Notikusi starptautiska konference par 1991. gada janvāra barikādēm Baltijā

2016. gada 15. janvārī  Latvijas Zinātņu akadēmijā notika starptautiska zinātniska konference "Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības". Konferences mērķis bija aplūkot nevardarbīgo pretošanos prettautiskiem režīmiem kā vienu no tiešās demokrātijas būtiskām un efektīvām izpausmēm. Sniedzam ieskatu konferencē paustajās atziņās.

Konferences sākumā tika nolasīts LR Valsts prezidenta R. Vējoņa apsveikums, atklāšanā īsas uzrunas teica LZA prezidents O. Spārītis, Lietuvas vēstnieks Latvijā R. Degutis, Igaunijas vēstnieks Latvijā T. Nirks, Rīgas Videocentra bijušais direktors J. Zeps. Notika Rīgas Videocentra 1991. gada janvārī veidotās dokumentālās filmas "Barikāde" pirmizrāde. Konferences laikā tika atklātas divas barikādēm veltītas fotoizstādes: "Janvāra barikādes Latvijā" (izstādes veidotāja Ieva Lapiņa) un "Izšķirošais 1991. gada janvāris" (Lietuvas fotogrāfa Joza Kazlauska izstāde).

            Konferences pamatziņojumu "Barikādes Latvijā Eiropas kontekstā" nolasīja Marks R. Beisingers (ASV). Profesors, kurš specializējies PSRS sabrukuma pētniecības jautājumos, savu ziņojumu iesāka ar konstatējumu, ka barikādes Baltijā bija liels notikums demokrātijas aizstāvēšanā.

            Konference turpinājās ar 1. daļu, kurā ar referātiem uzstājās jaunākās paaaudzes pētnieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Viņu redzējums bija iezīmīgs vēsturnieku redzējums, jo viņi 1991. gadā nevarēja piedalīties barikāžu notikumos. Pārskatā par konferenci pievēršamies galvenokārt viņu referātiem.

            Viņš atgādināja vairākus Baltijā vispārzināmus "tautas atmodas" laika faktus, taču izvērtēja tos plašākā kontekstā. Notika ātra politiska attīstība, kas pielīdzināma desmitgadēm. Republiku "suverenitāšu parādi" iesāka Igaunija, bet svarīgākā bija Krievijas PFSR pasludinātā suverenitāte 1990. gadā. Cilvēku ķēde "Baltijas ceļš" notika pirms Austrumeiropas revolūcijām 1989. gada beigās. Paliek svarīgs jautājums - kāpēc Maskava nolēma pārtraukt militārās operācijas Lietuvā un Latvijā 1991. gada janvārī. Krievijā bija demokrātijas piekritēju demonstrācijas Baltijas centienu atbalstam (Maskavā, Ļeņingradā u.c.). PSRS centrālajai vadībai nebija izdevīgi, ka Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs B. Jeļcins noslēdza vienošanos ar Baltijas republiku augstāko padomju priekšsēdētājiem. Arī daļa PSRS militāristu negribēja izvērst militāras akcijas Baltijā. Barikāžu gadījumā svarīga bija pilsoniskā pretošanās pret lielu militāru pārspēku. Te ir jautājums par politisko cenu. Iepriekš par padomju militārām akcijām pret civiliedzīvotājiem Tbilisi un Baku pasaulē maz zināja, tas maz ietekmēja sabiedrisko domu pasaulē un Krievijā. Par Baltijas centieniem sabiedriskā doma pasaulē un Padomju Savienībā bija informēta vairāk. Baltijā barikādēs piedalījās ļoti daudz civilpersonu - tas palielināja iespējamo zaudējumu cenu armijas frontāla uzbrukuma gadījumā. No militāra viedokļa kopš 19. gadsimta vidus barikādēm ir neliela militāra nozīme, jo tās viegli sagraut. Taču galvenā nozīme barikādēm ir tieši simboliski - cilvēku dēļ, kuri mobilizējas aizsardzībai. Simboliem ir nozīme, tas palielina cenu.

            Referents uzsvēra, ka pašlaik ir atšķirīga situācija, salīdiznot ar 1991. gadu. Krievijā atkal propaganda pret bijušo PSRS valstu suverenitāti, tagadējām robežām, separātisma atbalstīšana, un impērisks sentiments Krievijas iekspolitikā. Hibrīdkara elementi nav nekas jauns Baltijā, tie notiek jau kopš 1940. gada: dezinformācija u.c. Šodien svarīgi ir veikt tādus pasākumus,kas palielinātu cenu hibrīdkara pasākumiem. Svarīgi ir meklēt atbildes uz jautājumiem: 1) vai Latvijas sabiedrība varētu būt tikpat vienota kā 1991. gadā, 2) vai ir resursi, lai organizētu iespējamo pretestību agresijas gadījumā, 3) saprast, kā pretinieks var izmantot separātisma stratēģiju, 4) kur būtu meklējams atbalsts Krievijā tagad?

            Referātu daļas ievadā moderators E. Engīzers savā priekšlasījumā "Barikāžu loma vēsturē" iezīmēja vairākas pamatlīnijas tālākai barikāžu nozīmes analīzei: barikāžu loma Latvijas neatkarības atjaunošanā, nozīme Latvijas nesenajā vēsturē, nozīme pasaules vēsturē. Barikādes apliecināja tautas vēlmi pēc neatkarības. Pārejas posmā pastāvējusī divvaldība nav produktīva politiskā sistēma. Barikādes bija zīme Rietumiem, ka Baltijā neatkarību atbalsta plašas sabiedriskas kustības, tām nav marģināls raksturs. Tas neļāva Rietumvalstīm Persijas "Līča kara" iespaidā aizmirst arī Baltijas notikumus. Barikādes parādīja arī Krievijas sabiedrībai, ka neatkarības centieni Baltijā ir nopietni. Trimdas latviešiem tās parādīja, ka Latvijas latvieši ne mazāk kā trimdinieki vēlējās valstiskās neatkarības atjaunošanu. Vēlākajos gados pēc PSRS sabrukuma izpaudās atšķirības to NVS valstu attīstībā, kurās nebija bijušas barikādes, no Baltijas valstu attīstības. Pasaules kontekstā Latvijas barikādes bija ķēdes posms Aukstā kara beigu un PSRS sabrukuma procesā. Baltijas valstu neatkarība nebūtu iespējama, ja barikādes būtu apspiestas. Liela daļa no barikāžu laika dokumentālajiem avotiem joprojām nav pieejami, Krievijas arhīvi nav pieejami, liela daļa konfrontācijas dalībnieku mūsdienās dzīvo Krievijā un nesteidzas paust savu skatījumu par tālaika notikumiem. Barikādes bija ne tikai Latvijas Tautas frontes, bet arī LR varas iestāžu akcija (piemēram, organizēja kolhozu un padomju saimniecību smago tehniku braukšanai uz Rīgu).

            Kaspars Zaltāns sniedza referātu "Brīvprātīgo vienības barikādēs". Kopš 1990. gada pavasara bija veidojušās brīvprātīgas kārtības sargu vienības, lai nodrošinātu vēlēšanu netraucētu norisi. 1990. gada rudenī tās tika oficiāli legalizētas. Referents stāstīja par vairākām akcijām, ko veica kārtības sargi, piemeram, koordinēja daļas autotransporta ierašanos Rīgā, apsargāja svarīgus objektus. Viņš atzina, ka saglabājies maz dokumentu, jo tābrīža neziņā par nākotni daudzas liecības ir iznīcinātas. Arī OMON 1991. gada augustā ieņēma kārtības sargu štābu un tur sarīkoja dokumentu dedzināšanu.

            Una Bergmane nolasīja ziņojumu "Starptautiskā reakcija uz 1991. gada janvāra notikumiem Baltijā". Kopš 1990. gada rudens demokrāti bija arvien vairāk atstumti no varas centriem Padomju Savienībā. Iepriekšējos gados Rietumu prese bija simpatizējusi Gorbačovam, kopš 1991. gada janvāra notikumiem atskanēja kritika,paralēļu vilkšana starp notikumiem Baltijā un 1956.g. notikumiem Ungārijā un 1968.g. norisēm Čehoslovākijā. Referente analizēja dažādu valstu nostāju Baltijas jautājumā, kas izpaudās asāk vai mērenāk, kā arī sabiedrības aktivitātes šajās valstīs. Rietumu valstu paziņojumi kļuva asāki pēc 1991. gada 20. janvāra notikumiem Rīgā. Vairākas valstis apturēja ekonomisko palīdzību Maskavai. Rietumos spēka pielietošana pret civiliedzīvotājiem tika kritizēta. Pirms Baltijas militārs spēks tika pielietots arī Baku un Tbilisi, bet toreiz Rietumu reakcija nesekoja. Baltijas gadījumā bija savādāk.

            Kristīne Beķere referātā "Trimdas atbalsts barikāžu aizstāvjiem" uzsvēra, ka barikādes par savas cīņas sastāvdaļu izjuta arī latviešu trimda Rietumos. Atmodas vēsmas Latvijā izdzenāja trimdā iestājušos rutīnu, atmoda daudziem bija negaidīta, jo neprognozēja, ka pārmaiņas sāksies Baltijas "iekšienē". Par notikumiem Baltijā tika izplatīta informācija arī trimdas mītņu zemju sabiedrībā. Jūtamāko darbu un ietekmi trimda veica ASV. Amerikas Latviešu apvienība izveidoja informācijas tālruni par notikumiem Latvijā. Notika ASV administrācijas un Kongresa informēšana. Demonstrācijas Baltijas atbalstam notika Ņujorkā, Londonā, Stokholmā. ALA informēja ASV Valsts departamenta speciālu darba grupu. Valsts departaments saņēma informāciju 20. janvārī 15 minūtes pēc apšaudes sākuma Rīgā. Svarīgi bija trimdas gados izveidotie kontakti ar politiķiem un masu medijiem, kas barikāžu dienās tika aktivizēti. Līdzīgi procesi notika Anglijā, Austrālijā. Rietumu mediji notikumus Baltijā atainoja galvenokārt baltiešiem labvēlīgā gaismā, PSRS vēstītā interpretācija Rietumos neguva atbalstu.

            Laura Ardava referātu "1991. gada janvāra barikāžu sociālās atmiņas un komemorācijas diskurss Latvijas medijos" iesāka ar socioloģiskas aptaujas datiem, ka 38% aptaujāto uzskata neatkarības atjaunošanu par Latvijas 20. gs. galveno notikumu. Tika sniegts kopsavilkums par preses, radio un TV materiāliem (1991.-2015.g.) par barikādēm. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai publikācijās izpaudās galvenokārt 2 virzienu piekritēju konfrontācija. Pēc neatkarības atjaunošanas arvien vairāk iezīmējas apgalvojumi par simboliskām barikādēm starp tautu un varas eliti. Krievvalodīgajos medijos barikādes dažkārt sauktas par farsu. Plaši ir izplatīts vilšanās un nepiepildīto cerību naratīvs. Klātesošs ir arī varonības naratīvs, notikumu romantizācija. Redzamas divas tendences: 1) jo vairāk tiek idealizētas pagātnē aizejošās barikāžu dienas, jo vairāk tiek demonizēta tagadne; 2) barikādes tiek izmantotas kā simbols, kam tiek uzslāņotas pēdējo gadu politiskās aktualitātes ("valodas barikādes" u.c.). Vilšanās un neapmierinātības sajūta ar šodienu dažkārt aizēno valsts institucionālos ieguvumus neatkarības gados - ka Latvija ir neatkarīga un brīva un ir ES un NATO dalībvalsts.

            Viļus Ivanausks (Viļņa) ziņojumā "Nodrošināt neatkarību, piedzīvot konkurenci un veidot nākotni: Lietuvas politiskā vide pirms 1991. gada janvāra notikumiem" uzsvēra, ka 13. janvāris ir svarīgs Lietuvas identitātei. Arī Lietuvā bija mērenāk un radikālāk noskaņoti neatkarības atbalstītāji. Lietuviešu komunisti akceptēja Lietuvas neatkarības pasludināšanu 1990. gada 11. martā. Daudzi "Sajūdis" līderi nāca no intelektuālās elites, viņi nebija "nesistēmiskā opozīcijā". PSRS vadība cerēja uz pretrunām starp "Sajūdi" un Lietuvas komunistisko partiju, parlamenta un valdības vadītājiem, politiskajām elitēm un sabiedrības daļām (piemēram, Lietuvas poļu minoritāti). Notika manipulācijas par ekonomiskiem jautājumiem, 1991. gada 8. janvārī notika protesta mītiņš pie parlamenta ēkas pret cenu pieaugumu. 13. janvāra notikumi veicināja Lietuvas sabiedrības konsolidāciju.

            Kārels Pīrimē (Tallina) referātā "Igaunijas ārpolitikas stratēģijas un vīzijas 1991. gada pirmajā pusē" stāstīja par to, kā E. Savisāra vadītā Igaunijas valdība un L.Meri vadītā Ārlietu ministrija 1990. gada beigās - 1991. gada janvārī vērtēja starptautisko un Igaunijas situāciju. Svarīgs bija jautājums par sadarbības stiprināšanu ar Rietumiem. 1990.-1991. gadā Baltijas pārstāvji tikās ar Dž. Bušu, Miterānu un citiem Rietumvalstu vadītājiem. Padomju laika nelielā Igaunijas PSR Ārlietu ministrija pārtrauca saites ar PSRS Ārlietu ministriju. Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas darbinieku štats un atvēlētais budžets pakāpeniski pieauga. Nebija rakstītas Igaunijas ārpolitiskās stratēģijas, jo notikumi attīstījās ļoti strauji. Lai gan Eiropas drošības un sadarbības apspriedi Parīzē 1990. gada novembrī baltiešiem nācās atstāt, L. Meri nebija pesimistisks par nākotni. Tomēr laika faktors Baltijas valstīm bija nelabvēlīgs. Gorbačovs cerēja uz ekonomisko grūtību pastiprināšanos Baltijā, kas varētu mazināt atbalstu neatkarībai. Igauņui uzskatīja, ka laika ir maz, jo aktuāls bija tautas izdzīvošanas jautājums - igauņu tautai bija risks kļūt par minoritāti savā dzimtenē. Diez vai Igaunijas ĀM prognozēja 1991. gada janvāra notikumus. K. Pīrimē uzskata par kļūdu to, ka Igaunija nepietiekami ņēma vērā Krievijas PFSR vadības uzsākto konkurenci ar PSRS vadību un nevērtēja Krievijas republiku par svarīgu faktoru.

            Konferences otrajā daļā dalībniekus uzrunāja LTF bijušais priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Akadēmiķa T. Jundža vadībā diskusijā "Barikāžu nozīme Latvijas un Eiropas vēsturē: vērtējums 25 gadus pēc barikādēm" piedalījās P. Brūveris, M.Kūle, A. Mirļins, Z. Stankevičs, J. Stradiņš un R. Zaļais. Diskusijas nobeigumā E. Engīzers aicināja barikāžu notikumu dalībniekus būt aktīviem atmiņu fiksēšanā un dokumentālo liecību nodošanā arhīviem un muzejiem, jo "pie katra dalībnieka vēsturnieki neatnāks", tāpēc: "Jūsu pienākums nav beidzies - tagad ir jāsniedz vēsturiskas liecības".

            Nolasītos ziņojumus un diskusijas pēc konferences ir paredzēts publicēt konferences materiālu krājumā.

Papildus informācija