E. Šnore: Vēstures jautājumos vārdi un darbi mēdz nesakrist

Ieva Dzelme-Romanovska, rakstu sērijas – Eksperti pirms vēsturnieku kongresa stāsta par vēsturi un identitāti – ietvaros.

Lielu popularitāti iemantojušās filmas The Soviet Story  autors un politologs Edvīns Šnore aicina pasteigties ar 20. gadsimta vēstures notikumu liecību apkopošanu, uzskata par nepieņemamu divējādo attieksmi pret komunisma un nacisma noziegumiem, kā arī norāda uz politiķu lomu Latvijas neveiksmīgajā integrācijas situācijā.

Jūs esat pazīstams kā spilgtās un starptautiski populārās vēsturiskās filmas The Soviet Story autors. Ietekmīgais britu izdevums The Economist rakstīja, ka krievu nacionālistu bandītu sarīkota lelles sadedzināšana varētu būt vērtējama kā savdabīgs Oskars jums par šo filmu, kuras mērķis bija parādīt mūsdienu Krievijas aklumu pret Padomju Savienības noziedzīgo vēsturi. Kā Jūs vērtējat – vai tagad, pēc vairākiem gadiem, kad filma jau ir sasniegusi visdažādāko valstu auditorijas, jums ar tās palīdzību ir izdevies būtiski izmainīt uzskatu par neviennozīmīgi vērtētajiem vēstures notikumiem?

Esmu gandarīts, ka filmai šajos pāris gados izdevies iekarot visai lielu auditoriju. The Soviet Story tulkota 30 valodās un izrādīta vairāk nekā 20 valstu televīzijās, tostarp History Channel. Domāju, ka sākotnēji uzstādīto mērķi filma ir sasniegusi, proti, devusi savu artavu, informējot pasauli par komunisma noziegumiem. Savdabīgs lakmusa tests filmas vēstījuma potenciālajai iedarbībai bija sakāpinātā kritiķu reakcija. Pirmkārt, protams, ir runa par Krieviju un tur organizētajiem prokremlisko organizāciju protestiem. Tāpat dažādu “Krievijas draugu” reakcijām Eiropā. Piemēram, Somijā, kur filma regulāri tiek izrādīta un guvusi plašu popularitāti, bija pat neveiksmīgs mēģinājums no vietējo “anti-fašistu” puses aizliegt tās izplatīšanu ar tiesas palīdzību. Grieķijā savukārt pēc filmas demonstrēšanas valsts televīzijā, komunistiskās partijas vadītāja ar oficiālu protestu vērsās kultūras ministrijā.

Pats esmu piedalījies filmas izrādīšanā Ziemeļamerikā un esmu gandarīts par lielo interesei no skatītāju puses. Pie tam ne tikai no baltiešu, ukraiņu vai poļu izcelsmes skatītājiem, bet no plašākas amerikāņu sabiedrības. Nebiju arī gaidījis, ka filma uzrunās tādas grupas, kā, piemēram, ķīniešus un vjetnemiešus. Lai arī The Soviet Story faktiski nepiemin nedz Ķīnu, nedz Vjetnamu, abās valodās filmu bez maksas iztulkoja entuziasti, kas pēc tam arī rīkoja plaši apmeklētus pasākumus un izrādēs savām kopienām.

Acīmredzot filmas tēma – komunisms un tā noziegumi - ir pietiekoši universāla, lai visi, kas jebkad dzīvojuši šajā sistēmā, domātu, ka filma ir arī par viņiem. Ceru, ka rietumniekiem, kas nekad nav dzīvojuši komunismā, filma dos pamatu pārdomām un, iespējams, agrāko pieņēmumu un stereotipu pārvērtējumam.


Kāda Jūsuprāt ir vēstures loma identitātes veidošanā?

Domāju, ka ļoti liela. Tāpat kā katra cilvēka iepriekšējais dzīves gājums nosaka to, kas viņš ir tagad, tāpat vēsture nosaka to, kas tauta ir tagad, konkrētajā mirklī, sevišķi savas identitātes izpratnē.

Ne velti PSRS laikā jau no bērnu dārza mums skaidroja, ka latvieši paši atsevišķi neko nekad nav varējuši, un ka tikai ar Krievijas atbalstu jebkas ievērības cienīgs te ir varējis rasties vai notikt. Vācu laikā – tieši tā pati pieeja, tikai vārds “krievu” aizvietots ar “vācu”. Neraugoties uz to, latviešiem ir sava unikāla kultūra un sena valoda. Esam to iznesuši cauri gadu tūkstošiem.


Vai kaut kas Jums vēstures jautājumu kontekstā Latvijā patlaban šķiet satraucoši?

Mani satrauc Latvijas valdības, politiķu un daļas sabiedrības atšķirīgā attieksme pret nacistu un komunismu režīmu. Un es šeit nerunāju par krievvalodīgo pārceļotāju kopienu. Es runāju par latviešiem. Vārdos mēs it kā klāstām, ka nacisms un komunisms ir vienlīdzīgi ļaunumi un ļoti gribam, lai Rietumi mums piekrīt. Taču darbos mēs dažbrīd rīkojamies pretēji runātajam. Uzskatāmi to varēja redzēt, salīdzinot Latvijas varas pārstāvju retoriku divās līdzvērtīgās Rīgas “svētku” dienās – 1. jūlijā (nacistu ienākšana) un 13. oktobrī (komunistu ienākšana). Tas stipri atgādina liekulību, kas valda t.s. integrācijas jomā, kad daudzi politiķi no tribīnes mums sludina nacionālu valsti, bet ikdienā runā ar vietējiem krieviem krieviski un tādējādi, tieši pretēji, nostiprina divkopienu valsti Latvijā.


Kādus uzdevumus un jautājumus vēsturnieku kongresā vai pēc tā, Jūsuprāt, noteikti vajadzētu aplūkot?

Manuprāt, absolūti primārs un neatliekams uzdevums ir 20.gadsimta notikumu vēl dzīvo liecinieku iztaujāšana un šo liecību saglabāšana, tostarp video ierakstā.
Pēc gada, diviem vai pieciem, tas var būt jau nokavēts. Šeit es domāju, galvenokārt, 20.gadsimta četrdesmito gadu notikumu dalībniekus un lieciniekus, piemēram, meža brāļus, GULAGa iemītniekus.

Savulaik lasīju, ka Latvijā regulārus salidojumus rīko Kengiras sacelšanās dalībnieki. Šo epohālā mēroga Gulaga vergu dumpi 1954.gadā noslīcināja asinīs, izmantojot armiju un tankus. Nešaubos, ka kādu dienu šis stāsts tiks ekranizēts un fascinēs skatītājus visā pasaulē. Solžeņicina scenārijs par Kengiru, starp citu, pieejams jau 1959.gadā. Pirms gadiem pieciem, sešiem Latvijā bija dzīvi vēl kādi desmit Kengiras sacelšanās dalībnieki. Nezinu, cik to ir tagad.

Vēstures nozares pārstāvju uzdevums, manuprāt, būtu meklēt iespējas, lai sistemātiskā veidā dokumentētu šīs liecības un saglabātu tās nākamajām paaudzēm.  

 

Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā iekļautā informācija.

Papildus informācija