Latvijas vēsturnieku pirmā kongresa Noslēguma dokuments

Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas vēstures pētniecība ir piedzīvojusi pozitīvas pārmaiņas: tā ir atbrīvojusies no marksistiski-ļeņiniskās ideoloģijas dogmām, ir pievērsusies vairāku jaunu, padomju režīma laikā nepētītu vai ideoloģizētu problēmu izpētei, lielā mērā pārvarējusi izolāciju un atjaunojusi sakarus ar Rietumu pētniecības centriem un nodibinājusi konstruktīvu sadarbību ar ārvalstu vēsturniekiem.


Trimdas historiogrāfijas devums ir kļuvis par organisku Latvijas vēstures zinātnes daļu. Galvenās pētniecības aktivitātes notiek Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, vēstures izpētes darbs norisinās arī Daugavpils universitātē un Rēzeknes augstskolā, kā arī muzejos. Kopš 1998. gada intensīvu padomju un nacistiskās okupācijas, kā arī holokausta vēstures pamatproblēmu izpēti vada Latvijas Vēsturnieku komisija pie Valsts prezidenta. Ar komisijas gādību ir paveikts nozīmīgs pētniecības darbs, par ko liecina izdotie 26 Komisijas rakstu sējumi. Bez valsts dibinātajām institūcijām Latvijas vēstures pētniecību veic vai atbalsta vairākas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds, Latvijas okupācijas izpētes biedrība u.c. Atzinīgi vērtējama Latvijas vēstures mazās bibliotēkās atbalsta fonda, Vēstures izpētes un popularizācijas biedrības, kā arī Vēstures skolotāju biedrības un Vēstures izglītības izpētes biedrības izveide un darbība.


Tajā pašā laikā vēsturnieki apzinās, ka vēstures zinātnes attīstību apgrūtina virkne problēmu:


Akadēmisko vēsturnieku vidū pastāv domstarpības par to, kādām jābūt vēstures zinātnes, no vienas puses, un varas un sabiedrības, no otras puses, attiecībām. Aktuāls ir jautājums, kā novilkt robežu starp akadēmisko brīvību, varas, un sabiedrības ietekmi. Latvijas iekšpolitiskā un starptautiskā situācija uztur Latvijas 20.gadsimta vēstures jautājumu politisko aktualitāti, īpaši Molotova-Ribentropa pakta un tā seku kontekstā, kas sekmē vēsturnieku nodarbošanos ar šīm problēmām un dalību publiskās diskusijās. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai šīs problemātikas politizācija nenovestu pie diskusiju un akadēmisko pētījumu šaurības un vienveidības.


Vēstures kā akadēmiskas disciplīnas kvalitāti ietekmē augsta līmeņa akadēmisku diskusiju trūkums. Kopumā Latvijā līdz šim nav izveidojusies vēsturnieku diskusiju un recenziju kultūra, kas veicinātu zinātnes kvalitatīvu attīstību un izglītotu sabiedrību par vēstures problemātiku.


Politiskā aktualitāte un sabiedrības pieprasījums līdz šim un joprojām uzmanības centrā izvirza 20. gadsimta vēsturi, kas nodrošina lielāku finanšu un cilvēkresursu pieplūdumu šī perioda pētniecībai. Samērā labvēlīgi apstākļi ir arī arheoloģiskajiem pētījumiem. Tajā pašā laikā speciālistu par 13. - 19. gadsimta vēstures tematiku ir salīdzinoši maz. Tomēr jāatzīst, ka situācija būtiski nemainīsies, ja nepieaugs kopējais zinātnes finansējums un iespējas kvalificētiem vēsturniekiem nodoties akadēmiskiem pētījumiem. Nepietiekamais finansējums apdraud arī normālu paaudžu maiņu.


Lai gan daudzi Latvijas vēsturnieki regulāri piedalās dažādu starptautisku projektu īstenošanā, kopumā Latvijas vēstures zinātnes konkurētspēja un atpazīstamība Eiropas un pasaules vēstures pētniecībā vēl ir samērā zema. Tas saistīts ar to, ka ar vēstures pētniecību Latvijā nodarbojas maz pētnieku, kā arī ar nepietiekami dziļām svešvalodu zināšanām un galvenais, ar grūtībām iegūt finansējumu, lai profesionāli pilnveidotos ārvalstu universitātēs un pētnieciskajos centros. Latvijas vēsturnieki reti publicējas starptautiski atzītos akadēmiskos izdevumos. Šie apstākļi ietekmē arī to, ka šobrīd veidotajā Eiropas vēstures muzejā Baltijas okupācijas problemātikas atspoguļojums varētu būt nepietiekami adekvāts.


Vēsturnieku darbu apgrūtina Kultūras ministrijas Nacionālā arhīva sistēma. Pētnieki ir spiesti lielu daļu sava darba laika veltīt, lai mehāniski pārrakstītu dokumentus, jo arhīva dokumentu kopēšanas vai digitalizācijas cenrāži nav samērojami ar projektu līdzekļu dotācijām un pētnieku atalgojumu. Negatīvi vērtējams arī tas, ka valsts iestāžu funkciju optimizācijas rezultātā vēstures arhīviem ir liegta iespēja nodarboties ar zinātnisko pētniecību.


Nopietna uzmanība jāpievērš vēstures metodoloģijas jautājumiem. Latviešu valoda vēl arvien nav izkopta kā vēstures rakstīšanas valoda. Nav latviskoti daudzi vēstures zinātnes termini. Latviski izdotās vēstures periodikas kopējā akadēmiskā kvalitāte nav sabalansēta un Latvijas vēstures periodikai ir šaurs lasītāju loks. Vēstures pētījumi sabiedrībā bieži negūst nepieciešamo rezonansi, jo to literārā kvalitāte neuzrunā potenciālos lasītājus. Ir jāveicina būtiskāko 20. un 21. gadsimtā pasaulē uzrakstīto vēstures monogrāfiju tulkošana un izdošana latviešu valodā, lai paplašinātu gan latviešu valodas kā vēstures valodas iespējas, gan vēstures studentu teorētiskās un metodoloģiskās zināšanas.


Pēdējos gados plašas diskusijas notika par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, taču tajās faktiski tika ignorēts jautājums par mūsdienīgu vēstures pasniegšanas metodiku un par augsti profesionālu vēstures skolotāju sagatavošanu.


Lai piesaistītu sabiedrības uzmanību vēstures problemātikai, jāsekmē vēstures popularizācija, gan ar publicistikas palīdzību, gan iesaistoties publiskās diskusijās par vēsturi Latvijas medijos un sabiedriskajā telpā. Par vēsturi jārunā arī izmantojot modernās informācijas tehnoloģijas. Jācenšas izmantot jaunatnes aizrautību šajā jomā, lai radītu jaunus e-produktus, kas orientēti uz plašu, tostarp arī cittautiešu auditoriju.


Akadēmiskās vēstures pētniecības saikne ar mikrovēstures un reģionu vēstures pētniecību nav pietiekami cieša, kā arī mikrovēstures un reģionu vēstures pētījumu akadēmiskais līmenis ir nepietiekami augsts. Nepieciešams paaugstināt reģionu pētniecības akadēmisko līmeni, kas veicinātu dažāda veida lokālo un reģionālo vēstures publikāciju, novadu u.c. interneta mājas lapu u.tml. zinātnisko kvalitāti.


Noslēgumā Latvijas vēsturnieku kongress uzsver, ka Latvijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa. No vienas puses, Latvijas vēstures pētniecība veicina nacionālās identitātes apzināšanos un veido tās vērtības, uz kurām balstās Latvijas valstiskums. No otras puses, Latvija ir Eiropas valsts un mūsu pienākums ir piedalīties Eiropas kopīgās vēstures apziņas veidošanā.

 

 

Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Komentāri (7)
7Pirmdiena, 26 Septembris 2011 18:38
Rihards Pētersons, Mārtiņš Mintaurs
Iesakām papildināt Noslēguma dokumenta rindkopu "Lai piesaistītu sabiedrības uzmanību vēstures problemātikai..." ar šādu tekstu: "Kultūras mantojums ir viens no svarīgākajiem sabiedrības ilgtspējīgas attīstības resursiem, tas veido nācijas vēsturisko atmiņu un identitāti. Ir jānodrošina Latvijas materiālā kultūras mantojuma autentiskuma saglabāšana un aizsardzība, pievienojoties Eiropas Komisijas iniciatīvai "Kultūras mantojums un globālās pārmaiņas - jauns uzdevums Eiropai" (2010) un izveidojot Latvijas kultūras mantojuma pētniecības metodisko centru."
6Trešdiena, 21 Septembris 2011 15:34
Argita,Iveta, Eva, Lolita
Par dokumentu kopumā.
Noslēguma dokumentam būtu jāsniedz visaptverošs koncentrēts vērtējums par vēstures zinātni Latvijas valsts pastāvēšanas laika periodā no 1918. g. līdz mūsdienām. Atbalstām I.Feldmaņa variantu,kur pārdomāti raksturoti dažādie posmi, bet iesakām veikt teksta koncentrātāku redakciju.
Vēlams būtu padomāt par citādu teksta redakciju pirmajai rindkopai "par marksisma - ļeņinisma ideoloģiju", akcentējot padomju okupācijas režīma ideoloģijas ietekmi uz vēstures zinātni.
Par problēmām.
Dokumentu ierosinām veidot, mainot akcentus -atteikties no negatīvā konstatējuma, bet uzsvērt darāmo. Aicinām sākt teikumus ar "jā" nevis "nav" vai "nē". Piemēram: "jānodrošina vēstures zinātnes neatkarība, kas izpaužas vēsturnieku akadēmiskajā brīvībā", "jāpanāk, lai topošajā Eiropas vēstures muzejā tiktu adekvāti atspoguļota Baltijas valstu okupācija".
Papildināt tēzi par Latvijas vēstures zinātnes konkurētspēju un atpazīstamību Eiropas un pasaules vēstures pētniecībā, uzskaitot veidus, formas, resursus, kā to sasniegt - Latvijas vēsturnieku dalība starptautiskajās konferencēs, sadarbības projekti ar Baltijas jūras reģiona valstu, Eiropas un pasaules vēstures pētniecības centriem, vēsturnieku dalība starpdisciplināros projektos Latvijā, svešvalodu zināšanu padziļināta apguve. Akcentēt nepieciešamību piesaistīt finanšu resursus no Eiropas Savienības u.c. avotiem. Uzsvērt, ka jāpaaugstina akadēmisko diskusiju kvalitāte, ar mērķi
virzībai uz konstruktīvu risinājumu. Priekšlikums - rindkopai par arhīviem minēt iepriekšējo gadu pozitīvo pieredzi, uzsverot nepieciešamību atgriezties pie 1990/2000-šo gadu labās pieredzes un paveiktā arhīvu dokumentu, pētījumu publicēšanas jomā; paredzēt arhīvu dokumentu digitalizēšanu, tādējādi nodrošinot pieejamību pētniekiem.
5Trešdiena, 21 Septembris 2011 13:53
Ritvars Jansons Latvijas Okupācijas muzejs
Ierosinu LV 1.K Noslēguma dokumentā rindkopā, kura sākas ar teikumu: “Vēsturnieku darbu apgrūtina Kultūras ministrijas Nacionālā arhīvu sistēma” iekļaut teikumu: “Nepieciešamas izmaiņas Arhīvu likumā, kas ļautu, ne tikai vēstures doktoriem, bet arī citiem vēsturniekiem brīvāk iepazīties ar ierobežotas pieejamības VDK dokumentiem. Minētās izmaiņas nepieciešmas, lai nekavētu muzeju darbu 20. gadsimta Latvijas okupācijas perioda vēstures izpētē.”
4Otrdiena, 20 Septembris 2011 09:25
Agris Dzenis
Iesaku papildināt rindkopu "Vesturnieku darbu apgrūtina..." ar teikumu "Latvijas arhīvu krājumu aprakstu un meklēšanas sistēmu trūkums apgrūtina dokumentu pieejamību un izmantošanu pētniekiem."
Rindkopu "Lai piesaistītu sabiedrības uzmanību vēstures problemātikai..." papildināt ar sekojošo: "Jāizveido starpdisciplināra un multiinstitucionāla komisija, iekļaujot tajā vēsturniekus, sociologus, sabiedrisko attiecību speciālistus un masu mediju pārstāvjus, kas izpētītu un definētu sabiedrības attieksmi pret Latvijas vēsturi un tās pētīšanu, kā arī, balstoties uz izpētes rezultātiem, izstrādātu vēsturnieku un sabiedrības komunicēšanas programmu."
3Pirmdiena, 19 Septembris 2011 16:40
Andrejs Cīrulis
1. papildinājums:

Nepieciešams strādāt pie vēstures mūsdienīgu datu bāzu izveidošanas, izmantojot tīmekļa iespējas materiālu uzkrāšanā, šķirošanā, apstrādē, atbalstot Barikadopēdijas, Grāmata21 un citu līdzīgu vietņu veidošanu, kas ļauj milzīgu datu bāzi izmantot ne tik vien dažādu specialitāšu pētniekiem, bet arī plašiem sabiedrības slāņiem, tai skaitā, studentiem, politiķiem, diplomātiem.

2. papildinājums

Latvijas vēstures jaunākā perioda pētniekiem jāvelta plašāka uzmanība Latvijas Neatkarības atjaunošanas periodam (1986. - 1991. gadi), kas šobrīd ir vienpusīgs, ignorē, piemēram, žurnālistu īpašo lomu atmodas veicināšanā, neietver Latvijas neatkarības cīņas kopsakarā ar Krievijas demokrātu atbalstu, kā arī ar notiekošo PSRS Tautas deputātu kongresos, PSRS Augstākajā Padomē un nepietiekoši analizē trimdas tautiešu ieguldījumu.
2Svētdiena, 18 Septembris 2011 19:25
Leons Taivans, Dr. hab. hist.
Pirms rindkopas "Vēstures kā akadēmiskas disciplīnas..." būtu vēlams ierakstīt: "Vēstures zinātnes attīstības interesēs Latvijā būtu attīstīt vēstures filozofijas nozari, ieviešot to kā mācību priekšmetu vēstures studentiem, kā arī izvēršot publikāciju un diskusiju sēriju".

Rindkopā par "akadēmisku diskusiju trūkumu" varētu piebilst, ka "vēlams veicināt vēsturnieku kolektīvu pētījumus par izvēlētiem vēstures izpētes priekšmetiem (periodiem, reģioniem, notikumiem). Apstākļos, kad katrs pētnieks bezkonkurences apstākļos nodarbojas ar savu tematiku, neveidojas diskusiju nepieciešamība.

Rindkopā "Nopietna uzmanība jāpievērš vēstures metodoloģijas ..." būtu vēlams ierakstīt, ka Vēstures metodoloģijas pilveidei Latvijā nepieciešama labāka studentu sagatavotība tajās valodās, kurās ir sarakstīti Latvijas vēstures avoti (latīņu, viduslaiku vācu, slāvu, krievu, utt.), par ko konferencē runāja prof. Misāns

"Latvijas vēstures" ēnā ir palikuši tie vēsturnieki, kas pēta, vai skolās māca aizrobežu vēsturi. Aizrobežu vēstures pētnieki nereti izmanto citu vēstures filozofiju, citas pētīšanas metodes. To pielietojums Latvijas vēstures izpētē varētu dažādot skatījumu uz mūsu valsts un sabiedrības pagātni un tagadni.
1Svētdiena, 18 Septembris 2011 08:47
Pēteris
Kādreiz sociālistiskajā iekārtā teica, ka valsts sākas ar ģimeni. Būtībā-apgalvojums ir pareizs. Ja radīsies interese katram individuāli izzināt savas ģimenes un dzimtas vēsturi, sava novada un apdzīvotās vietas vēsturi, būs lielaka interese arī par valsts attīstības vēsturi Eiropas un pasaules kontekstā. Vēsture un patriotisms ir ļoti saistītas lietas.
Novadpētniecībai un reģionālo muzeju attīstībai nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts. Šeit pat pietiktu tikai ar mērķtiecīgu politiku, ar entuziasmu un intereses radīšanu,te nevajag lielus līdzekļus.
Līdzekļi būtu vajadzīgi, lai sakārtotu pieeju arhīva materiāliem katram, kas to vēlās, arī amatieru vai interesentu līmenī. Viens no soļiem-arhīva materiālu digitalizācija. Daži pozitīvi piemēri jau ir-raduraksti vai periodika.lv. Taču tas ir ļoti mazs apjoms.
Strīdīgajos 2.pasaules kara vēstures jautājumos, man šķiet, ka vajadzētu rast drosmi ieklausīties un analizēt pretējos viedokļu, lai cik tie būtu nepatīkami. Darīt to, nevis no savu uzskatu atbilstības viedokļa, bet pieiet pretējam viedoklim ar tādu domu-ko var no tā visa paņemt, kas tur ir pareizs. Meklēt tajā pareizo, nevis nepareizo. Tad kopumā būs arī izsvērtāks un pareizāks viedoklis par notikumiem.
Pašreiz tāda sajūta, ka Latvijas oficiālā politika dažos vēstures jautājumos ir pilnīgi izolēta no apkārtējiem viedokļiem. Tātad-tur kaut kas nav īsti kārtībā

Pievienot savu komentāru

Vārds:
Komentārs:

Papildus informācija