Lielinieku upurus pieminot

5. decembrī – pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena

“Bezkonfliktu vēstures skaidrošana” – par šādu tematu 2010. gada 20. oktobrī Maskavā notika zinātniski praktiska konference. Šai konferencei patiešām bija vairāki praktiski mērķi. Piemēram, atjaunot lielinieku vēstures mītus par “saldajiem krievu laikiem Latvijā” 18., 19. un 20. gadsimtā. Vēstures mīti cilvēku apziņā izrādījušies noturīgāki nekā vēstures patiesība, īpaši, ja sabiedrības daļa, tauta tos vēlas dzirdēt. 5. decembrī, pret latviešu tautu vērstā totalitārā lielinieku režīma genocīda upuru piemiņas dienā, mēs atceramies totāla terora upurus, genocīda upurus. Ja par genocīdu sauc serbu 9000 musulmaņu nogalināšanu, kā lai nosauc radikālā komunisma izdarības pusgadsimta garumā un viņu upurus?

Genocīds ir valsts vadīta masu slepkavība, balstoties uz rasu, etnisko, reliģisko, nacionālo un sociālo pamatu. 20. gadsimtam – noziegumu gadsimtam – nav vēsturisku paralēļu. Genocīdā ietilpa kārtu iznīcināšana (stratocīds), tautību iznīcināšana (etnocīds). Radikālie komunisti, tāpat kā nacisti, mēģināja iznīcināt veselas tautas, pārvietojot uz Sibīriju un Kazahstānu. PSRS iznīcināja 40 – 60 miljonu “tautas ienaidnieku”, bet nacisti apmēram sešus miljonus ebreju.

Lasot Latvijas Valsts arhīvā politiski apsūdzēto dokumentus, redzam, ka stratocīda īstenošanai varas iestādes bija izstrādājušas īpašu etiķešu klāstu “piestiprināšanai” cilvēkiem, lai būtu iemesls tos iznīcināt. Vieni bija “sociāli kaitīgi elementi” (“социально вредный элемент” – СБЭ), otrus dēvēja par “sociāli bīstamiem elementiem” (“социально опасный элемент” – СОЭ), trešajiem, ja arī nebija nekādas mantas, pratinātāji piekāra etiķeti “sociālā izcelšanās” (“социальное происхождение” – СП). Lai nacionāli noskaņotu trūcīgo zemnieku ierakstītu “kulakos”, viņu ierakstīja “kulaku atbalstītājos” (“подкулачник” – ПК) vai “politiskajos kulakos”. Ja nevarēja ierakstīt nevienā no šīm grupām, tad derēja formulējums “tautas nodevēja ģimenes loceklis” (“член семьи изменника ролины” – ЧСИР) vai “tautas ienaidnieka ģimenes loceklis” (“член семьи врага народа” – ЧСВА).

1949. gadā no Latvijas izveda 9250 “kulaku” ģimenes. Šie noziegumi minēti ikgadējās PSRS IeM “gulaga” pilnīgi slepenajās atskaitēs. Uzskaitīt visus noziegumus šajā rakstā nav iespējams. 1949. gada 1. janvārī to kopskaits bija 67. Arī šajās pilnīgi slepenajās atskaitēs minētais tautību grupējumu saraksts ir visai iespaidīgs – 32 tautības. Arestēto latviešu skaits starp visām PSRS tautām PSRS IeM speciālajās nometnēs ieņēma goda pilno ceturto vietu. Acīmredzot tāpēc Maskavas arhīva darbiniekiem bija pamats uz dokumenta kopijas uzlikt spiedoga nospiedumu ķīmiskās tintes krāsā: “Bez tiesībām publicēt” (“без права публикации”). Arī nacisti blakus 164 000 vāciešu ievešanai Latvijā bija paredzējuši 800 000 rasiski mazvērtīgo latviešu pārvietot uz Ļeņingradas apgabalu un dokumentam uzlika spiedogu “Pilnīgi slepens” (“streng geheim”).

Genocīds ne Krievijas, ne Vācijas 20. gadsimta totalitārajām impērijām nebija kāda viena valdnieka (Staļina vai Hitlera) izdomājums, bet viņu impērisko mērķu sasniegšanas metode. Totalitārās Krievijas IV impērijas “spiešanās ceļā uz Rietumiem” 20. gadsimtā vai, kā rakstīja lielinieku vadoņi 1939. – 1940. gadā, “atbrīvošanas karagājienu ceļā” atradās Baltija, kuras iznīcināšana jau kopš 16. un 18. gadsimta bija ierakstīta austrumu impērijas caru, imperatoru un ģenerālsekretāru plānos. Baltijas ģeopolitiski svarīgas teritorijas pārvēršanai par impērijas sastāvdaļu bija nepieciešama asimilācijai nederīgo iedzīvotāju iznīcināšana, izvešana, kolonizācija ar valdītājtautas pārstāvjiem un palikušo iedzīvotāju rusifikācija vai ģermanizācija. No 175 PSRS koncentrācijas nometnēm 1953. gadā 44 nometnēs bija ieslodzīti latvieši. Kopā nometnēs bija ieslodzīti 2,5 miljoni, bet cietumos 152 600 arestēto. Gandrīz puse nometņu ieslodzīto bija nodarbināti meža darbos un nomira smagā darbā un badā. Lielinieku politsodīto un nogalināto skaits divās okupācijās sasniedz 200 000, t. i., 10% no Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita. Vjatlagā no 3500 ieslodzītajiem latviešiem mira vai tika nošauti 2373 (67,8%). Šis mirstības koeficients bija vairākas reizes augstāks nekā Būhenvaldes nometnē. Lielinieku koncentrācijas nometnes, ko viņi oficiāli sauca par “labošanas darbu nometnēm”, patiesībā bija nāves nometnes. Vjatlagā latvieši ieņēma trešo vietu starp pārējo tautību ieslodzītajiem, un Jagodnajas ciemā atrodas lielākā lielinieku terora upuru kapsēta ar 942 apbedījumiem, kurus pārklāj mežs.

Skaita ziņā Latvijas iedzīvotāji vairāk cietuši no boļševisma nekā no nacisma un no lieliniekiem vairāk nekā citas tautas. Tikai impēriski noskaņotais var neievērot lielinieku genocīda etnisko virzību. No 1949. gada 25. – 30. martā 42 125 izvestajiem 40 176 (95,4%) bija latvieši un tikai 790 (1,9%) krievi, lai gan krievu skaits Latvijā sasniedza 30%. Viena no genocīda īstenošanas formām Latvijā bija karelizācija. Daļa pamatnācijas (ap 200 000), tuvojoties sarkanajai armijai, devās uz Rietumiem, daļu palikušos (ap 100 000) deportēja un viņu vietā nometināja PSRS pamatiedzīvotājus. Tādējādi krievu skaits Latvijā – 905,6 tūkstoši (37%) – 1990. gadā bija lielākais starp PSRS republikām. Tomēr kolonistu bija mazāk nekā pamatnācijas pārstāvju, tāpēc veidojās politikānisms un militāra diktatūra.

Latvijas politiskās, militārās, saimnieciskās un kulturālās elites deportācija, slēpjoties aiz “tautas ienaidnieku” iznīcināšanas nepieciešamības, tāpat kā Latvijas kolonizācija, bija boļševiku Latvijas PSR “integrācijas” plāns Krievijas IV totalitārajā impērijā, iznīcinot latviešu nāciju. Genocīda postījumi bija lielāki zemēs, kur tautas dabiskais pieaugums jau pirms lielinieku genocīda bija vājāks, to skaitā arī Latvijā. Vainīgs šajos noziegumos bija totalitārais komunisms, kas nodarīja zaudējumus tautai ar mūsu pašu lielinieku partijas biedru atbalstu, nevis tikai krievi. Lietojot Egila Levita terminoloģiju, bijušie kompartijnieki būtu jādala sīkkomunistos un lielkomunistos, bet sīkkomunisti neveica tikai sīkos un lielkomunisti tikai lielos noziegumus. Ne nacisma, ne komunisma iekārtu latvieši neizdomāja. Abas šīs iekārtas tika izdomātas ārpus Latvijas, ar varu ievestas Latvijā un tai uzspiestas. Taču latviešu nācijas pārstāvji piedalījās gan nacisma, gan lielinieku noziedzīgo ideju īstenošanā. Mums bija savas Arāja un savas Novika un Pelšes komandas, kuras ne tikai iznīcināja cilvēkus, bet arī ap 17 miljonu izdevumu un īstenoja t. s. maigo varu (“soft power”) kultūrā (ateisms, padomju tradīcijas u. c.). Mūsu nācijas pārstāvji, sākot no Arāja komandas līdz dalībai PSRS VDK slepenajā operācijā “Krasta banga” 1949. gada 25. martā, atstājuši dziļas pēdas mūsu tautas genocīdā. 1949. gada 25. – 30. marta izvešanās blakus 7456 PSRS VDK karavīriem piedalījās 6931 pašmāju iznīcinātājs un ap 12 000 komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu. Tātad no

26 387 cilvēku izvedējiem 18 931 (71,7%) bija Latvijas iedzīvotājs un piedalījās 42 125 cilvēku izvešanā, no kuriem daudzi neatgriezās.

Katras politiskās sistēmas izveidošanā ievērojama loma ir pašai tautai – monarhijā, demokrātijā vai totalitārismā. Tāpēc arī literatūrā runā par vācu nacismu un krievu boļševismu. Izcilais krievu vēsturnieks profesors Jurijs Afanasjevs kā speciālu tipu krievu boļševisma īstenošanā izdala krievu padomju sistēmu. 1995. gadā 5. centrālās un Austrumeiropas pētīšanas kongresā profesors R. Paips teica: “Agrāk mēs domājām, ka “homo rusicus” ir tāds pats cilvēks kā mēs, tikai valdība viņam slikta. Tagad mēs redzam, ka esam kļūdījušies.” Tāpēc apvainot tikai Krievijas IV impēriju mēs nedrīkstam, jo zinām, ka ļaunumu savam nācijas dzīvajam un gara spēkam darījām mēs paši kā sīkboļševiki un lielboļševiki. Taču iezīmējas vairākas raksturīgas mūsu austrumu kaimiņa īpašības, kas atspoguļojas arī genocīdā Latvijā. Pirmkārt, valsts terorisms Krievijā bija likumsakarība visā tās vēstures dažādībā. Otrkārt, naids pret bagātākajiem šeit bija tik spēcīgs, ka boļševiku tipa sociālisms un t. s. komunistiskā celtniecība ne tikai Krievijā kļuva par Krievijas IV impērijas maskēšanās tērpu. Treškārt, austrumslāvu mesiānisms, piedēvējot sev patiesības monopolu, attaisnoja un šodien attaisno arī genocīdu, īpaši dominējot uzvarētāju versijai PSRS vēstures skaidrojumā pēc Otrā pasaules kara.

Valstij visbīstamākais laiks ir izcilo uzvaru laiks, varas orgasma laiks. Vaterlo kaujas uzvarētājs ģenerālis Velingtons teicis: “Dažkārt uzvara ir briesmīgāka nekā zaudējums.” Lielbritānija pārbaudījumu ar uzvaru 19. un 20. gadsimtā izturēja, turpretī PSRS pārbaudījumu ar uzvaru 20. gadsimtā zaudēja. Nācija, kas domā, ka viņa nekad nav kļūdījusies, veic pirmo galveno kļūdu. Krievijā šodien ir vēsturnieki, kas genocīdu neuzskata tikai par Staļina kļūdu, bet par lielinieku noziegumu. 2005. gadā Krievijas Kara vēstures arhīvā Maskavā bija atklāta PSRS uzvarai Otrajā pasaules karā veltīta dokumentu un fotoattēlu izstāde. Taču pie izstādes nosaukuma “Mēs uzvarējām” bija divas zīmes – izsaukuma un jautājuma zīme. Būtu labi, ja nostalģijas vietā Latvijā sarīkotu līdzīgas izstādes.

Genocīda upuru atceres dienā pieminēsim tos, kuri nepārnāca, tos, kuri nepiedzima, tos, kuri pārnāca kā invalīdi un kropļi, fiziski un garīgi sagrauti, tos, kuri vēl šodien nav saņēmuši pat morālu kompensāciju un atvainošanos. Genocīda piemiņas diena šodien ir mūsu dzīvā atmiņa par lielinieku noziegumiem un vienlaikus cerība uz brīvas Latvijas nākotni. Latviešu nācijas politiskās, saimnieciskās, militārās un kultūras elites iznīcināšana genocīdā gadu desmitus atsviedusi atpakaļ nācijas attīstību, Latvijas attīstību. Mūsu nācijas pēdās lielinieku genocīda fiziskās un garīgās rētas vēl ilgi nesadzīs un glabāsies nācijas vēstures atmiņā. Pret latviešu tautu vērstā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā jāatceras, ka latviešu nāciju no tās tiesību un valsts noliedzējiem nešķir tautas, bet simtiem tūkstošu politrepresēto mocības “pasīlijā” un viņu kapi.

Jo noziegumam pret cilvēcību noilguma nav.

Papildus informācija