. novembrī bija pilnvarojusi savu priekšsēdētāju J. Čaksti gādāt, lai Latvija tiek pārstāvēta Miera konferencē, kas 18. janvārī sanāca Parīzē; Antante palīdzētu atbrīvot Latviju no Vācijas un Padomju Krievijas spēkiem; lai atzīst Latviju de jure, jo de facto atzinumi Baltijas valstīm bija doti nosacīti – līdz Miera konferences galīgam lēmumam.

1919. gada 6. janvārī Latvijas delegācija (Tautas Padomes priekšsēdētāja J. Čakstes vadībā, LPNP un TP pārstāvji M. Skujenieks, A. Bergs, J. Seskis, O. Grosvalds, K. Zariņš, Sp. Paegle, J. Grišāns u. c.) pulcējās Stokholmā, pēc tam Londonā (kur tai pievienojās Z. Meierovics), devās uz Parīzi, lai cīnītos par Latvijas valsts atzīšanu un uzsāktu vispusīgu savas valsts popularizēšanas darbu, jo Latvijas vārds pasaulei toreiz vēl bija svešs.

1920. gada novembrī Z. Meierovics bija Latvijas delegācijas priekšsēdētājs pie Tautu Savienības 1. pilnsapulces Ženēvā, kur veda sarunas par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā; pēc tam apmeklēja Romu, Parīzi un Londonu, kur centās panākt Latvijas atzīšanu de iure.

Pirmā pasaules karā galveno uzvarētāju lielvalstu (Antantes jeb Sabiedroto) – Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas – Augstākā Padome sanāksmē Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzina Latvijas un Igaunijas valstis de iure. Sabiedroto konferences priekšsēdētājs bija Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns (kuram par godu 30. gados Rīgā nosauca ielu). Šajā dienā A. Briāns nosūtīja notu Latvijas delegācijas vadītājam Parīzē O. Grosvaldam, informējot par atzīšanas faktu. 29.-31. janvārī Z. Meierovics un O. Grosvalds devās pateicības vizītēs pie Francijas valsts vadītājiem. 1. februārī Z.Meierovics rīkoja svinīgu pieņemšanu, pēc tam devās uz Latviju. Šī starptautiskā atzīšana nozīmēja, ka Latvija bija kļuvusi par pilntiesīgu valsti citu valstu saimē, par starptautisko attiecību subjektu.

Tādējādi 1921. gada 26. janvārī sākās Latvijas Republikas starptautiskā atzīšana. Latvijas starptautiskā atzīšana bez pārtraukuma turpinājās arī nebrīves gados. Liela nozīme mūsu valsts pastāvēšanā bijusi starptautisko tiesību normu ievērošanai. Latvija uzticējusies starptautisko tiesību normu ievērošanai gan pilntiesīgas neatkarības periodā, arī ilgajos apspiestības gados nebija izzudušas cerības uz netaisnības novēršanu un taisnīguma principu uzvaru.

Kad 27. janvārī priecīgā ziņa sasniedza Rīgu, galvaspilsētā spontāni izcēlās saviļņotu ļaužu manifestācijas – pirmo reizi latviešu tautas vēsturē bija starptautiski atzīta tās neatkarīgā valsts. Ļaudis spontāni sapulcējās pie parlamenta ēkas, lai izteiktu prieku un apmierinājumu, ka Latvija beidzot atzīta kā brīva un neatkarīga valsts. Latvijas valdība nosūtīja valstu valdībām apsveikuma telegrammas, apsveica Igauniju, savukārt pati saņēma daudzus apsveikumus gan no organizācijām un atbalstītājiem ārzemēs, gan valsts iedzīvotājiem un atbalstītājiem Latvijā. Tautas demonstrācijas notika arī Valmierā, Jelgavā, Valkā un citās pilsētās. Latvijas Satversmes Sapulces priekšsēdētājs J. Čakste 28. janvārī šim notikumam par godu sasauca Satversmes Sapulces locekļus uz svinīgu sēdi un pats tajā uzstājās ar runu.

Kopš 26. janvāra Latvija turpināja saņemt tiesisku atzīšanu no citām valstīm: 27. janvārī – Gruzija, 28. janvārī – Azerbaidžāna, 1. februārī – Vācija, 5. februārī – Norvēģija un Zviedrija, 7. februārī – Dānija, 10. februārī – Persija, 17. februārī – Austrija, 19. februārī – Portugāle, 26. februārī – Rumānija, 8. martā Japāna vēlreiz apstiprināja atzīšanu, 24. martā – Nīderlande, 9. aprīlī – Spānija, 23. aprīlī – Šveice, 10. jūnijā – Vatikāns, 6. jūlijā – Panama, 20. jūlijā – Ungārija, 11. augustā – Siāma, 10. septembrī – Kuba, 12. septembrī – Čīle, 5. decembrī – Brazīlija. 1922. gadā Latviju de iure atzina: Čehoslovākija (5. janvārī), Venecuēla (12. janvārī), Haiti (13. februārī), Argentīna (28. martā), Grieķija (23. maijā), Bulgārija (24. maijā), Peru (2. jūnijā), Kolumbija (8. jūlijā), ASV (28. jūlijā), Luksemburga (14. oktobrī). Turpmākajos gados Latviju de iure atzina: Ķīna (1923. g. 16. augustā), Turcija (1925. g. 3. janvārī), Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste (1926. g. 7. septembrī), Meksika (1927. g. 10. maijā), Albānija (1928. g. 28. janvārī) un Afganistāna (1928. g. 16. februārī). Pavisam kopā Latviju pirmajā neatkarības periodā de iure atzina 42 valstis.

Pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas uz Latviju pilnībā attiecās 1815. gada Vīnes reglaments par diplomātiskajām attiecībām. Latvija guva iespēju nodibināt diplomātiskās attiecības augstākā - sūtņu līmenī (Latvijai pirms kara bija sūtņi, jo vēstnieki – vēl augstāks diplomātiskās pārstāvniecības līmenis – tolaik bija tikai nelielai daļai valstu, galvenokārt lielvalstīm), citiem vārdiem sakot – apmainīties sūtņiem ar citām valstīm.

Svarīgs ieguvums bija arī iespēja kļūt par pilntiesīgu dalībvalsti tālaika nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās. Īpaši svarīga bija Latvijas iestāšanās tālaika svarīgākajā starptautiskajā organizācijā – Tautu Savienībā (1921. g. 22. septembrī). Ar pilna apjoma starpvalstu attiecību nodibināšanos tika pavērtas iespējas sadarbībai ar citām valstīm ekonomikas, tirdzniecības, kultūras un citās jomās. Tieši ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā faktiski noslēdzās sarežģītais Latvijas starptautiskās, diplomātiskās atzīšanas process un Latvija tika atzīta par līdzvērtīgu partneri visām pārējām Tautu Savienības dalībvalstīm, un kļuva par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas valsts un sabiedrība iekļāvās globālajos starptautiskajos procesos. Turpmāk Latvijas ārpolitika balstījās tieši uz starptautisko tiesību principiem un orientējās uz Tautu Savienību, saistot lielas cerības ar šo starptautisko organizāciju kā svarīgāko miera, stabilitātes un valsts neatkarības garantu.

Pēc PSRS īstenotās Latvijas okupācijas Latvijas valsts pārstāvji vairākās Rietumvalstīs iesniedza oficiālas notas, aicinot rezidences valstu valdības neatzīt Latvijas okupāciju un aneksiju par likumīgu saskaņā ar starptautisko tiesību normām. Tas nozīmēja aicinājumus šo valstu valdībām turpināt atzīt de iure Latvijas valsti. Tas arī sekoja, 1940. gada jūlijā ASV aizsākot Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas doktrīnu, kam turpmākajos 50 gados sekoja vairāk nekā 50 pasaules valstu. Kamēr šīs valstis turpināja atzīt Latviju de iure, Latvijas valsts tiesiski turpināja pastāvēt.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā sekoja atjaunotās neatkarības strauja atzīšana no daudzu pasaules valstu puses. Šī straujā atzīšana bija iespējama tāpēc, ka Rietumu demokrātijas valstis ilgus gadus nebija atzinušas Baltijas valstu okupāciju un aneksiju un turpinājušas atzīt šo valstu de iure pastāvēšanu. Latvijas valsti starptautiski otrreiz nevajadzēja atzīt, jo tas jau bija izdarīts 20. gs. 20. gadu sākumā. Pirmskara neatkarīgās Latvijas mantojumam bija liela nozīme. Starptautiski atzīta tika vienīgi valstiskās neatkarības atjaunošana.

Kopš 1996. gada ir atjaunota pirmskara perioda tradīcija un šo dienu atzīmē kā Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas dienu. Atzīšana tolaik vienlaicīgi nozīmēja arī diplomātisko attiecību nodibināšanu (mūsdienās diplomātiskās attiecības bieži slēdz atsevišķi, tās seko atzīšanai). Ārlietu ministrijā 26. janvāri atzīmē kā Diplomātu dienu, bet Saeimā notiek ārlietu ministra atskaites ziņojums un ārpolitiskās debates.

Papildus informācija