Kara šausmas pēc kara

Gunita Nagle

Pagājuši 60 gadi, kopš Zviedrija PSRS izdeva latviešu leģionārus, arī Jāni Šteinbergu

Bija 1945.gada 5.maijs, kad Latviešu leģiona 15.divīzijas karavīri, sviezdami gaisā cepures, priecājās par ziņu, ka beidzies karš. Tobrīd neviens no viņiem neiedomājās, ka vislielākās šausmas vēl tikai priekšā, stāsta viens no šiem karavīriem, tagad 85 gadus vecs vīrs Jānis Šteinbergs. Bēgot no Sarkanās armijas Dancigā, vairāk nekā 130 baltiešu karavīru sasēdušies kuģīšos Potrimps un Alnis un bēguši uz Dānijas salu Bornholmu. 40 kilometru no turienes ir Zviedrija. Domāja tur atrast mieru, bet atrada karu.

Atzīmējot 60 gadus, kopš Zviedrija Padomju Savienībai izdeva ap 150 okupēto Baltijas valstu karavīru, divi muzeji — Kara un Okupācijas — izveidojuši izstādes par šiem latviešu leģionāriem.
 

21 dienu bez ēdiena

Jānis Šteinbergs vācu armijā ārrindas dienestā iesaukts 23 gadu vecumā. Pēc viņa stāstītā, līdz karošanai nemaz nav ticis. Veselības traucējumu dēļ viņu jau Sarkanā armija bija atzinusi par karošanai nederīgu. Vācieši gan viņu uzskatījuši par gana labu darbiem virtuvē, stāvēšanai sardzē, vēlāk rakstveža darbam tā dēvētajā veselības rotā. Kara šausmas viņš pirmo reizi īsti piedzīvojis tikai 1945.gada pēdējos mēnešos, kad Dancigu ieņēma Sarkanā armija, sākot tur bezjēdzīgu slaktiņu.

15.divīzijas karavīri izlēmuši bēgt ar nejauši atrastiem velkoņiem Potrimps un Alnis uz Zviedriju. "Domājām, tur būsim drošībā, jo tā galu galā bija neitrāla valsts," saka J.Šteinbergs. Vasaras mēneši karavīriem patiesi aizritējuši mierīgi — pa dienu strādājuši, būvējot Zviedrijas ceļus, pa vakariem uzturējušies savā nometnē teltīs. "Tā pat netika nekādi īpaši apsargāta — apjozta ar vienu drāti, sargu tikpat kā nebija. Ja kāds būtu gribējis, būtu varējis itin mierīgi no nometnes aiziet. Bet mēs godīgi gaidījām, kad mūs laidīs ārā," stāsta J.Šteinbergs.

Novembrī baltieši nejauši uzzinājuši, ka Zviedrijas valdība viņus gatavojas izdot Padomju Savienībai. Jau nākamajā dienā esot pieteikts badastreiks. "Badastreiku mēs paši organizējām. Es pats bez ēdiena izturēju 20, varbūt 21 dienu. Tad jau sapratām, ka nav nozīmes badoties, mūs tāpat izdos. Turklāt mums pie gultas tika nolikts pa policistam, kura uzraudzībā bija jāēd. Logos bija salikti spridzekļi, lai mums neienāktu prātā bēgt, jo diviem lietuviešiem bija izdevies no slimnīcas aizmukt," atminas J.Šteinbergs.

Viņš ļoti labi atceras to virsnieku vārdus, kas izmisumā mēģināja izdarīt un izdarīja pašnāvību. Leitnants Lapa. Leitnants Vabulis. Leitnants Alksnis. Viņš atminas, kā viņi to darīja. "Viņiem visiem sievas ar bērniem bija Vācijā, tādēļ viņiem bija svarīgi nedoties dzīviem krieviem rokās," skaidro J.Šteinbergs. "Tik un tā sabāza mūs visus autobusos un veda uz krievu kuģiem. Noskaņojums bija šausmīgi drūms." Karavīri nezināja, ka tiek vesti uz Liepāju.

Veiksminieks

Tagad, lūkojoties pagātnē, J.Šteinbergs var sevi dēvēt par veiksminieku, jo viņš bija viens no tiem karavīriem, kuri, atgriezušies Latvijā, atrada sev darbu, izveidoja ģimeni un mierīgi dzīvoja. Kara muzeja speciālists Valdis Kuzmins paskaidro, ka pret daudziem leģionāriem Padomju Savienībā izturējās kā pret karagūstekņiem, kurus drīz vien atbrīvoja. PSRS galu galā atzina, ka Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti dienestam vācu armijā pret viņu gribu. Taču pavisam citāda attieksme bija pret virsniekiem — viņi tika izsūtīti, vairākiem piespriests nāves sods.

J.Šteinbergs trīs reizes saukts uz čeku liecināt. Taču, nezinādams neko ne par citiem karavīriem, ne virsniekiem, tikai sadusmojis pratinātājus. Daudzus, ļoti daudzus gadus vēlāk J.Šteinbergs uzzinājis, kas noticis ar citiem viņa karabiedriem. Visus padomju gadus bijušie leģionāri paši savas drošības dēļ nav pat sarakstījušies. Tikai 90.gadu sākumā viņi sākuši meklēt cits citu.

1994.gadā J.Šteinbergs bija viens no 35 dzīviem palikušajiem leģionāriem, kas brauca uz Zviedriju piemiņas braucienā. Toreiz ārlietu ministre Margarēta of Ugle viņiem atvainojusies. Bet J.Šteinbergs saka: "Rūgtums gan palicis iekšā, to nevar izvainot ārā."

***

Izdotie leģionāri

- 1945.g. maijā Zviedrijā ieradās ap 250 Vācijas bruņotajiem spēkiem piederīgu militārpersonu no okupētajām Baltijas valstīm.
- 8.V rītā Zviedrijas dienvidos no Bornholmas ar kuģīšiem Potrimps un Alnis ieradās 133 Latviešu leģiona 15.divīzijas karavīri.
- 2.VI PSRS sūtniecība Stokholmā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai verbālnotu, pieprasot Zviedrijas viedokli par tās teritorijā internētajām "vāciešu vai vācu kontrolē bijušajām militārpersonām".
- 15.VI Zviedrijas valdība nolemj izdot karavīrus PSRS. 24.novembrī precizē, ka izdos visus, kas ieradušies Zviedrijā pēc 1945.g. 30.aprīļa.
- 22.XI baltiešu karavīri sāka badastreiku.
- 28.XI naktī, pārgriežot roku un kāju vēnas, pašnāvību izdarīja leitnants Oskars Lapa.
- 11.XII badastreiku pārtrauca.
- 1946.g. 23.I 225 policisti ar varu sāka Rinkabijas nometnes evakuāciju.
- 25.I evakuēja Geltoftas nometni. Pašnāvību mēģināja izdarīt leitnants Artūrs Plūme. Pašnāvību, pārgriežot kakla artērijas, izdarīja leitnants Pēteris Vabulis.
- 25.I kuģis Beloostrov atstāja Trelleborgas ostu. PSRS tika izdoti 146 baltiešu karavīri — 132 latvieši, 9 lietuvieši un 7 igauņi.
- 27.I kuģis iebrauca Liepājas ostā. 17.VIII gandrīz visus atbrīvoja. Taču 1947.g. pavasarī daudzus no viņiem arestēja. 1947.g. viņi tika tiesāti, piespriežot dažāda ilguma ieslodzījumu. Nāves sodu piesprieda pieciem latviešiem un vienam lietuvietim.

Informācija: historia.lv
Diena, 2006. gada 24. janvāris.

 

http://vip.latnet.lv/lpra/karashausmas.htm

Papildus informācija