Latvija – patvērums Austrijas ebrejiem

Iespējams, kādreiz arī latviešu valodā varēs izlasīt Ludvika Bolcmaņa institūta direktora austriešu profesora Stefana Karnera vadībā tapušo grāmatu “Austrijas ebreji Latvijā”. Tas ir pētījums, kā pirmskara Latvija savas neatkarības pēdējos gados deva patvērumu simtiem Austrijas ebreju laikā, kad citas Eiropas valstis to baidījās darīt.

Iepazīšanās ar Latviju profesoram Karneram sākusies pirms gadiem desmit, kad viņš vācu valodā lasījis grāmatu, kuras galvenais varonis bijis vīrs, kurš Kurzemes mežos līdz pat 1958. gadam pretojies komunistiem. Profesors, to uzzinot, bijis stipri pārsteigts – lai gan Padomju Savienībā tolaik pie varas jau bijis Ņikita Hruščovs, par to, ka vēl kāds mēģinājis pretoties padomju režīmam, Rietumos nekas nav bijis zināms. Tad viņš nolēmis ar šo grāmatiņu, kurā precīzi bijušas aprakstītas cīņu vietas, apceļot Latviju. Šeit profesors atradis bijušos pretošanās kustības dalībniekus un nodibinājis saites ar Okupācijas muzeju un latviešu vēsturniekiem. Pirmais kopīgais projekts bijusi padomju karagūstekņiem un uz Austriju spaidu darbos aizvestajiem un otrādi – austriešu karagūstekņiem bijušajā Padomju Savienībā veltīta izstāde Okupācijas muzejā.

S. Karners: – Tādas grāmatas kā “Austrijas ebreji Latvijā” liecina, ka kopīga pieeja vēstures delikātajām “tumšo lappušu” tēmām ir veiksmīgāka nekā tad, ja mēs šos jautājumus pētītu katrs atsevišķi. Ceru, ka minētais projekts pavērs durvis arī citiem pētījumiem. Piemēram, mēs gribam salīdzināt okupācijas režīmus Austrijā, kur sarkanā armija palika desmit gadus, un Baltijas valstīs, kur tas turpinājās daudz ilgāk. Tāpat mūsu zemē ir apglabāti cilvēki, kuri nonāca Austrijā kā padomju armijas karavīri vai tika no Latvijas uz Trešo reihu atvesti spaidu darbos. Mēs gribam atdot viņiem vārdu un seju. Pēdējos divpadsmit gados ir izveidota datu bāze, kurā apkopoti aptuveni 70 tūkstošu karavīru, karagūstekņu, spaidu darbos atsūtīto vārdi. Viņi visi ir precīzi minēti un ir zināms, kur apglabāti, bet kopā ar jūsu zinātniekiem mēs gribam izveidot rubriku “Latvieši”.

– Austrieši, runājot par okupācijas laiku, parasti atbild: “Pēc “anšlusa” mūsu valsts vairs nepastāvēja, un Austrija par to, kas tolaik notika, atbildību uzņemties nevar.” Tas nav gluži tas, ko sakāt jūs.

– Protams, mūsu valsts no 1938. gada marta bija Trešā reiha daļa. Tāpēc Austrija dalīt atbildību par Otrajā pasaules karā notikušo nevar. Mēs paši bijām upuri. Taču zinātnieki vēsturi skata dziļāk. Valsts nebija, taču tauta un zeme palika. Latviešu cilvēki nonāca Austrijas teritorijā, bet mūsu – Latvijas zemē. Mūsdienu Austrija cenšas kompensēt ciešanas, kas bija jāpārdzīvo cilvēkiem, kas spaidu darbos tika atsūtīti uz mūsu zemi, brīvprātīgi uzņemoties atbildību par to, kas notika mūsu valsts teritorijā Trešā reihā laikā. Nepārtraukti notiek arī ebreju īpašumu restitūcija. Protams, mēs nekad neteiksim, ka tolaik Austrija pastāvēja kā valsts, bet politiķi un zinātnieki nenorobežojas no pagātnes.

– Kad mēģinām uzsvērt, ka Staļina rīkotās represijas ir genocīds, ko var salīdzināt ar holokaustu, bieži dzirdam balsis, kas apgalvo, ka tā nav. Kāpēc?

– Nav šaubu, ka vācu nacisms un Staļina komunistiskais režīms gribēja, lai cilvēks no dzimšanas līdz nāvei atrastos sistēmas rokās. Pat savā brīvajā laikā neviens nepalika nepieskatīts. Trešajā reihā pastāvēja partijas uzraudzītas sanatorijas un atpūtas nami. Arī Padomju Savienībā bija viss – no pionieru nometnēm līdz gulagam. Abus totalitāros režīmus balstīja labi izveidots represīvais aparāts. Katram bija bail, ka jau rīt var tikt tiesāts vai vienkārši pazudīs. Tiesa, Staļins līdz pat savai nāvei pirmkārt sodīja savējos, sākot ar tuvākajiem līdzgaitniekiem. Hitlerieši tā rīkojās reti. Izņēmums bija SA vadonis Ernsts Rēms, kuru nogalināja 1934. gadā. Nacistu represīvais aparāts darbojās tā, lai “rases tīrības” saglabāšanai no spēles izslēgtu ebrejus, un visiem, kas piederēja “pamatrasei”, tas bija jāsaprot. Tikmēr PSRS naida mērķis bija “tautas ienaidnieki”. Vācijā, bet jo īpaši Padomju Savienībā vēršanās pret iekšējiem ienaidniekiem tika ļoti rūpīgi protokolēta. Tātad gan nacisti, gan komunisti bija izvirzījuši uzdevumu iekļaut visus vienotā sistēmā. Tāpēc jau vienas paaudzes laikā radās cilvēki, kas centās nedomāt, jo likums to darīja viņu vietā, un baidījās pieņemt patstāvīgus lēmumus, jo par to varētu tikt tiesāti.

Taču 20. gadsimts Vācijā, Austrijā un arī PSRS bija nometņu gadsimts. Nometnēs bija ieslodzīti miljoniem cilvēku. Trešajā reihā bija piespiedu darba nometnes, piemēram, “Riga-Kaiserwald”, nometnes politieslodzītajiem un nāves nometnes, piemēram, Osvencima. Ļaudis briesmīgos apstākļos un smagā darbā mira visās nometnēs vai viņus nogalināja uzraugi. Taču nāves nometnēs izdzīvot bija maz izredžu, jo darbā tika laista gāze.

Staļina nometnes tika ierīkotas kā cietuma un darba nometnes sajaukums. PSRS labošanas darbu nometnēs komunisti caur darbu gribēja vest cilvēku uz “pareizā ceļa”, lai viņš atgrieztos pie “nemaldīgās” komunistiskās ideoloģijas. Arī nacistu darba nometnes bija ierīkotas, lai cilvēki strādātu un domātu par nacisma “augstajiem ideāliem”. Protams, cilvēkam, kurš nokļuva Kolimā vai Vorkutā, izdzīvot 25 gadus turienes apstākļos nebija iespējams. Taču Staļina režīmam nebija gāzu kameru, tātad izveidotas slepkavošanas industrijas kā nacionālsociālistiem.

– Kāpēc, jūsuprāt, PSRS neviens neko nerunāja par holokaustu? Vai, strādājot Krievijas arhīvos, tam esat radis izskaidrojumu?

– Mums Rietumos šķiet, ka padomju līderu un ebreju kopienas attiecības vienmēr bija visai delikātas. Sākumā Ļeņinam blakus bija daudz ebreju – Kameņevs, Trockis un citi. Staļins līdz karam no ebrejiem distancējās, bet kara laikā tie viņam bija vajadzīgi. Pēc kara gan Staļins gatavojās kārtējam “pogromam”, jo atrodamas liecības par tā saukto ārstu lietu, bet, piemēram, Molotova sieva tika izsūtīta uz Sibīriju. Ģenerālsekretāra Brežņeva laikā miljoniem ebreju no PSRS izbrauca uz Izraēlu.

Bet tad rodas jautājums: kas kara laikā notika PSRS rietumu daļā, zemēs, kas tika pievienotas, sākoties Otrajam pasaules karam? Redzams, ka padomju vara nedarīja neko, lai aizkavētu ebreju iznīcināšanu nacistu okupētajās teritorijās. Bet to es saku, balstoties uz novērojumiem, nevis rūpīgiem pētījumiem. Taču jautājums ir nopietns, jo turpina šķelt sabiedrību Eiropas austrumos. Es domāju, ka tas vēl joprojām tiks cilāts arī Baltijas valstīs, rietumu Ukrainā un arī Maskavā, jo ebreju kopiena Krievijas kultūrā vienmēr ir spēlējusi lielu lomu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=81276

Papildus informācija