Cēsu kauju gaita un nozīme Latvijas Neatkarības karā

Mg. hist. Ilze Kāposta

Cēsu kaujas (1919. gada 6.–23. jūnijs) Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) bija nozīmīgs pagrieziena punkts, kam bija tālejošas sekas. Latvijas Republika tobrīd pastāvēja vien nedaudz ilgāk nekā 6 mēnešus, taču šajā īsajā laikā kopš neatkarības proklamēšanas notikumi attīstījās un risinājās ļoti strauji – Latvijas valsts pastāvēšana bija apdraudēta un vairākkārt piedzīvoja kritiskus brīžus.

Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) armijas ofensīvas (1918. gada nogalē un 1919. gada pirmajos mēnešos) rezultātā Latvijas Pagaidu valdība bija spiesta atstāt Rīgu un patverties Liepājā. Janvāra beigās frontes līnija atradās vien 50 km no Liepājas, taču, pateicoties Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku kopdarbībai ar Latvijas zemessardzes jeb t.s. Baltijas Landesvēra daļām, 1919. gada martā tika īstenota Lielupes ofensīva un plašā uzbrukumā lielinieku spēki tika atspiesti līdz Lielupes līnijai, kur fronte nostabilizējās uz aptuveni diviem mēnešiem. Aprīļa beigās Polijas karaspēka panākumi Lietuvā vājināja lielinieku spēkus, kas ļāva 22. maijā Landesvēra un Dzelzsdivīzijas vienībām veikt plašu uzbrukumu, kuras rezultātā Rīga tika atbrīvota no lieliniekiem. Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku dienvidu grupa jeb Dienvidlatvijas brigāde Rīgā ienāca 23. maijā.               

Latvijas Pagaidu valdības sadarbība ar baltvāciešiem cīņā pret lielinieku – LSPR armiju bija apstākļu spiesta. Latvijas Republikas pasludināšanas laikā 1918. gada novembrī bija jārēķinās ar vācu okupācijas varu. Gada beigās ar lielu pretestību tika risināts jautājums par līdz šim vācu okupācijas varas īstenoto valsts pārvaldes funkciju nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai. Vācbaltieši, it īpaši muižniecības pārstāvji, lielākoties bija Latvijas neatkarības idejas pretinieki un nevēlējās atteikties no sava priviliģētā elites statusa un paaudžu paaudzēs mantotajiem īpašumiem Latvijā. Vācbaltieši meklēja iespēju pārņemt varu reģionā jeb kā to paši definēja – “atjaunot veco kārtību”, tādēļ, paralēli cīņai pret lieliniekiem, organizēja politisku darbību. Baltijas Landesvērs, kas pēc būtības sastāvēja no brīvprātīgajiem zemessargiem, lielākoties baltvāciešiem, un Dzelzsdivīzija, kas sastāvēja no vācu 8. armijas algotņiem, 1918. gada novembrī – decembrī tika formētas ar mērķi aizsargāt Latvijas teritoriju un apturēt lielinieku virzību, taču bieži Landesvēra un Dzelzsdivīzijas patieso noskaņojumu pret latviešu nacionālajām vienībām parādīja to kavēšanās ar nacionālo spēku apbruņošanu, kā arī augstprātīgā izturēšanās un nerēķināšanās ar Latviešu Pagaidu valdību un tās pārstāvjiem.

Ar mērķi pārņemt Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, kurā ietilpa arī Landesvērs un Dzelzdivīzija, komandēšanu, 1919. gada februārī Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kurš neslēpa savu nepatiku pret latviešu neatkarības centieniem un uzsākto valsts celtniecības darbu, dažādi traucējot Latviešu Pagaidu valdības darbību un nepildot esošās vienošanās. 1919. gada 19. februārī tika atklāta t.s. Štrika sazvērestība – vācbaltiešu plāni gāzt Latvijas Pagaidu valdību. Ar komandiera Golca ziņu un dažu Landesvēra daļu atbalstu 1919. gada 16. aprīlī tika veikts valsts apvērsums – atbruņotas Liepājā esošās latviešu bruņoto spēku vienības, un tika mēģināts īstenot galveno mērķi – apcietināt Latvijas Pagaidu valdību, tā izbeidzot tās darbību. Apcietināti tika divi ministri – iekšlietu ministrs M. Valters un apgādības ministrs J. Blumbergs, jo pārējiem izdevās rast patvērumu angļu misijas telpās un pēc tam pārcelties uz sabiedroto valstu apsargātā kuģa “Saratov”, uz kura Latvijas Pagaidu valdība turpināja savu darbību līdz pat jūlija sākumam.

Apvērsums savā ziņā nāca par labu Latvijas Pagaidu valdībai, jo vācbaltieši atklāti bija demonstrējuši savu naidīgo nostāju pret Latvijas valdību, kas skaidri parādīja sabiedroto pārstāvjiem vācu patiesos nolūkus, taču vēl svarīgāk – tautā līdz tam valdīja negatīva attieksme pret valdības sadarbošanos ar baltvāciešiem, līdz ar to neuzticība valdībai ievērojami samazinājās, un palielinājās atbalsts kā valstsvīriem, tā Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem. Pēc apvērsuma izveidotā provāciskā valdība jeb Andrieva Niedras kabinets netika atzīts ne tautā, ne no sabiedroto valstu puses. Taču A. Niedras kabinets turpināja savu darbību līdz 26. jūnijam, kad tieši Cēsu kauju iznākums tā darbībai pielika punktu. Līdz tam, tieši provāciskās valdības pastāvēšana un lielinieku ietekmes Latvijas teritorijā samazināšanās vācbaltiešu centieniem bija izdevīgs brīdis, lai nu jau ar militāriem līdzekļiem pārņemtu varu un “restaurētu veco kārtību”, un šajā plānā aktīvi iesaistījās R. fon der Golcs.

Paralēli cīņām pret lieliniekiem Kurzemē, 1919. gada janvārī ar Igaunijas armijas virspavēlnieku pulkvedi Johanu Laidoneru tika noslēgta vienošanās par latviešu rotu organizēšanu Igaunijas armijas sastāvā, un tika sākta latviešu mobilizācija Ziemeļvidzemes teritorijā, kuras rezultātā 31. martā ar pulkveža J. Laidonera pavēli tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, par komandieri ieceļot pulkvedi Jorģi Zemitānu. Sadarbība starp abām Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku daļām nebija reāli iespējama. Dienvidlatvijas brigāde, kas atradās Kurzemes frontē, militārā ziņā atradās Landesvēra pakļautībā, savukārt Ziemeļlatvijas brigāde militārā ziņā atradās Igaunijas armijas pakļautībā un apgādībā. Šī situācija bija galvenais faktors, kas radīja abu Latvijas armijas daļu nesaskaņas Cēsu kauju laikā, jo pulkv. Jāņa Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde nedevās “ziemeļniekiem” palīgā tādēļ, ka bija pakļauta Landesvēram un pildīja sabiedroto norādījumus – neiejaukties šajā konfliktā līdz turpmākiem norādījumiem.

Maija beigās aktīvu darbību izvērsa Igaunijas spēki. Kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi tie virzījās dienvidaustrumu virzienā, atbrīvojot Vidzemi un spiežot lielinieku spēkus atkāpties uz Latgali.  1. jūnijā Cēsīs ieradās 2. Cēsu pulks  un Ziemeļlatvijas brigādes štābs. Paralēli karaspēka virzībai, tika izvērsta mobilizācija un gatavots uzbrukums padomju vienībām Latgales frontē, tādēļ latviešu un igauņu vienības atradās izklaidus.

Redzot briesmas savai ietekmei Latvijā, vācu landesvērs un dzelzsdivīzijas daļas vis neturpināja uzbrukumu Padomju Latvijas armijai, bet pārsvieda spēkus uz cīņām pret latviešu un igauņu spēkiem. 2. Cēsu pulks jau bija saņēmis pavēli par pāriešanu uz Latgales fronti caur Ērgļiem uz Ļaudonu un Atašieni, kad 2. jūnijā notika t.s. Ieriķu incidents – Landesvēra ešelons atradās Ieriķu stacijā un pieprasīja atļauju ierasties Cēsīs. Ziemeļvidzemes brigādes štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols atmiņās norādījis, ka šāda prasība štābam radījusi pamatotas aizdomas. Tika pieņemts lēmums vācu spēkus Cēsīs neielaist, jo netika saskatīts pieļaujams motīvs šādai karaspēka kustībai uz Cēsīm, ja lielinieku spēki atradās pavisam citā virzienā. Saņēmis ziņu par šo incidentu, Laidoners noteica Landesvēram nepārkāpt Gaujas grīvas – Siguldas – Nītaures – Vecpiebalgas – Jaungulbenes līniju. Neskatoties uz to, 3. jūnija pusdienlaikā Cēsīs pēkšņi ieradās ritmestra barona Manteifeļa eskadrons un pieprasīja iecelt pilsētā Landesvēra komandantūru. Ziemeļvidzemes brigādes štābs rīkojās izlēmīgi un tika veikts Manteifeļa vienības aplenkums Cēsu tirgus laukumā, piespiežot šo vienību atkāpties uz Kārļu muižu.

5. jūnijā notika nākamais incidents – vācu spēki pie Amatas tilta apšaudīja bruņuvilcienu, kurā atradās arī sabiedroto valstu pārstāvji, kuri bija devušies uz Ieriķiem pārbaudīt, vai Landesvēra vienības atgājušas aiz pulkveža J. Laidonera noteiktās līnijas. Tas bija signāls, ka sadursme latviešu un igauņu vienībām ar Landesvēru būs nenovēršama, tādēļ 2. Cēsu pulks drudžaini sāka gatavoties kaujai. 

2. Cēsu pulks bija vēl formēšanās procesā, no saformētajām 9 rotām par daļēji apmācītām varēja uzskatīt trīs. 2. Cēsu pulka sastāvā 5. jūnijā iekļāva 8. skolnieku rotu (108 karavīri), kurā tika apvienotas brīvprātīgo Valmieras un Cēsu skolu vecāko klašu skolnieku grupas. Jau naktī no 5. uz 6. jūniju neapmācītajiem, kaujā nepieredzējušajiem jauniešiem bija jādodas cīņā pret daudz labāk bruņoto un kaujās rūdīto vācu pārspēku. Kauja ilga aptuveni 7 stundas, latviešu vienībām pierādot savu sīkstumu un drosmi, kad Ziemeļlatvijas brigādes štābs nolēma, ka Cēsis ir jāatstāj, lai saudzētu spēkus. 8. jūnijā igauņu 6. pulka daļas kopā ar bruņuvilcieniem mēģināja atgūt Cēsis, taču neveiksmīgi. 10. jūnijā konfliktā iejaucās sabiedroto valstu pārstāvji, pūloties abas puses samierināt un aicināja noslēgt pamieru, taču sarunas noslēdzās bez panākumiem. Vācu puse bija kategoriska, pieprasot atvilkt igauņu spēkus aiz Latvijas robežām. Laikā līdz 19. jūnijam kaujas nenotika – turpinājās sarunas un sarakste starp armiju daļu pārstāvjiem un sabiedrotajiem, taču paralēli tam notika abu pušu sagatavošanās kaujai.

Izšķirošās cīņas (t. s. Cēsu kaujas) notika Limbažu – Lielstraupes – Cēsu – Raunas apvidū no 19. līdz 23. jūnijam. Tā kā J. Laidoners nepakļāvās vācu prasībām, 19. jūnijā Landesvērs un Dzelzsdivīzija uzsāka uzbrukumu. Turpmākās trīs dienas  ar mainīgām sekmēm notika sīvas cīņas pie Straupes, Raunas un Lodes stacijas. Šo kauju smagumu iznesa apvienotie igauņu un latviešu spēki – trīs  Igaunijas armijas pulki un 2. Cēsu pulks. Pārējās Ziemeļlatvijas brigādes daļas bija dislocētas Latgales frontē cīņai pret lieliniekiem.  22. jūnijā latviešu – igauņu spēki uzsāka plašu pretuzbrukumu, kura ietvaros tika sašķelta vācu aizsardzības fronte. Vācu spēki šo triecienu neizturēja un atkāpās. 23. jūnijā cīņas Cēsu apkārtnē, kas nepārtraukti bija turpinājušās 5 dienas, rezultējās ar nacionālo spēku uzvaru. Jūnija beigās vācu karaspēks tika atspiests aiz Rīgas. Latvijas Neatkarības kara Cēsu kauju posms pilnībā noslēdzās 3. jūlijā ar Strazdumuižas pamieru, kas tika noslēgts Sabiedroto pārstāvju iejaukšanās rezultātā, kurus interesēja vācu karaspēka tālākas piedalīšanās iespējas cīņā pret lieliniekiem. Pamiersnoteica, ka karadarbība pilnībā jāpārtrauc un Vācijā savervētajām vācu algotņu vienībām (Dzelzsdivīzijai) jāatstāj Latvija, savukārt Landesvēram jāatkāpjas aiz Daugavas.

Gan laikabiedri, gan vēsturnieki Cēsu kaujas vērtē kā kritisku brīdi Latvijas Neatkarības karā, kas izšķīra kara turpmāko gaitu un Latvijas valsts likteni. Apturot un atsitot vācu vienību ofensīvu un pārejot pretuzbrukumā, tika iegūta ticība saviem spēkiem, kas bija vitāli nepieciešama pāris mēnešus vēlāk, Bermontiādes laikā. Cēsu kauju laikā pierādījās, cik liela nozīme ir karavīru morālajam pārsvaram, aizstāvot savu dzimto zemi un tautu, pār militāri tehnisko pārsvaru, kāds bija vācu vienībām. Cēsu kauju rezultātā beidza pastāvēt provāciskais Niedras kabinets, un Latvijas Pagaidu valdība varēja droši atgriezties Rīgā. Pateicoties kopdarbībai ar Igaunijas armiju un tās nenovērtējamajam atbalstam, latviešu nacionālās vienības netika iznīcinātas, un 10. jūlijā, apvienojot Dienvidlatvijas brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi, tika izveidota Latvijas armija.


Redakcijas piezīme:

Latvijas Satversmes sapulces 1921. gada 30. septembra sēdē tika pieņemts “Likums par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu”, ar ko 22. jūnijs kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena tika uzņemta valsts svinamo dienu skaitā. Šī tradīcija pastāvēja līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai 1940. gadā. Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā 22. jūnijs tiek atzīmēts kā Varoņu piemiņas diena.

Cēsu kaujas par ļoti nozīmīgām savas valsts neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā uzskata arī Igaunija. Igauņi cīnījās kopā ar latviešiem, jo izprata vāciešu nolūkus un zināja, ka, ja vācieši nostiprināsies Latvijā, būs apdraudēta arī Igaunijas neatkarība. Igaunijā gan pirmajā neatkarības periodā, gan kopš 1990. gada šo kauju atcere arvien ir bijusi atzīmēta kā atceres diena (Igaunijā to atzīmē 23. jūnijā), jo igauņi uzskata šīs Latvijas teritorijā notikušās kaujas par pēdējām svarīgajām kaujām par Igaunijas valsti Igaunijas Neatkarības karā. Atšķirībā no 20. gs. 30. gadiem, mūsdienās Latvijas valsts pienācīgi novērtē Igaunijas 1919. gadā sniegto palīdzību Latvijai. Notikumam par godu 1998. gada 15. novembrī tika atklāts atjaunotais Cēsu Uzvaras piemineklis (pirmo reizi uzcelts 1924. gadā, bet padomju varas laikā 1951. gadā nojaukts). Cēsu kauju piemiņas diena kopš 20. gadsimta 90. gadiem ir atzīmēta sarīkotos Latvijas un Igaunijas pārstāvju kopīgos pasākumos Cēsīs.

Papildus informācija