Ko svarīgi atcerēties komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas sakarā

Pēdējos gados Latvijā nereti ir izteikts viedoklis, ka Latvijā ir pārāk daudz sēru dienu. Tomēr ir izteikta arī doma, ka konkrētām Latvijas iedzīvotāju daļām attiecīgais piemiņas datums tik un tā ir un paliks svarīgs, to nevar izdzēst no tautas atmiņas, pat ja sēru dienu skaits kalendārā nākotnē tiktu samazināts. Latvijas tālaika iedzīvotāju vēsturiskajā atmiņā 1949. gada 25. marta deportāciju šausmas arvien paliks.

Turklāt Krievijā pēdējos gados nereti tiek izplatītas publikācijas, kas cenšas mazināt staļinisma noziegumu nozīmi, represiju apmērus vērtēt par maznozīmīgiem un noliegt PSRS vainu. Savukārt organizācijai „Memoriāls”, kas nodarbojas ar komunistiskā totalitārisma mantojuma izpēti, tiek likti dažādi šķēršļi, dēvējot to par „ārvalstu aģentu”. Tiek meklēts fašisms un nacisms kaimiņvalstīs (sevišķi bijušajās padomju republikās, tagad neatkarīgās valstīs), bet paši nav tikuši skaidrībā, nedz arī nosodījuši savu PSRS laikmeta totalitāro pagātni, par ļaunumu uzskatot tikai vienu totalitāro režīmu (nacistisko), bet nepavisam ne komunistisko. Visai populāras ir kļuvušas idejas uzcelt vai atjaunot pieminekļus J. Staļinam.

Šādā situācijā ir aktuāli atgādināt, kāpēc Latvijā 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. 1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas republiku iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.–28. martā. Deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par operāciju „Krasta banga”, kopumā tika izsūtīti apmēram 90 000 iedzīvotāju no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

1948. gadā Padomju Savienības komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki negribēja labprātīgi atteikties no savas zemes. Tāpēc tika organizēta jauna izsūtīšana, kas skāra galvenokārt lauku iedzīvotājus, kuri tika iekļauti bagāto zemnieku jeb t.s. „kulaku” kategorijā.

1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas republiku izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās.

Latvijā izsūtāmo sarakstus 1949. gada 13.–15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji un 17. martā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”.

Absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku iedzīvotāji. 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Iedzīvotājus izsūtīja pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt PSRS Valsts drošības ministrijai (VDM). Kā savulaik noskaidrojis vēsturnieks H. Strods, deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 karavīru Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki. 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 – komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 – PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti. Izsūtīšanu veica 9–10 cilvēku grupas ar to komandieri – VDM operatīvo darbinieku priekšgalā. Izsūtāmajiem bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg mantu uz vienu ģimeni, bet izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts.

Kopā no Latvijas PSR 1949. gada 25. martā izvestas 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem (pieskaitot nometinātos pēc soda izciešanas – 44 271), no tām: 40 176 (95,4%) latvieši, 790 (1,9%) krievi, 590 (1,4%) poļi, 252 (0,6%) baltkrievi, 140 (0,3%) lietuvieši, 92 (0,2%) igauņi. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs.

Pēc vēsturnieka J. Riekstiņa datiem, Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā – 16 065, Krasnojarskas novadā – 13 823, Novosibirskas apgabalā – 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā – Amūras apgabalā. Pēc Totalitārisma seku dokumentācijas centra ziņām, izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.

Izsūtīto amnestija un reabilitācija sākās pēc 1956. gada februāra, kad Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs PSKP 20. kongresā nosodīja „Staļina personības kultu”. PSRS varas iestādes pārskatīja izsūtījumā esošo cilvēku lietas. Daudzus atzina par nevainīgiem, atcēla nepamatotās apsūdzības (reabilitēja). 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Reabilitētajiem cilvēkiem atļāva atgriezties Latvijā. Īpašumi, kuri tika konfiscēti izsūtīšanas brīdī, izsūtītajiem atgriežoties atpakaļ, tomēr netika atdoti. Taču arī pēc atgriešanās daudzi bijušie izsūtītie saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai represētie, kuri no nometinājuma vietām atgriezās, atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai tad, kad deportāciju lēmumi oficiāli tika atcelti Trešās atmodas gados 1989.–1990. gadā. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 25. marts ir iekļauts Latvijas svētku un atceres dienu kalendārā kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Papildus informācija