18.novembris - Latvijas valsts nodibināšanas 98. gadadiena

Šogad aprit 98 gadi, kopš 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padomes sēdē Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās, svinīgi tika pasludināta Latvijas Republika un noteikts, ka Latvijas valsts ir patstāvīga, neatkarīga un demokrātiska republika.Tobrīd daudzi Latvijas iedzīvotāji izpostītajā zemē vēl neticēja neatkarības iespējai, daudzi vēl nebija atgriezušies dzimtenē. Latviešu tālaika partiju politiķi 1918. gada rudenī spēja apvienoties ap neatkarības ideju un pasludināja Latvijas valsti.

Latvijas teritorijas lielākās daļas okupācijas dēļ nebija iespējams uzreiz sarīkot referendumu vai vispārējas vēlēšanas. Tomēr valsts nodibināšana 1918. gada 18. novembrī aizsāka latviešu nācijas pašnoteikšanās procesu (1918.–1920. g.), kas turpinājās ar arvien lielākas iedzīvotāju daļas atbalstu valsts idejai Brīvības cīņās (Neatkarības karā) un noslēdzās ar Satversmes sapulces vēlēšanām, ievēlot Latvijas valsts pirmo parlamentu 1920. gada pavasarī.

Latvijas neatkarības ideja nobrieda pakāpeniski. Pirmā pasaules kara apstākļos 1915. gadā Krievijas impērijas armijas pavēlniecība piekrita latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai un to izmantošanai cīņā pret vācu armiju Rīgas frontē. Strēlnieku bataljonu veidošanai un to cīņām frontē bija būtiska nozīme latviešu tautas pašapziņas veicināšanā. Vispirms tika izvirzīta politiskās autonomijas ideja. 1915.–1916. gadā Latvijas pilsoniskās partijas gandrīz vienprātīgi par Latvijas nākamo politisko iekārtu atzina Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā (lozungs “Brīva Latvija brīvā Krievijā”). Latviešu politiskie darbinieki prasīja Latvijas pašpārvaldi, kultūras un valodas autonomiju, visu latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu vienā administratīvā vienībā.

1917. gada sākumā neatkarīgas valsts ideju latviešu tautas vairākums vēl uztvēra kā nereālu sapni. 1917. gadā izveidojās jaunas spēcīgas latviešu organizācijas, kas arvien spēcīgāk propagandēja neatkarības ideju un aktīvi rīkojās, lai to īstenotu. Rīgas krišana vācu karaspēka rokās (1917. g. septembrī) veicināja pirmā nozīmīgā latviešu politiskā centra – Demokrātiskā bloka rašanos.

1917. gada novembra beigās Valkā darbu sāka Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Tā apvienoja nozīmīgāko politisko partiju un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, izņemot sociāldemokrātus. Pirmajā sesijā LPNP iestājās par Latvijas nedalāmību un autonomiju un nolēma, ka nākamās Latvijas valsts iekārtu noteiks Satversmes sapulce. Otrajā sesijā 1918. gada 30. janvārī Petrogradā LPNP nolēma, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”.

LPNP aktīvi darbojās Latvijas neatkarības starptautiskas atzīšanas panākšanā. Padome nosūtīja uz Parīzi un Londonu Zigfrīdu Meierovicu, kuram bija uzdots meklēt atbalstu iecerētajai Latvijas valsts idejai. Lielbritānija 1918. gada 23. oktobrī mutiski un 11. novembrī ar oficiālu vēstuli paziņoja, ka Lielbritānija de facto atzīst LPNP par “Latvijas augstāko iestādi”, līdz pēckara miera konference izšķirs Latvijas valstisko statusu. LPNP politiķi uztvēra Lielbritānijas paziņojumu par Latvijas de facto atzīšanu.

1918. gadā divas ietekmīgākās latviešu politiskās partijas – sociāldemokrāti un Latviešu zemnieku savienība – izvirzīja par savu mērķi Latvijas pilnīgas neatkarības sasniegšanu. Neatkarības doma piesaistīja arvien lielāku tautas daļu. Sākumā LPNP un Demokrātiskā bloka pārstāvji nebija vienisprātis pa to, kā veidot neatkarīgu Latvijas valsti. Demokrātiskais bloks uzskatīja, ka ir jāveido jauna iestāde uz politisko partiju pārstāvniecības pamatiem – Latvijas Tautas padome, kas lemtu par Latvijas neatkarību.

Pēc 1918. gadā Novembra revolūcijas Vācijā un 11. novembrī noslēgtā Kompjeņas pamiera (Pirmā pasaules kara beigām) triju impēriju (Vācijas, Austroungārijas un Krievijas) sabrukums noveda pie vairāku jaunu valstu izveidošanās bijušo impēriju teritorijā. Tas būtiski ietekmēja Baltijas valstu izveidi. Radās reāla iespēja proklamēt Latvijas neatkarību. Pirmo reizi Latvijas vēsturē priekšplānā izvirzījās jautājums par Latvijas valsts izveidošanu. Neskaidrajā un mainīgajā politiskajā situācijā latviešu darbinieki nedrīkstēja vilcināties ar Latvijas valsts pasludināšanu.

Latviešu politisko partiju darbinieki spēja vienoties par kopīgu rīcību. 1918. gada 17. novembrī Rīgā tika izveidota jauna pārstāvniecības iestāde Latvijas Tautas padome, kuras sastāvā ietilpa latviešu politisko partiju pārstāvji, izņemot lieliniekus (vēlāk pievienojās arī nacionālo minoritāšu un atbrīvoto teritoriju iedzīvotāju pārstāvji). Latvijas Tautas padome savā nodibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma savu politisko platformu. Politiskā programma paredzēja Tautas padomes darbu līdz brīvās, vispārējās un demokrātiskās vēlēšanās izveidotas Satversmes sapulces darbības sākumam. Tautas padomes pirmajā sēdē vienbalsīgi tika ievēlēts pirmais Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Par Tautas padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Čakste.

Nākošajā dienā – 18. novembrī – savā otrajā sēdē Tautas padome Rīgā, Latviešu Operas nama (tag. Nacionālā teātra) zālē svinīgi pasludināja Latvijas valsti. Sēdē piedalījās delegāti no astoņām politiskajām partijām. Sēdes priekšsēdētājs Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā vara pārgājusi uz Latvijas Tautas Padomi. Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis valdības vārdā pasludināja Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanu, kā arī iezīmēja svarīgākos risināmos jautājumus un pauda pārliecību, ka Latvija būs demokrātiska taisnības valsts. Premjerministrs deklarēja: “Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. (…) Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.” Pēc valsts pasludināšanas trīs reizes tika nodziedāta tautas himna “Dievs, svētī Latviju”.

1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome pieņēma aicinājumu “Latvijas pilsoņiem!”. Tajā Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka:

1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā – Latvijas Pagaidu valdību;

3) Latvijas Tautas padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgā darbā.

Svinīgās sēdes priekšsēdētājs Gustavs Zemgals noslēgumā aicināja visus Latvijas iedzīvotājus nākt palīgā grūtajā Latvijas izveidošanas darbā: “Vienīgā mūsu vēlēšanās – lai Latvijai saules mūžs. Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!” Klātesošie atkal trīs reizes atkal nodziedāja “Dievs, svētī Latviju”.

Latviešu politiķi izmantoja valsts proklamēšanai vispiemērotāko brīdi, kamēr viena no lielvalstīm (Krievija) nespēja, bet otra (Vācija) nebija ieinteresēta un galu galā arī nespēja traucēt šo procesu. Neatkarības deklarācijas nepieņemšanas gadījumā tā vēlāk varēja netikt pieņemta vispār.

Tūlīt pēc 18. novembra jaunās valsts pārvaldīšanai Tautas padome izveidoja Latvijas Pagaidu valdību. Pirmais jaunās valdības uzdevums bija panākt, ka jauno valsti atzīst Vācija, un no vācu civiliestādēm pārņemt valsts pārvaldes funkcijas.

Kara izpostītā zemē viss bija jāsāk no nulles, tomēr apņēmība radīja lielāku atbalstu Latvijas valstij. 1918. gada beigās Latvijas teritoriju joprojām kontrolēja Vācija. Smagā situācijā bija nacionālie spēki. Jaunajai Latvijas valdībai nebija nedz naudas, nedz ieroču, nedz bruņoto spēku, arī ietekmes un atbalsta iedzīvotājos, nedz arī reālas varas. Militāri politiskā situācija nepārtraukti pasliktinājās. Tomēr izšķirošā bija vēlme sākt savas valsts celtniecību, pakāpeniski atbrīvot Latvijas teritoriju no svešiem karapulkiem, šajā procesā pārliecinot arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par neatkarīgas valsts nepieciešamību. Laikā no 1918. līdz 1920. gadam arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju atbalstīja un aizstāvēja Latvijas valsti, kas pārliecinoši izpaudās gan Brīvības cīņās (Neatkarības karā), gan plašā dalībā Latvijas Satversmes vēlēšanās 1920. gada pavasarī.

Par Latvijas valsts dibināšanas svinīgo sēdi laikraksts “Baltijas Vēstnesis” rakstā “1918. gada 18. novembris” emocionāli rakstīja: “Latvieti – iegaumē šo datumu un iekal viņu neizdzēšami savā atmiņā. 18. novembrī 1918. gadā tavi dēli atklāti atzina savu pašnoteikšanos – izsauca Latvijas brīvvalsti. (…) Lai ko atnestu turpmākās laika straumes, lai, pretī mūsu ticībai, politiskās vētras brīžam varbūt aptumšotu šo sasniegumu, viņš paliek neizdzēšami ierakstīts vēsturē. Kad pretējās varas arī uz veselām audzēm nospiestu no jauna tevi pie zemes, tad vecāki tomēr stāstīs bērniem un bērnu bērniem: Atceraties 18. novembri 1918. gadā, kad ilgas tapa par patiesību. (…) Un nu ej saules ceļu un dzīvo saules mūžu, jaunā Latvija. Noņem cepuri, brīvais pilsoni, un saplūsti vienā lūgšanā, visa tauta: “Dievs, svētī Latviju!””

1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika tiesiski (de iure) pastāv visu laiku bez pārtraukuma kopš valsts pasludināšanas, jo 1940.–1991. gadā padomju un nacistu okupācija tiesiski nepārtrauca Latvijas Republikas juridisko pastāvēšanu. 1991. gadā nebija nepieciešams valsti pasludināt no jauna, bet Latvija atguva valstisko neatkarību saskaņā ar valsts nepārtrauktības (turpināšanās) doktrīnu. Latvijas valsts tika izveidota tāpēc, ka latviešu tauta savā dzimtenē 1918.–1920. gadā īstenoja savas nāciju pašnoteikšanās tiesības. Latvijas valsts ir latviešu tautas nozīmīgākais vēsturiskais ieguvums.

Papildus informācija