Karoga lieta

Kārlis Dambītis
vēsturnieks  

Juriste Solvita Olsena Satversmes tiesā iesniegusi sūdzību. Kundzi aizskarot tas, ka valsts viņai uzliekot pienākumu pie sava īpašuma izkārt Latvijas karogu ar sēru noformējumu pat tad, ja viņa "īpašas sēras nejūtot". Tieši šāda situācija bijusi 2013.gada 14.jūnijā, kad ciemos pie juristes no visas Eiropas sabraukuši radi un draugi. Karogs tāpēc nav izkārts, un pašvaldības policijas patruļa sastādījusi protokolu. Tā vietā, lai godīgi samaksātu sodu, viņa nolēmusi aizstāvēt savu jurista godu un tiesāties.Šis ir neliels, bet reizē arī būtisks gadījums, jo skar vienu no valsts un to veidojošās nācijas simboliem - šajā gadījumā Latvijas karogu un tā lietošanu.

Protams, runāt par simboliem šobrīd valdošajā nihilisma piesātinātajā pasaulē nav populāri. Sevišķi tāpēc, ka atsevišķos gadījumos noteiktus simbolus lieto klaji agresīvu mērķu realizācijā, gluži kā tas šobrīd vērojams Krievijas Federācijā. Vienlaicīgi, katras valsts un nācijas simboliem ir būtiska nozīme, veidojot tās kopējo identitāti un vēsturisko atmiņu. Diemžēl Latvijas 20.gadsimta vēsture piedāvā tikai ļoti ierobežotu pozitīvo vēsturisko pieredzi, kuru arī cenšamies iespejami plašāk izmantot. Diemžēl Otrā pasaules kara un tam sekojošais Latvijas okupācijas periods nodarīja neatgriezeniskus zaudējumus ne vien ekonomiski un politiski, bet galvenokārt sociāli, no iepriekš pastāvējušās konkurētspējīgās sabiedrības atstājot vien nožēlojamas driskas. Ar šīm sekām mēs saskaramies joprojām un tās ir vērojamas gan Latvijas sabiedrībā, gan politikā. Jāatzīst, ka situācija lēnām uzlabojas.

Latvijas valsts karoga likums nosaka, ka Latvijas valsts karogs ir Latvijas valsts simbols. Šis sausais teikums īstenībā nepasaka neko, jo tas tiek reducēts gandrīz līdz vienkāršam priekšmetam un nepaskaidro karoga jēgu un būtību, kas šajā gadījumā ir valsts pilsoņu vienības un valsts neatkarības zīme. Šķietami vecišķais karoga skaidrojums atrodams 20.gadsimta 30. gados izdotajās Latvijas armijas karavīru apmācībai izmantotajās rokasgrāmatās. Pat neskatoties uz smago saimniecisko stāvokli un dažādām iekšējām nesaskaņām tobrīd attieksmē pret valsts simboliem valdīja daudz lielāka pietāte, jo sabiedrības atmiņā joprojām bija svaigi Brīvības cīņu notikumi un tas, cik smagi nācās pūlēties, lai šos simbolus varētu lietot. Tāpēc karoga plīvošanai valsts vēsturei svarīgos datumos nav tikai dekoratīva nozīme, bet tai arī jākalpo kā izglītojošam atgādinājumam par valsts vēsturi būtiski ietekmējušu notikumu atceri.

Ikdienā strādājot ar cilvēkiem ir redzams, ka zināšanas par diviem galvenajiem, ar Latvijas neatkarību saistītajiem datumiem pakāpeniski uzlabojas. Ja 18.novembra nozīme jau sakotnēji sabiedrībai bija nepārprotama, tad lielāka neskaidrība bija redzama, runājot par 11.novembri. Tomēr aizvien retāk nākas dzirdēt apgalvojumus, ka 11.novembris ir Lāčplēša dzimšanas vai nāves diena un cilvēki jau daudz precīzāk spēj paskaidrot šīs dienas nozīmi Latvijas vēsturē. Nopelns šādam pavērsienam ir pēdējos gados izvērstā Lāčplēša dienas aktualizācija. Turpretī pārējie datumi, kuros arī jāizkar valsts karogi joprojām ir salīdzinoši maz zināmi, sevišķi, ja šīs dienas nav valsts noteiktās brīvdienas.

Aplūkojot 2013.gadā veiktā Latvijas sociālās atmiņas monitoringa datus redzams, ka pārliecinoši lielākā daļa respondentu no likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" minētajiem notikumiem nav atzīmējuši. Diemžēl nav atbildēts jautājums par to, cik un kādus atzīmējamus notikumus respondenti paši spētu nosaukt, ja tie netiktu norādīti anketās. Jādomā, ka tad šis skaits būtu vēl mazāks, jo tīri cilvēciski, iegrimuši savā ikdienas dzīvē, cilvēki šos datumus vienkārši piemirst. Domāju, ka katram, tostarp arī man, ir bijušas situācijas, kad, tikai izejot uz ielas un ieraugot pie ēkām izkārtus valsts karogus, atceramies attiecīgās dienas datumu un iemeslu, kāpēc karogi izkārti. Raugoties no vēstures notikumu pieminēšanas viedokļa, tieši šis ir būtiskākais karoga izkāršanas iemesls - atgādināt. Te būtu jāmin lielākā sabiedrības informētāja - Latvijas masu mediju atbildība šo jautājumu skaidrošanā un savlaicīgā aktualizēšanā.

Turklāt vērojama vēl kāda iezīme. Mūsu sabiedrībā ir ļoti pārprasta sēru un piemiņas dienu jēga. Visbiežāk to raksturo konkrētajai sabiedrības grupai veltītie daži gājieni, uzrunas un, labākajā gadījumā, sižets vakara ziņu raidījumā. Tomēr šo dienu patiesā nozīme ir ne tikai bojā gājušo un represēto piemiņas saglabāšana, kas, protams, ir būtiska. Tomēr šādā veidā mēs šiem cilvēkiem vairs neko daudz nevaram līdzēt. Galvenā šo atzīmējamo dienu nozīme ir atcerēties, kas un kāpēc notika un kas bija šo traģisko notikumu cēlonis, lai ko tamlīdzīgu mēs nepieļautu nākotnē. Un šeit nav jautājums par to, ko izdarīja Padomju Savienība, vai nacistiskā Vācija, bet gan par to, ko neizdarīja Baltijas valstis un arī pārējā Eiropa tajā laikā, kas tām bija dots vēl līdz 1939.gada rudenim. Tieši šī mācība mūsdienu kontekstā ir visbūtiskākā.

Kā vienmēr diskutējams jautājums ir par izvēlēto sēru un piemiņas dienu skaitu. Karstas diskusijas par to ir bijušas jau vairākkārt un slavenākā, šķiet ir 2009.gada 15.oktobra Saeimas sēde, kurā deputāts Ingmārs Līdaka no tribīnes savam oponentam raidīja slavenos vārdus "Aizver muti!". Viena sabiedrības daļa uzskata, ka šo dienu skaits ir par lielu un padara Latviju par sērojošu valsti, savukārt citus tas īpaši nesatrauc. Tikmēr daļai, piemēram, privātmāju īpašniekiem, tas rada šķietami liekus sarežģījumus, jo ievērot karoga izkāršanas grafiku ne vienmēr ir iespējams. Tomēr šis jautājums jau ir saistīts ne tik daudz ar karogu un tā nozīmi, kā ar katras pašvaldības amatpersonu spējām piemērot likumus atbilstoši reālajai situācijai. Ne visi īpašnieki, kuri nav izkāruši karogu, to ir darījuši apzināti, tāpēc pašvaldības policijas uzdevums vispirms būtu noskaidrot situāciju un nepieciešamības gadījumā īpašniekam atgādināt šīs normas ievērošanu. Kā piemēru var minēt pat dažu pašvaldību iniciatīvu palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kam to veselības stāvokļa dēļ ir grūti izdarīt.

Atskatoties tālākā pagātnē, redzams, ka arī tad valsts karoga neizkāršana tika sodīta. Turklāt nav arī jāmeklē atsauces uz totalitāriem režīmiem. Mūsdienu likumi vēl ir ļoti pielaidīgi, jo pat Latvijas demokrātijas periodā 20.gadsimta 20. gados par karoga neizkāršanu svētku dienā varēja piespriest 5-10 latus lielu soda naudu, kuru maksātnespējas gadījumā aizstāja ar 2-3 dienu arestu. Šāda bardzība bija pamatota, jo attieksme pret karogu kalpoja kā lakmuss, lai identificētu valstij nelojālus pilsoņus. Karoga neizkāršanu kā protesta līdzekli un ņirgāšanos par jauno valsti izmantoja ļaudis, kam bija cieša saistība ar Maskavas atbalstītās Komunistiskās partijas pagrīdes organizāciju. Zinot partijas mērķi likvidēt neatkarīgo valsti, šāda valsts reakcija bija normāla.

Atgriežoties pie S. Olsenas gadījuma, pēc viņas paustā, jāsecina, ka viņa karoga izkāršanas nozīmi attiecīgajā dienā nav spējusi saprast. Tā vietā, lai saviem rietumu draugiem dažās minūtēs pastāstītu par tās dienas vēsturisko kontekstu un bīstamību, ko rada totalitārie režīmi, šobrīd tiek radīts pilnīgi lieks precedents.

Vai likumā ietvertā norma par obligātu karoga izkāršanu pārkāpj Latvijas Republikas Satversmi? Nē, jo Satversmē iekļauts pants par tiesībām uz vārda brīvību nevar ierobežot tajā pašā Satversmē iekļautu valsts simbolu. Tikpat labi uz šī panta pamata tad var apšaubīt arī pārējos Satversmes pantus.

Tomēr šis konkrētais jautājums jau nav par karogiem, bet gan par paša cilvēka attieksmi pret sevi, savas ģimenes un tautas vēsturi. Katra cilvēka individuālā nihilisma līmenis ne vienmēr ir savienojams ar likumiem.

Papildus informācija