Neatkarības atjaunošana pirms 26 gadiem

4. maijs mūsu valstī tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Šogad aprit 26 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.  Šī svarīgā robežšķirtne – 1990. gada 4. maijs – Latvijas valsts vēsturē veidojās nozīmīgā vēsturiskā procesā, jo neatkarības atjaunošanas ideja attīstījās un īstenojās pakāpeniski. Atgādināsim virkni notikumu par neatkarības atjaunošanas gaitu un rezultātiem.

Kopš Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas 1940. gadā, Latvijas valsts turpināja pastāvēt ne tikai de iure, bet arī Latvijas iedzīvotāju sirdīs. Iedzīvotāju vārdā, kuri ilgus gadus PSRS stingri kontrolētajā Latvijā bez represīvām sekām atklāti šo domu paust nevarēja, par neatkarības atjaunošanas nepieciešamību runāja latviešu trimda un Latvijas Republikas ārlietu dienests Rietumvalstīs.

Pēc 1986. gada vasaras nogalē nodibinātās Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas „Helsinki-86” iniciatīvas sākās mītiņi staļinisko represiju atceres un citās Latvijas vēsturei svarīgās dienās. 1941. gada deportāciju atceres dienā 1987. gada 14. jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika pirmā plašā politiskā manifestācija. Veidojās Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

Tomēr oficiālajā publiskajā telpā tobrīd joprojām vairāk runāja par Latvijas suverenitātes stiprināšanu PSRS sastāvā M. Gorbačova aizsāktā „pārbūves” kursa ietvaros. Latvijas Rakstnieku savienības valdes plēnums 1988. gada 1.–2. jūnijā pirmo reizi no oficiālas tribīnes asi kritizēja padomju režīmu un aicināja uz pārmaiņām.

Politiskajās diskusijās vārdu „suverenitāte” arvien vairāk nomainīja vārds „neatkarība” un jēdzienu „Baltijas republikas” nomainīja jēdziens „Baltijas valstis”. 1989. gadā trīs Baltijas republiku vadošās tautas kustības (Igaunijas Tautas fronte, Latvijas Tautas fronte un Lietuvas „Sajūdis”) uzņēma kursu uz pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu. 1989. gada 31. maijā Latvijas Tautas fronte pieņēma aicinājumu apsvērt iniciatīvu par pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. 1989. gada 7.–8. oktobrī LTF 2. kongresā pieņemtajā programmā tika noteikts kurss uz pilnīgu Latvijas neatkarību.

Lai izdarītu spiedienu uz Maskavu un demonstrētu neatkarības centienus, „Molotova – Ribentropa pakta” noslēgšanas 50. gadadienā 1989. gada 23. augustā tika organizēts pasākums „Baltijas ceļš”. Tūkstošiem cilvēku sadevās rokās nepārtrauktā ķēdē uz ceļa cauri visām Baltijas valstīm. Šī akcija pievērsa pasaules uzmanību Baltijai un palīdzēja pasaules sabiedriskajai domai labāk izprast Baltijas tautu neatkarības centienus.

1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu 2. kongress nosodīja un atzina par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža PSRS – Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma un 1939. gada 28. septembra draudzības un robežu līguma slepenos protokolus.

1989. gada 28. jūlijā pieņemtajā Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā par Latvijas valsts suverenitāti bija noteikts, ka Latvijas statusu PSRS ir jānosaka līguma attiecībām un ka Latvijas PSR likumiem būs prioritāte salīdzinājumā ar PSRS likumiem. Latvijas PSR Augstākā Padome Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā atzina par nelikumīgu 1989. gada 11. novembrī. 1990. gada 15. februārī tika pieņemta Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību un ar grozījumiem Latvijas PSR konstitūcijā par oficiālo valsts simboliku atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto valsts ģerboni un himnu „Dievs, svētī Latviju”.

1990. gada pavasarī Baltijas tautu vēsturē notika daudzi būtiski politiski notikumi. Tas bija laiks, kad notika PSRS savienoto republiku jauna sasaukuma Augstāko padomju vēlēšanas. Jaunievēlētā Lietuvas PSR Augstākā Padome 1990. gada 11. martā pasludināja Lietuvas valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanu, nenosakot pārejas periodu. Neraugoties uz PSRS politiskās vadības draudiem un ekonomisko blokādi 1990. gada pavasarī, Lietuva turpināja veidot savu neatkarīgu valsti.

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva Latvijas Tautas fronte, iegūstot vairāk nekā pusi deputātu mandātu. 21. aprīlī Vislatvijas tautas deputātu sapulce „Daugavas” stadionā Rīgā pieņēma aicinājumu atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

Latvijā 1989.–1990. gadā norisinājās svarīga principiāla diskusija par divām principiāli atšķirīgām alternatīvām Latvijas valstiskuma jautājumā: 1) atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto de iure pastāvošo Latvijas valsti ar 1922. gada Satversmi, vai 2) radīt jaunu Latvijas Republiku ar jaunu konstitūciju. Galarezultātā pārsvaru guva 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas turpināšanās ideja.

1990. gada 3. maijā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes jaunā sasaukuma pirmās sesijas sēde. Dienu vēlāk, 4. maija vēsturiskajā sēdē Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm pieņēma „Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”, 1 neatkarīgais deputāts atturējās. Frakcijas „Līdztiesība” 57 deputāti, demonstratīvi noraidot Neatkarības deklarāciju, pirms balsošanas atstāja parlamenta zāli.

Līdzīgi kā 1990. gada 30. martā pieņemtajā Igaunijas PSR Augstākās Padomes lēmumā „Par Igaunijas valstisko statusu”, arī Latvijas 4. maija deklarācija noteica „Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.”

Deklarācijas pieņemšanas laikā pie parlamenta ēkas kuplā skaitā sapulcējusies tauta apsveica Deklarācijas pieņemšanu, deputātiem veltot ovācijas. Tūkstošiem cilvēku pie televizoru ekrāniem vēroja tiešo translāciju no Augstākās Padomes un ar satraukumu skaitīja „par” nodoto balsu skaitu. Kad bija skaidrs, ka Neatkarības deklarācija ir pieņemta, cilvēki no prieka raudāja, sauca un uzgavilēja deputātiem, kuri iznāca no parlamenta ēkas. Tā bija svinīga, neaizmirstama diena. 4. maija Deklarācijā noteiktais pārejas periods noslēdzās 1991. gada 21. augustā, kad Maskavā notikuša valsts apvērsuma apstākļos Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas pasludināja Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību. Latvijas neatkarības atgūšana notika uz Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības (turpināšanās) principa pamata.

Papildus informācija