Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas 96. gadadiena

Pirms 96 gadiem – 1921. gada 26. janvārī – sākās Latvijas Republikas starptautiskā atzīšana, kura pastāvēja ne tikai Latvijas valsts pirmajā neatkarības laikmetā, bet arī bez pārtraukuma turpinājās okupācijas gados un turpinās mūsdienās pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Liela nozīme Latvijas valsts pastāvēšanā bija un ir starptautisko tiesību normu ievērošanai. Starptautiskās atzīšanas iegūšana 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija ārkārtīgi svarīga jaunajai Latvijas valstij. Bija nepieciešams, lai Latviju atzītu arī citas zemes, starptautiskā sabiedrība, un Latvija kā suverēna valsts varētu attīstīt starptautiskos kontaktus, nodibinot diplomātiskās attiecības ar citām valstīm un darbojoties starptautiskajās organizācijās. Mūsu kalendārā katru gadu 26. janvāris tiek atzīmēts kā atceres diena – “Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena”. Latvijas Ārlietu ministrija, ārlietu dienests šo dienu atzīmē arī kā Diplomātu dienu. Pēdējos gados viena no Saeimas plenārsēdēm janvārī tiek veltīta ārpolitiskajām debatēm, pievēršot Latvijas ārpolitikai arī plašāku sabiedrības uzmanību.

Sniedzam vēsturisku ieskatu par to, pirmkārt, kāda bija notikumu attīstība, līdz Latvijas valsts pamatlicēji un vadītāji dažu gadu laikā sasniedza Latvijas starptautisko atzīšanu un, otrkārt, kāda bija šīs atzīšanas nozīme turpmākā mūsu valsts pastāvēšanā līdz šodienai.

Ceļš uz Latvijas valsts starptautisko atzīšanu

Uz Pirmajā pasaules karā sairušo Vācijas, Austroungārijas un Krievijas impēriju drupām veidojās virkne jaunu neatkarīgu valstu, to skaitā arī 1918. gada 18. novembrī proklamētā neatkarīgā Latvija. Tās Pagaidu valdība uzsāka smagu un neatlaidīgu cīņu par Latvijas valsts starptautisku atzīšanu. Latvijas Tautas Padome jau 1918. gada 23. novembrī pilnvaroja priekšsēdētāju Jāni Čaksti gādāt, lai Latvija tiek pārstāvēta Miera konferencē Parīzē; panākt, lai šī starptautiskā konference atzīst Latviju de jure, jo de facto atzinumi Baltijas valstīm bija doti nosacīti – tikai līdz Miera konferences galīgam lēmumam.

1919. gada 6. janvārī Latvijas delegācija J. Čakstes vadībā pulcējās Stokholmā, pēc tam Londonā (kur tai pievienojās ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics), vēlāk devās uz Parīzi, lai cīnītos par Latvijas valsts atzīšanu un uzsāktu vispusīgu mūsu valsts popularizēšanas darbu, jo Latvijas vārds pasaulei toreiz vēl bija svešs.

Parīzes (Versaļas) miera konference pēc Pirmā pasaules kara izstrādāja līgumus starp uzvarētājām un sakāvi cietušajām valstīm. Ar pārtraukumiem tā ilga no 1919. gada 18. janvāra līdz 1920. gada 21. janvārim. Konferencē piedalījās Sabiedroto lielvalstis un to pusē nostājušos valstu pārstāvji.

1919. gada 10. februārī J. Čakste griezās Parīzes miera konferencē ar prasību, lai Latvija tiktu atzīta kā patstāvīga, neatkarīga un nedalāma valsts un lai konference Latvijas nākotni noteiktu sazinoties ar Latvijas delegāciju, kurai būtu jāatļauj piedalīties konferencē.

Latvijas un vairāku citu jauno valstu delegācijas konferencē netika pielaistas, jo miera konferences nostāja pret bijušās Krievijas impērijas teritorijā pasludinātajām jaunajām valstīm bija nogaidoša. Konferencē lielvalstis atteicās atzīt Baltijas valstu jautājumu kā starptautisku risināmu lietu, jo to uzskatīja par daļu no Krievijas problēmas.

Latvijas delegācijas locekļi pūlējās dabūt pieņemšanu pie Miera konferences vadītājiem, nodibināt personiskus kontaktus ar konferences komitejām un atsevišķiem Sabiedroto (Antantes) lielvalstu pārstāvjiem, veica daudz citu pasākumu Latvijas valsts idejas propagandai.

Baltijas jautājuma studēšanai konference 1919. gada maija sākumā iecēla t. s. Baltijas komisiju ar baltiešiem labvēlīgo bijušo Lielbritānijas sūtni Stokholmā seru E. Hovardu kā priekšsēdētāju un Francijas, ASV un Itālijas pārstāvjiem kā locekļiem. 1919. gada 10. jūnijā Baltijas komisija uzaicināja Latvijas delegātus uz sēdi, kur Z. Meierovics skaidroja Latvijas situāciju un iesniedza divus dokumentus – Latvijas delegācijas deklarāciju un Memorandu par Latviju, kurā tika pamatota Latvijas neatkarīgās eksistences iespēja un atkārtoti izteikts lūgums uzņemt Tautu Savienībā. Sarunas laikā, kurā piedalījās arī Krievijas baltgvardu valdības sūtnis Parīzē V. Maklakovs un A. Kolčaka valdības ārlietu ministrs un ģenerāļa A. Deņikina pilnvarotais S. Sazonovs, sers E. Hovards noraidīja Latvijas delegācijas lūgumu, paskaidrojot, ka bez krievu valdības piekrišanas komisija nevarot atzīt Latvijas neatkarību.

Līdzīgā garā bija sastādīts Baltijas komisijas 1919. gada 23. jūlija atzinums Miera konferencei, paskaidrojot, ka, ja Krievijas valdība nedošot Baltijai autonomiju, Sabiedrotie lūgšot Tautu Savienību veicināt abām pusēm pieņemamu izlīgumu. Tālāk šajā jautājumā negāja arī 1919. gada 18. jūnija Versaļas miera līgums.

Šādos apstākļos radās ideja par to, ka varbūt Latvija varētu iegūt starptautisku de jure atzīšanu citā veidā – ja Latviju vispirms uzņemtu tālaika plašākajā starptautiskajā organizācijā – Tautu Savienībā, cerot, ka tas automātiski nozīmēs Latvijas juridisko atzīšanu no Tautu Savienības un tās dalībvalstu puses. Latvijas sūtniecība Romā 1920. gada 14. maijā Tautu Savienībai iesniedza lūgumu par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā un de jure atzīšanu. 1920. gada 18. septembrī Z. Meierovics lūdza Satversmes Sapulci pilnvarot valdību, lai tā gādā par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Satversmes Sapulce vienprātīgi pieņēma šo priekšlikumu. 13. novembrī Latvijas delegācija Z. Meierovica vadībā ieradās Ženēvā, kur tādā pašā nolūkā atradās arī Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas un Armēnijas pārstāvji.

Jauno valstu uzņemšanas jautājumu Tautu Savienības pirmā pilnsapulce (no 1920. g. 15. novembra līdz 18. decembrim Ženēvā) 15. novembrī nodeva asamblejas izveidotajai TS Piektajai komitejai, kur pēc Z. Meierovica iesniegtā memoranda un runas (25. novembrī) noskaņojums Baltijas valstīm bija labvēlīgs. Tomēr Austrumeiropas nedrošā politiskā stāvokļa dēļ neviens negribēja uzņemties Tautu Savienības Statūtu 10. pantā paredzēto atbildību: aizstāvēt pret ārējiem uzbrukumiem visu Tautu Savienības dalībvalstu teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību. Turklāt jaunās valstis nebija atzītas de jure, ko izlietoja kā formālu šķērsli. Tautu Savienības juristi pirmās pilnsapulces laikā nespēja vienoties par to, vai kādas valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē reizē arī tās de jure atzīšanu.

10. decembrī TS Piektā komiteja iesniedza pilnsapulcei “Ziņojumu par Latvijas Republikas iesniegumu par uzņemšanu Tautu Savienībā”, kurā rekomendēja pilnsapulcei informēt Latvijas valdību, ka esošie apstākļi neļauj asamblejai nākt klajā ar pozitīvu lēmumu par uzņemšanu, bet Latvija varētu piedalīties TS tehniskajās organizācijās.

Iesniegumus par uzņemšanu bija iesniegušas 14 valstis: Armēnija, Albānija, Gruzija, Igaunija, Islande, Kostarika, Latvija, Lietuva, Lihtenšteina, Luksemburga, Monako, Sanmarīno, Somija un Ukraina. Pilnsapulce 1920. gada 16. decembrī noraidīja triju Baltijas valstu un Gruzijas uzņemšanu, iesakot uzņemšanas lūgumu atkārtot nākamajā gadā, pie kam par Latviju balsoja 5 valstis (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija, Portugāle), pret 24 valstis, atturējās vai nepiedalījās balsošanā 13 valstis. Tādējādi Latvijas lūgums par uzņemšanu nebija saņēmis nepieciešamās 2/3 balsu jeb 20 balsis. Liela nozīme balsojumā bija tam, ka lielvalstis balsoja pret uzņemšanu.

Pēc tam pilnsapulce vienprātīgi atbalstīja Piektās komitejas rekomendāciju un nolēma necelt iebildumus pret jauno valstu (Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Gruzijas) piedalīšanos ar Tautu Savienību saistītajās starptautiskajās nevalstiskajās organizācijās, piemēram, Sarkanajā Krustā, Pasta ūnijā, Dzelzceļa ūnijā, kā arī atsevišķās Tautu Savienības tehniskajās komisijās (Finansu un saimnieciskajā komisijā, Ceļu un veselības aizsardzības komisijā u. c.). Anglijas koloniju pārstāvis lords R. Sesils lika priekšā Baltijas valstīm atļaut piedalīties arī Tautu Savienības pilnsapulcēs ar padomdevēja balsstiesībām, bet šo priekšlikumu noraidīja. Pēc balsojuma atlikt Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā Latvijas delegācija demonstratīvi atstāja sēžu zāli un aizbrauca no Ženēvas, paziņojot, ka, tā kā Latvijas pamatotās prasības nav ievērotas, tā atstāj šo pilsētu. Kopumā TS pirmā pilnsapulce uzņēma Tautu Savienībā Austriju, Albāniju, Bulgāriju, Kostariku un Somiju, bet neuzņēma Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Igauniju, Islandi, Latviju, Lietuvu, Lihtenšteinu un Ukrainu.

Otrais mēģinājums veiksmīgs – Latvija atzīta de jure!

Pēc šī pirmā atteikuma, turpinot centienus panākt Latvijas atzīšanu de jure no lielvalstu puses, Z. A. Meierovics nolēma apmeklēt Itālijas, Francijas un Lielbritānijas valstsvīrus ar nolūku tos noskaņot par labu Latvijai. Jau 1920. gada 18. decembrī viņš ieradās Romā, kur viņu pieņēma Romas pāvests Benedikts XV un Itālijas karalis Viktors Emanuels III. Itālijai nebija iebildumu pret Baltijas valstu atzīšanu, un tā pat uzņēmās iniciatīvu šajā lietā. 1920. gada 24. decembrī Z. Meierovics ieradās Parīzē. Kopš ģenerāļa P. Vrangeļa vadītās krievu baltgvardu armijas sakāves Krievijā Francija vairs necerēja, ka izdosies atjaunot Krievijas impēriju. Tāpēc Z. Meierovicam izdevās panākt franču ārlietu ministra Ž. Lēga solījumu atkal izvirzīt jautājumu par Baltijas valstu atzīšanu. 29. decembrī Francija šajā jautājumā griezās ar pieprasījumu pie Lielbritānijas, Itālijas un Japānas.

No Parīzes Z. A. Meierovics devās uz Londonu, kur viņš uzturējās 1921. gada 1.–23. janvārī. Lielbritānijas ārlietu ministrs lords N. Kerzons neslēpa, kāpēc viņš balsos pret Baltijas valstu atzīšanu: 1) to nevēloties ASV; 2) nevarot ignorēt Lietuvu, bet tai vēl neesot pat savu robežu; 3) Baltijas valstis vēl neesot noslēgušas tirdzniecības līgumus un kļuvušas saimnieciski patstāvīgas; 4) kā to rādot Armēnijas un Azerbaidžānas liktenis (Armēnija zaudēja neatkarību 1920. gada 29. novembrī, Azerbaidžāna – 1920. gada 28. aprīlī), Padomju Krievija sāk atgūt bijušās cariskās impērijas teritorijas, kas drīzumā notikšot arī ar Gruziju (tā vēlāk tiešām arī notika – 1921. gada 25. februārī), un varot notikt arī ar Baltijas valstīm. Pēc lorda Kerzona viedokļa noskaidrošanas Z. Meierovics kopā ar citiem Baltijas valstu pārstāvjiem centās savu valstu labā pārliecināt visas amatpersonas, kurām bija kāda teikšana Lielbritānijas ārpolitikā. Tā kā britu premjerministrs D. Loid-Džordžs bija ļoti sliktās attiecībās ar lordu Kerzonu, tad jau aiz personiskiem iemesliem vien viņš nereti teica “jā”, kad ārlietu ministrs atbildēja ar “nē”.

1921. gada 17. janvārī kļuva zināms, ka Francija un Itālija iestāsies par Baltijas valstu atzīšanu, jo tikko bija nodibinājusies jauna Francijas valdība ar Aristīdu Briānu kā premjerministru un vienlaicīgi arī ārlietu ministru. Šis izcilais Francijas valstsvīrs bija baltiešiem labvēlīgs un solījās likt Baltijas jautājumu Sabiedroto Augstākās padomes darba kārtībā. (1933.-1941. gadā Rīgā viņa vārdā tika nosaukta iela un kopš 90. gadu beigām ielas nosaukums atkal atjaunots par godu viņa ieguldījumam Latvijas starptautiskajā atzīšanā.)

Sabiedroto Augstākās padomes apspriede sanāca 1921. gada 24. janvārī Parīzē, piedaloties Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas pārstāvjiem. Apspriedes pirmajās divās dienās atzīšanas jautājumu neiekļāva darba kārtībā. Tikai trešajā dienā 26. janvārī Augstākā padome apsprieda Baltijas valstu jautājumu. Par to referēja Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertelo un ar dedzīgu runu uzstājās arī Itālijas ārlietu ministrs grāfs K. Sforca, kurš uzsvēra, ka nevajadzētu būt krieviskākiem par krievu valdību, kas jau divpusējos miera līgumos 1920. gadā bija atzinusi Baltijas valstis de jure.

Par ziņojumiem sekojošo balsošanu ir saistīts kāds stāsts, kas līdzinās leģendai. Kad sēdes vadītājs visiem valstu pārstāvjiem pēc kārtas jautāja viņu viedokli, lords Kerzons teica “nē” Baltijas valstu atzīšanai. Britu premjerministrs D. Loid-Džordžs, kurš jautājuma apspriešanas laikā bijis it kā iesnaudies, īstajā brīdī “pamodās” un teica “jā”. Kerzons vairs nevarēja nekā iebilst, jo bija runājis viņa valdības vadītājs. Vairāk neviena valsts nebalsoja pret de jure atzīšanas piešķiršanu Latvijai un Igaunijai. Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija atzina Latviju bez jebkādiem ierobežojumiem vai noteikumiem. Tajā pašā 26. janvārī Latviju atzina arī Somija un Polija.

Kad 27. janvārī priecīgā ziņa sasniedza Rīgu, galvaspilsētā spontāni izcēlās saviļņotu ļaužu manifestācijas – pirmo reizi latviešu tautas vēsturē bija starptautiski atzīta tās neatkarīgā valsts. Ļaudis spontāni sapulcējās pie parlamenta ēkas, lai izteiktu prieku par to, ka Latvija beidzot atzīta kā brīva un neatkarīga valsts. Latvijas valdība nosūtīja valstu valdībām apsveikuma telegrammas, apsveica Igauniju, savukārt pati saņēma daudzus apsveikumus gan no organizācijām un atbalstītājiem ārzemēs, gan valsts iedzīvotājiem un atbalstītājiem Latvijā. Latvijas Satversmes Sapulces priekšsēdētājs J. Čakste 28. janvārī šim notikumam par godu sasauca Satversmes Sapulces locekļus uz svinīgu sēdi un pats tajā uzstājās ar runu.

Kopš 26. janvāra Latvija turpināja saņemt tiesisku atzīšanu no citām valstīm. Latviju de iure atzina: 27. janvārī – Gruzija, 28. janvārī – Azerbaidžāna, 1. februārī – Vācija, 5. februārī – Norvēģija un Zviedrija, 7. februārī – Dānija, 10. februārī – Persija, 17. februārī – Austrija, 19. februārī – Portugāle, 26. februārī – Rumānija, 8. martā Japāna vēlreiz apstiprināja atzīšanu, 24. martā – Nīderlande, 9. aprīlī – Spānija, 23. aprīlī – Šveice, 10. jūnijā – Vatikāns, 6. jūlijā – Panama, 20. jūlijā – Ungārija, 11. augustā – Siāma, 10. septembrī – Kuba, 12. septembrī – Čīle, 5. decembrī – Brazīlija.

1922. gadā Latviju de iure atzina: Čehoslovākija (5. janvārī), Venecuēla (12. janvārī), Haiti (13. februārī), Argentīna (28. martā), Grieķija (23. maijā), Bulgārija (24. maijā), Peru (2. jūnijā), Kolumbija (8. jūlijā), ASV (28. jūlijā) un Luksemburga (14. oktobrī).

Turpmākajos gados Latviju de iure atzina: Ķīna (1923. g. 16. augustā), Turcija (1925. g. 3. janvārī), Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste (1926. g. 7. septembrī), Meksika (1927. g. 10. maijā), Albānija (1928. g. 28. janvārī) un Afganistāna (1928. g. 16. februārī). Pavisam kopā Latviju pirmajā neatkarības periodā līdz 1940. gadam de iure atzina 42 valstis.

Latvijas de jure atzīšana pavēra iespēju uzņemšanai Tautu Savienībā. Pēc atzīšanas Latvija 1921. gada 1. septembrī atkārtoja savu lūgumu, un 1921. gada 22. septembrī Tautu Savienības otrajā pilnsapulcē par Latviju nobalsoja 38 valstis. Sakarā ar Latvijas valsts de iure atzīšanu un Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā 1921. gads vēlāk tika nodēvēts par Latvijas “diplomātisko uzvaru gadu”.

Latvijas de iure atzīšanas diena bija valsts svētki no 1921. līdz 1934. gadam. 1921. gada 22. decembrī tika papildināts 1920. gada 21. janvāra likums par valdības un pašvaldības iestāžu svinamām dienām, uzņemot svinamo dienu sarakstā arī 26. janvāri. Šī tradīcija bija pārtraukta sakarā ar 1934. gada 25. oktobra likumu “Pārgrozījumi likumā par svinamām dienām”, kurā 26. janvāris tika nomainīts ar 15. maiju.

Latvijas atzīšanas saglabāšanās okupācijas un aneksijas gados

Kopš Latvijas okupācijas un aneksijas 1940. gada vasarā bija svarīgi saglabāt Latvijas valstij de jure statusu un līdzšinējo starptautisko atzīšanu. Tas turpmāk bija viens no Latvijas diplomātu darbības virzieniem. Latvijas oficiālie pārstāvji Rietumu valstīs protestēja pret PSRS īstenoto Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju un aicināja Rietumu valstu valdības šo PSRS rīcību Baltijā tiesiski neatzīt par likumīgu. Tādējādi sūtņi aicināja uz Latvijas valsts de jure atzīšanas turpināšanu no šo valstu valdību puses. Bija svarīgi, ka citas valstis Latviju turpina atzīt.

Lai gan vairums pasaules valstu atzina, ka Padomju Savienība de facto Baltijas valstis bija okupējusi un ka Baltijas teritorijā pastāvēja padomju republikas PSRS sastāvā, tomēr PSRS īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija nekad netika atzīta de jure. Šāda neatzīšanas politika, pirmkārt, 50 gadus kalpoja par juridisku pamatu atzinumam, ka 20. gadu sākumā Baltijas valstīm dotā starptautiskā de jure atzīšana joprojām tiek nemainīgi saglabāta un uzturēta, un, otrkārt, deva nepieciešamo valsts turpināšanās un kontinuitātes pamatu neatkarības atjaunošanai 1991. gadā.

Latvijas Republika turpināja pastāvēt de jure starptautisko tiesību izpratnē. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta saglabāšanās un darbības turpināšana bija tam reāls apliecinājums. Latvijas ārlietu dienests ārzemēs pēc 1940. gada bija vienīgā Latvijas Republikas varas institūcija, kura, atrodoties ārpus okupētās valsts teritorijas, turpināja darboties bez pārtraukuma visu Latvijas okupācijas un aneksijas laiku līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Ārlietu dienests, lai arī ļoti ierobežotā apjomā, pildīja Latvijas Republikas valsts varas funkcijas.

Latvijas valsts atzīšanas nozīme valstiskās neatkarības atjaunošanā

Pateicoties 1921. gadā iegūtajai un okupācijas un aneksijas gados saglabātajai valsts starptautiskajai atzīšanai, 1990.–1991. gadā nebija jāpasludina jauna Latvijas valsts, bet gan atbilstoši valsts turpināšanās (nepārtrauktības) doktrīnai jāatjauno 1918. gadā pasludinātās Latvijas valstiskā neatkarība. Kā 1990. gada aprīlī atzīmēja Latvijas diplomāti, jaunas valsts pasludināšanas gadījumā nebūtu bijis iespējams izmantot Latvijas līdzšinējo starptautisko atzīšanu. Nozīmīgākajos neatkarības dokumentos – 1990. gada 4. maija Deklarācijā un 1991. gada 21. augusta Konstitucionālajā likumā – tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas valstiskā neatkarība.

Kopš 1991. gada 21. augusta valstīm bija jāieņem sava nostāja Latvijas atzīšanas jautājumā. Valstu paziņojumos ietvertie formulējumi lielā mērā bija atkarīgi no tā, 1) vai tās pirms kara bija atzinušas un iesaistījušās starpvalstu attiecībās ar Latviju un 2) vai tās atzina vai neatzina Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latviju kā valsti no jauna de iure atzina tās pasaules valstis, kuras bija juridiski atzinušas padomju aneksiju, kā arī valstis, kuras pašas vēl nepastāvēja starpkaru periodā un bija nodibinājušās pēc Otrā pasaules kara un tādējādi pirmo reizi izteicās Latvijas atzīšanas jautājumā. Tām valstīm, kuras bija atzinušas Latvijas valsti jau 20. gados, nebija nepieciešams atzīt Latvijas valsti otrreiz no jauna, bet 90. gados atzina šīs valstis atzina Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Starptautisko tiesību normu ievērošanai bija izšķirošā loma Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā. Šis fakts ir vienreizēja parādība starptautisko tiesību un diplomātijas vēsturē un diplomātijā, tāpat kā Baltijas valstu okupācijas un aneksijas 50 gadus ilgā neatzīšana.

Ievērojot LR valsts starptautiskās de iure atzīšanas dienas – 1921. gada 26. janvāra – vēsturisko, politisko un valstiski tiesisko nozīmi Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts vēsturē, pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas tika pieņemts lēmums atjaunot Latvijas de iure atzīšanas dienu kalendārā kā atceres dienu. 1995. gada 21. septembrī LR Saeima izdarīja grozījumus likuma “Par svētku un atceres dienām” 2.2. pantā, nosakot 26. janvāri par atceres dienu – “Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu” (Valsts prezidents grozījumus izsludināja 1995. g. 5. oktobrī). Tādējādi tika atjaunota valsts pirmā neatkarības laikmeta tradīcija.

Papildus informācija