4. decembris – pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena

Katru gadu decembra pirmajā svētdienā Latvijas kalendārā tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Atšķirībā no citām upuru piemiņas dienām, šī diena ir veltīta 1937.-1938. gadā bojā gājušo Padomju Savienības (Krievijas) latviešu piemiņai. Pēc Austrumu latviešu biedrības iniciatīvas šo dienu kā atceres dienu staļiniskā režīma represijās cietušajiem apstiprināja Latvijas Saeima 1998. gada 17. jūnijā, Valsts prezidents attiecīgos grozījumus likumā apstiprināja 1998. gada 8. jūlijā.

Represijas pret Padomju Savienībā dzīvojošiem latviešiem PSRS represīvās iestādes izvērsa t.s. Lielā terora gados (1937.-1938. gadā). Ilgu laiku kā Austrumos, tā Rietumos 1937.–1938. gada Lielais terors Padomju Savienībā tika aplūkots tikai kā boļševiku partijas vadošo kadru, kā arī PSRS saimnieciskās, militārās un intelektuālās elites vajāšana un iznīcināšana. Pēdējos gados secināts, ka Lielais terors faktiski ir sācies ar masu politisko represiju izvēršanu, kuru mērķis bija arī izdomātās nacionālo mazākumtautību „piektās kolonnas” likvidācija.

Arī pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937. gada 3. decembrī tika uzsākta īpaša Latviešu operācija, kura, tāpat kā citas nacionālās operācijas pret PSRS dzīvojošajām mazākumtautībām, turpinājās līdz 1938. gada novembra vidum. Šajā laikā vairāk nekā 22 000 latviešu tika represēti, no viņiem vairāk nekā 16 000 latviešu – nošauti. Šī ir viena no vistraģiskākajām latviešu tautas 20. gadsimta vēstures lappusēm, ko vairāki autori un publicisti ir nosaukuši pat par genocīdu. To var kvalificēt arī kā noziegumu pret cilvēci un kā etnisko tīrīšanu.

Arī Padomju Savienībā dzīvojošie latvieši bija latviešu nācijas daļa. Latvijas iedzīvotāju un latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi 20. gadsimtā ir viens no atslēgas jautājumiem Latvijas 20. gadsimta vēsturē – līdzās zaudējumiem Pirmajā pasaules karā, Brīvības cīņās (Neatkarības karā), Otrajā pasaules karā, 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijās.

Pēc Pirmā pasaules kara Padomju Krievijā (vēlāk – Padomju Savienībā) dzīvoja vairāk nekā 15% no visas latviešu tautas. Tas izskaidrojams ar zemnieku izceļošanu no Latvijas 19. gs. beigās, un tā aktīvi notika līdz pat pasaules karam. Šiem izceļotājiem pievienojās arī daļa no 1915. gada bēgļiem, kuri dažādu iemeslu dēļ neatgriezās Latvijā, kā arī apmēram 12 000 latviešu komunistu. Lielākā daļa no Krievijas latviešiem bija zemnieki, kuriem nebija lielas intereses par politiku. Tomēr viņiem bija nozīmīga loma nacionālo minoritāšu aktivitātēs un latviešu kultūras veidošanā Padomju Savienībā.

Līdz 1923. gadam Latvijā no Krievijas bija atgriezušies apmēram 230 000 cilvēki. 1926. gadā PSRS Vissavienības tautas skaitīšanā tika reģistrēti vairāk nekā 140 000 latviešu, pie tam ap 20 000 latgaliešu tika uzskaitīti atsevišķi. Līdz 1937.-1938. gada represijām Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu nacionālā vide, neraugoties uz dažādiem ierobežojumiem un varas iestāžu pretdarbību, tika saglabāta un rūpīgi kopta. Latviskuma saglabāšana vislielākie nopelni bija latviešu izglītības un mākslas iestādēm, klubiem, laikrakstiem, kā arī latviešu rakstnieku un mākslinieku darbībai.

Lai gan pārsvarā Padomju Savienībā staļiniskās represijas tika īstenotas pēc šķiriskā principa, tomēr 1937.-1938. gadā represijas šajā gadījumā bija arī pēc etniskā principa. PSRS vadība 1936.-1938. gadā situāciju uztvēra kā pirmskara laiku un ka tamdēļ represijas tika vērstas pret tām daudzajām iedzīvotāju kategorijām, kuras valdošais režīms saskaņā ar pieaugušajiem kara draudiem uzskatīja par potenciālo “piekto kolonnu” un “ārzemju izlūkdienestu spiegošanas bāzi”. Tas pilnā mērā attiecās arī uz latviešiem.

Represijas pret latviešiem Padomju Savienībā bija notikušas arī pirms 1937.-1938. gada Lielā terora ietvaros notikušo t.s. “nacionālo operāciju” sākuma (skat. tālāk). Jau 30. gadu vidū politiskās represijas, it īpaši PSRS rietumu apgabalos, tika vērstas pret tām mazākumtautībām (vāciešiem, poļiem, latviešiem, somiem u.c.), kuriem bija etniski sakari ārvalstīs (šīm nācijām bija savas neatkarīgas valstis ārpus PSRS). Padomju Savienībā dzīvojošo mazākumtautību sovetizācijas neveiksme, viņu pretošanās lauksaimniecības kolektivizācijai, augstā reliģiozitāte, komunistiskās ideoloģijas nepieņemšana, cenšanās uzturēt sakarus ar savu vēsturisko dzimteni PSRS varas iestāžu vērtējumā viņus padarīja par visos veidos apkarojamu “piekto kolonnu”.

Represijas pret nacionālo mazākumtautību “piekto kolonnu”, kā arī citiem “iekšējiem ienaidniekiem”, J. Staļins vairākkārt pamatoja ar “naidīgā imperiālistisko valstu ielenkuma” briesmām.

Vēl pirms “latviešu operācijas” sākuma kā “trockisti”, “militāri fašistiskās sazvērestības” dalībnieki, “spiegi”, “diversanti” un “kaitnieki” jau bija arestēti daudzi latvieši – augsti stāvoši Komunistiskās (boļševiku) partijas darbinieki, Sarkanās armijas daļu komandieri, saimnieciskie darbinieki, rakstnieki un mākslinieki, kā arī daudzi latviešu koloniju iedzīvotāji “kulaki”. No viņiem pratināšanas laikā dabūtās liecības kļuva par pamatu jauniem arestiem, kā arī tam, lai PSRS Iekšļietu tautas komisariāts (IeTK) izveidotu “Vissavienības latviešu kontrrevolucionāro organizāciju” ar “vadošo centru” Maskavā un daudzām “filiālēm” provincē, kā arī tās “militāro centru”. PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes darbinieki laikus sagatavoja arī dažādas “latviešu kontrrevolucionārās organizācijas” shēmas un sastādīja tās “vadošo centru” vadītāju sarakstus.

1937. gada pavasarī un vasarā arestētajām latviešu tautības amatpersonām apsūdzība tika uzrādīta par līdzdalību trockistu organizācijās, “militāri fašistiskajā sazvērestībā” un citos IeTK izmeklētāju izdomātajos “noziegumos”, taču 1937. gada rudenī viņu krimināllietas tika papildinātas ar apsūdzību par darbošanos “latviešu nacionālajā kontrrevolucionārajā pretpadomju organizācijā”. Šajā laikā strauji palielinājās arestēto latviešu tautības amatpersonu skaits.

Lielā terora ietvaros pirmā no PSRS represīvo iestāžu t.s. “nacionālajām operācijām” bija “vāciešu operācija”, kas sākās 1937. gada jūlijā. Vairākus mēnešus vēlāk pienāca arī latviešu “nacionālās operācijas” kārta. 1937. gada 23. novembrī PSRS iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs visiem republiku IeTK, IeTK apgabalu un novadu pārvalžu priekšniekiem nosūtīja telegrammu par latviešu iestāžu un organizāciju uzskaiti un represiju sagatavošanu pret latviešiem.

Nedēļu vēlāk, 1937. gada 30. novembrī PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks, IeTK valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieks M. Frinovskis visiem republiku iekšlietu tautas komisāriem, IeTK pārvalžu priekšniekiem un Valsts drošības galvenās pārvaldes ceļu un transporta daļu priekšniekiem nosūtīja šifrogrammu, kurā pavēlēja 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos “veikt visu to latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisko darbību, arestus”.

Gatavojot un izvēršot “latviešu operāciju”, visplašākās represijas skāra Maskavā dzīvojošos latviešus. Tur atradās latviešu izglītības biedrība “Prometejs”, Latviešu centrālais klubs, teātris “Skatuve”, kā arī citas latviešu biedrības, organizācijas un iestādes. Daudzi latvieši tika nošauti Butovas poligonā un specobjektā “Kommunarka” Maskavā.

Tika arestēti latviešu biedrību locekļi, politiskie emigranti no Latvijas, kuri bija PSRS ieradušies pēc 1920. gada, Latvijas pavalstnieki (izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus), un citi latvieši, kurus turēja aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisku darbību. Likvidēja visas latviešu skolas, kultūras iestādes un izdevniecības. Daudzi latviešu kultūras darbinieki tika nogalināti.

Plaši aresti tika veikti arī latviešu kolonijās, rūpnīcās, fabrikās, dažādās organizācijās un iestādēs. Viņus IeTK darbinieki ieskaitīja kā “buržuāziskās Latvijas”, tā Vācijas un citu valstu „spiegu” un „aģentu” kategorijā. Tika “atmaskotas” visdažādākās “kontrrevolucionārās” grupas, kuras tika apsūdzētas kaitnieciskā un teroristiskā darbībā. Daudzās krimināllietās bija “aizdomīgo personu saraksti”. Šie “pierādījumi” tika iegūti ar pierunāšanu un draudiem. Tos arestētos, kuri centās pierādīt savu nevainīgumu un nedeva pieprasītās liecības, pakļāva briesmīgai spīdzināšanai, piekaušanai, pat sakropļošanai. Viņiem piemēroja t.s. stāvēšanu, konveijera pratināšanu, ieslodzīšanu ļoti aukstās vai ļoti karstās telpās, atstāja bez miega, uztura, pakļāva piekaušanai vai citādai spīdzināšanai. Cilvēki atzinās nekad neizdarītos noziegumos. 1937.-1938. gada politiskajās represijās daudzi tūkstoši cilvēku tika arestēti un iznīcināti pilnīgi bez jebkādas vainas.

Ieslodzīto fiziska ietekmēšana (spīdzināšana) notika ar Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas un personīgi J.Staļina atļauju. Gan „latviešu operācijas” sagatavošanas un izvēršanas laikā, gan arī vēlākajos mēnešos N. Ježovs visas svarīgākās „latviešu sazvērnieku” liecības nosūtīja J. Staļinam.

PSRS IeTK centrālajā aparātā un visās IeTK apgabalu pārvaldēs tika sastādīti to personu saraksti, kuru lietu izmeklēšana bija pabeigta un kuri bija jātiesā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā. Vienīgais sadalījums bija pa soda kategorijām: pirmā – nošaušana, otrā – ieslodzījums Gulaga nometnē. Pēc tam N. Ježovs nošaujamo sarakstus nosūtīja apstiprināšanai J. Staļinam, V. Molotovam un dažiem citiem Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļiem. Viņi deva sankcijas par cilvēku notiesāšanu PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā. Šādas sankcijas tika dotas par vadošajiem boļševiku partijas, padomju, komjaunatnes un arodbiedrību darbiniekiem, kā arī par tautas komisāriem un viņu vietniekiem, ievērojamiem saimniecību vadītājiem, militārajiem darbiniekiem, rakstniekiem, kultūras un mākslas dzīves vadītājiem.

Sankcionējot šo cilvēku nodošanu Kara kolēģijas tiesai, Politbiroja locekļi jau iepriekš noteica soda mēru, bet Kara kolēģija šos soda mērus tikai noformēja ar spriedumu, t.i., pēc būtības savus pienākumus izpildīja formāli. Kara kolēģija nekad nenodarbojās ne ar izmeklēšanas lietu liecību pārbaudi, ne ar apsūdzēto paziņojumu izskatīšanu tiesas sēdes laikā. Tiesas sēde parasti ilga tikai no 5-10 līdz 25-30 minūtēm.

Lielā terora laikā cilvēku represēšana notika arī pēc ģimenes principa. Tika arestētas un notiesātas visu to „dzimtenes nodevēju” sievas, kuras bija notiesājusi PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija vai kara tribunāli. Galvenais sievu represēšanas motīvs bija „neziņošana” par vīru „noziedzīgo darbību”. Represēto bērnus izvietoja bērnunamos. Tajos ievietotajiem represēto bērniem  ļoti bieži lika atteikties no saviem vecākiem – „tautas ienaidniekiem”, kā arī no savas tautības, sava vārda un uzvārda. Tā bez pēdām plašajā Padomju Savienībā pazuda arī daudzu represēto latviešu bērni.

Sarkanās armijas Izlūkošanas pārvalde bija viena no tām struktūrām, kurās nacionālo mazākumtautību pārstāvju bija visvairāk, tāpēc arī politiskās represijas to skāra vissmagāk.

Pēc 1937.-1938. gada IeTK nacionālajām operācijām IeTK Valsts drošības pārvaldes operatīvajā darbā faktiski vairs nepalika represēto tautību pārstāvji. Tas gan nenozīmē, ka šo tautību čekisti represijās nebūtu piedalījušies.

„Latviešu operācijas” ietvaros IeTK tika izskatītas 17581 latviešu lietas, no tām nolemts notiesāt ar nošaušanu 13944, nolemts notiesāt ar citiem soda mēriem 2741, nodotas tiesām 512 lietas, nosūtītas papildizmeklēšanai 384 lietas.

Pēc PSRS IeTK statistikas ziņām, gada laikā (no 1937. gada septembra līdz 1938. gada novembra vidum) tika arestēti apmēram 25 000 latviešu. Šajā pašā laikā ārpustiesas kārtā bija sodīti 22360 latvieši. No tiem 16573 latviešiem (74%) tika piespriests nāves sods. Pārējo lietas tika izskatītas 1939. gadā. Gandrīz puse represēto latviešu – 12280 cilvēki – tika arestēti 1937. gada decembrī “latviešu operācijas’ sākumā. Jāņem vērā, ka operācijas pirmajos mēnešos (līdz 1938. gada 16. maijam) PSRS IeTK atskaitēs par “nacionālo operāciju” gaitu netika norādīta represēto cilvēku tautība.

1938. gada 25. novembrī no PSRS iekšlietu tautas komisāra amata tika atbrīvots N.Ježovs un viņa vietā iecelts Lavrentijs Berija. Ar viņa 1938. gada 26. novembra pavēli Nr. 00762 tika paziņots, ka visas PSRS IeTK pavēles, cirkulāri un rīkojumi par nacionālajām operācijām ir zaudējuši spēku. Līdz ar to visas PSRS IeTK nacionālās operācijas tika izbeigtas. Tie represīvie uzdevumi, kurus boļševiku partija bija izvirzījusi 20. gadu beigās – 30. gadu sākumā, līdz tam laikam pamatos bija izpildīti – naidīgo spēku „piektā kolonna” bija iznīcināta.

Pēc N.Ježova krišanas nežēlastībā (arestēts 1939. gada 10. aprīlī, nošauts 1940. gada 4. februārī) tika izvirzīta versija par „Ježova bandas aiziešanu no partijas kontroles” – tas bija ļoti ērts mēģinājums novelt atbildību par Lielā terora noziegumiem no boļševiku partijas vadības uz specdienestu represiju izpildītājiem.

Bet 1937.-1938. gada IeTK nacionālās operācijas bija tikai masu represiju sākums pret to valstu pilsoņiem, kuras agrāk bija PSRS kaimiņvalstis. Kad 1939. gada septembrī PSRS Sarkanā armija okupēja Polijas austrumdaļu, bet pēc tam pievienoja Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, bet 1940. gada vasarā Latviju, Lietuvu un Igauniju, Besarābiju un Ziemeļbukovīnu, padomju valdība izvirzīja to „sovetizācijas uzdevumu”, t.i., organizēt padomju veida pārvaldīšanu. Šo uzdevumu boļševiku partijas varas iestādes īstenoja ar dažādām metodēm, pie kurām piederēja arī masu politiskās represijas. Tās tika turpinātas līdz pat J. Staļina nāvei 1953. gadā.

40. gadu beigās daudzi tie 1937.-1938. gadā represētie latvieši, kuriem bija palaimējies izdzīvot un kuri pēc soda izciešanas no ieslodzījuma bija atbrīvoti, atkal tika arestēti un par tiem pašiem “noziegumiem” tika notiesāti ar “mūža ieslodzījumu”, no kura tika atbrīvoti tikai 50. gadu vidū.

Saskaņā ar PSRS Valsts drošības komitejas 1955. gada 24. augusta norādījumu Nr. 108 nošauto ģimenes locekļiem paziņoja, ka viņi bijuši notiesāti uz 10 gadiem un miruši ieslodzījuma vietās. Risinot īpašuma un citus tiesiskos jautājumus, notiesātā nāve tika reģistrēta civilstāvokļa aktu reģistrācijas birojā, izsniedzot prasītājam apliecību, kurā nāves datums tika norādīts 10 gadu robežās no aresta dienas, bet nāves iemesls bija izdomāts.

Šī kārtība tika izmainīta 1962. gadā. Turpmāk uz pilsoņu pieprasījumiem par viņu radinieku likteņiem, kuri ārpustiesas kārtībā bija notiesāti ar nošaušanu, mutiski paziņoja patiesos nāves apstākļus, bet civilstāvokļa aktu reģistrācijas birojos viņu nāvi reģistrēja ar nošaušanas datumu, nenorādot nāves iemeslu. Tāpat rīkojās PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija un kara tribunāli attiecībā uz personām, kuras bija nošautas ar tiesas spriedumu.

50. gadu beigās tika veikta lietu pārbaude, kas apliecināja, ka IeTK nacionālajās operācijās daudzi tūkstoši cilvēku tika arestēti, nošauti vai ieslodzīti Gulaga nometnēs absolūti bez jebkāda pamata un vainas. Tika atzīts, ka nekāda PSRS IeTK darbinieku izdomāta un radīta nacionālo mazākumtautību “piektā kolonna” Padomju Savienībā nav pastāvējusi, tāpat kā nav pastāvējušas IeTK darbinieku izdomātās nacionālo mazākumtautību pretpadomju organizācijas un centri. Tomēr vēl apmēram 30 gadus (līdz Mihaila Gorbačova “pārbūves” periodam 80. gadu otrajā pusē) daudzi fakti par 1937.-1938. gadā izdarītajiem noziegumiem tika slēpti no PSRS sabiedrības un saglabāti vislielākajā slepenībā.

Arī pēc PSRS sabrukuma daudzi dokumenti joprojām ir slepeni, lai gan daļa cietušo ir reabilitēti. Daudzi Lielā terora laika politisko represiju arhīvu materiāli joprojām nav pieejami ne citu valstu, ne arī Krievijas pētniekiem, un tas būtiski kavē 1937.-1938. gada politisko represiju plašāku un detalizētāku izpēti. Teiktais attiecas arī uz daudzu tūkstošu latviešu iznīcināšanu PSRS IeTK “latviešu operācijas” laikā 1937.-1938. gadā.

(Raksta sagatavošanā izmantoti J. Riekstiņa grāmatas "PSRS Iekšlietu tautas komisariāta "Latviešu operācija" (1937-1938)", Rīga, 2012., materiāli.)

 

Papildus informācija