I. Austers: Vēstures izmantošana ideoloģiskiem mērķiem norāda uz īstermiņa domāšanu

Ieva Dzelme-Romanovska, rakstu sērijas – Eksperti pirms vēsturnieku kongresa stāsta par vēsturi un identitāti – ietvaros.

Sociālpsihologs, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesors Ivars Austers ieskicē latvieša identitāti, norāda uz cilvēku bailēm riskēt un ilgām pēc visvaroša vadoņa, kā arī stāsta par nejaušības principu vēstures notikumos un iesaka, kā mazināt starpetnisko spriedzi.


Sērošana nav produktīva
Manuprāt, šobrīd Latvijā ir zaudētas ilūzijas par to, ka identitāte ir kaut kas homogēns, ar mazām variācijām. Mūsdienās droši vien tā domā tikai retais. Runājot par identitāti kopumā, jāpiemin divas pieejas. Pirmā – ideālais modelis, kas ietver tēlu, pēc kā tiekties, noteiktu ideoloģiju, bet otrā, kam pats ticu daudz vairāk – identitāte ir visu laiku mainīgs lielums, kas veidojas atbilstoši dažādu faktoru ietekmei. Piemēram, 90. gados cilvēki Latvijā ticēja senajai mitoloģijai, cerēja atgūt vareno spēku, kas vēsturiski mums it kā kādreiz bijis. Šai sajūtai bija visai maza saistība ar realitāti. Galu galā – nez vai šis iedomātais Latvijas zelta laikmets savulaik vispār ir pastāvējis. Tādējādi var teikt, ka šie mīti un realitāte īsti nav gājuši un neiet kopā. Vissliktāk, ka mīti tiek veidoti par to, kādi bijām, nevis, kādi mēs varētu būt, ja izmantotu visus savus šī brīža spēkus, potenciālu un iespējas. Sapņos balstīta sērošana par zudušo zelta laikmetu nav īpaši produktīva.
 

Latvieši ilgojas pēc vadoņa
Latvieši ilgojas pēc plaukstošas valsts, kur viss tiktu dots, neko no iedzīvotājiem neprasot pretī. Cilvēki nevēlas nekur iesaistīties. Mēģinot raksturot Latvijas kultūru, viena no būtiskām dimensijām ar zemiem rādītājiem, ir nevēlēšanās uzņemties atbildību, kas saistīts ar nevēlēšanos riskēt. Teorija rāda, ka, cilvēki ir gatavi rīkoties un riskēt, ja iespējamie ieguvumi ir divreiz lielāki nekā zaudējumi. Mana nepārbaudītā hipotēze ir, ka Latvijā šī attiecība ir lielāka. Latvietim ar X2 nepietiek, vajag vairāk, tāpēc viņš labāk vispār nekustas ne no vietas un dzīvo pēc principa – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Latviešiem visu laiku vajadzīgs vadonis, kurš par viņiem parūpējas.
 

Nejaušības lielais iespaids
Valodas jautājuma ziņā Latvijā aizvien dominē daudzus gadus lietotie uzvedības paraugi. Agrāk bija jārunā krieviski, jo, to nedarot, varēja būt nopietnas sekas. Šis modelis ir saglabājies kā nosacījuma reflekss. Citas valstis, kurs situācija šajā jomā izskatās šķietami labāka, iespējams, drīzāk ietekmējušas nejaušības. Retrospektīvi atskatoties pagātnē, mēs saskatām tur likumsakarības, bet brīdī, kad kaut kas notiek, tas drīzāk ir nejauši. Ja, piemēram, Igaunijā situācija ir veiksmīgāka, es vairāk ticu nevis somu televīzijas iespaidam, bet gan tam, ka pirmo valdību pēc neatkarības atgūšanas veidoja cilvēki, kam nebija sakara ar padomju iestādēm. Viņi nepārnesa iepriekšējo pieredzi un kultūru. Tā sakrita un paveicās. Dažreiz pietiek ar viena cilvēka viedokli vai pārliecināšanas prasmi, lai izmainītu notikumu gaitu un tam būtu milzīgs iespaids uz tālāko attīstību. Šis nejaušības princips varētu būt piemērojams praktiski jeb kuram vēstures notikumam.
 

Ideoloģija ir kruķis
Vēsturiskā atmiņa nekādā gadījumā nav objektīva. Cilvēkiem piemīt fundamentāla vajadzība piešķirt jēgu tam, kas ar viņiem notiek, tāpēc viņi mēdz stāstus par vēsturiskajiem notikumiem pilnveidot pēc sava prāta. Pat ja sākotnēji katrs kopējos politiskos notikumus atceras visnotaļ atšķirīgi, laikam ejot tie kļūst aizvien homogēnāki. Es nedomāju, ka vēstures mērķis ir kalpot ideoloģijām. Ideoloģija ir kā kruķis, kas ļauj uzturēt augstu pašapziņas līmeni. Tā, savukārt, ir fundamentāla cilvēka vajadzība. Un viens no vienkāršākajiem veidiem, kā to uzturēt, ir identificēties ar grupu, kam ir pozitīvs tēls. Taču tādējādi mēs neko daudz neiemācāmies. Ja patiešām vēlamies mācīties, kā pasaule un sabiedrība ir uzbūvēta, ir jārunā arī par neveiksmēm un to, ka nekas, tostarp neviens vēstures notikums, nav viennozīmīgs. Arī sabiedrību demokrātiskā valstī nevajadzētu vienot ar ideoloģiska spiediena palīdzību.
 

Vēsturi jāmāca daudzpusīgi
Ja vēsture pretendē uz zinātnes nosaukumu, tā nedrīkst kalpot ideoloģiskiem mērķiem. Ja tā tomēr notiek, tas norāda uz īstermiņa domāšanu. Par sabiedrības funkcionēšanu vēsturisko notikumu kontekstā var daudz iemācīties. Jautājums tikai – kā tiek analizēti fakti? Aplūkojot katru notikumu no dažādiem skatu punktiem, cilvēkam tiek iemācīts domāt sarežģītāk. Viens no sociālās psiholoģijas konceptiem, ar kura palīdzību var mazināt starpgrupu, tostarp arī starpetnisko, spriedzi, ir tā sauktā identitātes sarežģītība. T.i. – cik lielā mērā cilvēks aptver, ka patiesībā pieder dažādām grupām un cik viņam ir viegli pāriet no vienas identitātes uz citu. Mācot vēsturi daudzpusīgi, izvērtējot katru norisi no dažādiem skatu punktiem, cilvēkiem tiek mācīts iedziļināties, saprast dažādo un tādējādi kļūt iecietīgākiem. Kamēr no viena skatu punkta kaut kas ir ieguvums, citiem cilvēkiem tas šķiet zaudējums. To, ka nav ne universālu ieguvumu, ne zaudējumu, vajadzētu iemācīt jau skolā. Tieši par atmiņas konstruējošo dabu vēsturniekiem arī derētu diskutēt. Būtu interesanti uzzināt, cik gatavi vēstures profesionāļi ir runāt par vēstures notikumu, cilvēku atmiņu stāstu subjektivitāti, par to, ka nekas nav viennozīmīgs un, ka atmiņa pati par sevi ir ļoti neobjektīvs instruments.



Pasākumu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Papildus informācija