D. L. Lutere-Timmele: Pagātnes pieredze ietekmē sabiedrības attīstību

Ieva Dzelme-Romanovska, rakstu sērijas – Eksperti pirms vēsturnieku kongresa stāsta par vēsturi un identitāti – ietvaros.

Intervijā pirms Latvijas vēsturnieku pirmā kongresa Eiropas Latviešu Apvienības (ELA) prezidija priekšsēdētāja Dace L. Lutere-Timmele stāsta par vēstures mācīšanas pieeju citviet pasaulē, par ELA plāniem tuvākā gada laikā īstenot virkni semināru dažādās Eiropas galvaspilsētās, kas veltīti Padomju režīma pieredzes un PSRS noziegumu skaidrojumam. D.L. Lutere-Timmele uzsver, ka, vairoties runāt par svarīgiem jautājumiem, ir maz cerību panākt savas etniskās identitātes atpazīstamību aiz Latvijas robežām un norāda, ka izstāstīt būtiskāko par vēsturi skolēniem saprotamā veidā, ir liels izaicinājums vēstures pedagogiem ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

 

Jums šķiet, vai latvieši – gan tie, kas dzīvo uz vietas, gan tie, kas emigrējuši – mūsdienās izprot un apzinās vēstures lomu un tās ietekmi uz šodienas procesiem politikā un sabiedrībā? Vai vēsture – apzināti vai neapzināti - kaut kā ietekmē arī viņu šodienu?

Pagātnes pieredze nenoliedzami ietekmē jebkuras sabiedrības attīstību. Dzīve nav tikai nejaušu gadījumu virkne. Vēsturiskās pieredzes iespaidā formējās sabiedrības izdzīvošanas instinkti, priekšstati par to, kas ir labs un kas slikts. Latviešu tauta nav veidojusies kā politiska kopība, tā savu esību atrada kultūrā, kura, atšķirībā no latviešu politiskās darbības, ir mazāk cietusi no represijām - gan cariskās Krievijas, gan padomju laikā. Sekas izjūtam vēl šodien, kad redzam, ka mūsu cilvēki labprātāk pulcējas kultūras pasākumos, piemēram, dziedot vai dejojot, bet politisko darbību uzlūko ar aizdomām, vēlas no tās distancēties, ikvienā personīgajā nelaimē vaino valsts varu un nereti arī demokrātiju.
 

Vērojot diskusijas Latvijas publiskajā telpā, jāsecina, ka mūsu cilvēki ne pārāk labi apzinās šīs vēsturiskās pieredzes ietekmi. Latvijas sabiedrības vēsturiskā apziņa vēl joprojām balstās 20.gs. 30. gadu mītos par verdzību, krietnajiem Ulmaņlaikiem, krievu un vāciešu mūžīgo sazvērestību pret latviešiem u.tml. lietām. Bet tā gan nav tikai Latvijas sabiedrības problēma. Arī Lielbritānijā, Vācijā vai Zviedrijā ir lielas sabiedrības grupas, kurām ir vāja izpratne par vēsturisko perspektīvu, tāpēc tās viegli manipulējamas, izmantojot populistiskus lozungus. Latvijas gadījumā, neapzinoties vāciešu un krievu ietekmi uz latviešu kultūru, kā arī to, ka Latvijā vienmēr ir bijusi multikulturāla vide, diez vai būs iespējams likt pamatus harmoniskai Latvijas ilgtermiņa attīstībai. Mums ir jāsaprot, ka mēs, latvieši, pagātnē arī esam pieļāvuši nozīmīgas, pat liktenīgas kļūdas.
 

Vecajai trimdai vēsturiskās apziņas perspektīva ir nedaudz savādāka. Lai arī augusi un skolojusies Ulmaņlaikos, tātad pamatā apguvusi to pašu „mītiskās” vēstures materiālu, Otrā pasaules kara iespaidā zaudētā dzimtene un mantība, sākotnējais beztiesiskais stāvoklis, atkarība no citu tautu labvēlības, šķiet, nostiprināja apziņu par savstarpējās palīdzības nozīmi. Šo ļaužu apziņā Latvija palika kā zaudēta pārticības zeme, par kuras atjaunošanu aktīvi jācīnās. Integrējoties vietējās sabiedrībās, piemēram, ASV, Kanādā, Vācijā, mūsu tautieši kļuva par attīstītu demokrātiju locekļiem, tādējādi iegūstot apziņu, ka labklājība tomēr ir vairāk raksturīga tiesiskām un demokrātiskām sabiedrībām.

 

Ar kādu Latvijas vēstures izpratni izaugs pēdējos gados emigrējušo latviešu bērni? Kā tas iespaidos Latvijas valsts attīstību nākotnē?

Uz šo jautājumu būtu jālūkojas kontekstā ar latviskās izglītības pieejamību ārpus Latvijas. Šobrīd vairumam emigrējošo bērnu zināšanas par latviešu valodu, Latviju un tās sabiedrību ir pieejamas tikai caur tā dēvētajām Sestdienas skoliņām, kuras ir neformālas, brīvprātīgo vadītas mācību iestādes. Mācības notiek tikai reizi nedēļā, līdz ar to grūti runāt par pamatīgu zināšanu apguvi ne tikai valodas, bet arī Latvijas vēstures jomā. Šiem bērniem priekšstati par Latvijas vēsturi pārsvarā veidojas no vecāku stāstītā vai arī pašiem sekojot līdzi publikācijām Latvijas masu medijos. Jāatzīmē, ka ELA iestājas par latviešu valodas mācības iekļaušanu Eiropas regulāro skolu programmās tajās vietās, kur ir ievērojama latviešu emigrantu koncentrācija. Tādējādi pavērtos iespēja ne tikai sistemātiskākai latviešu valodas apguvei, bet arī pilnīgākas izpratnes iegūšanai par Latvijas vēsturi.
 

No otras puses, apgūstot vēstures vielu mītnes zemes skolās, latviešu emigrantu bērni iegūst savādāku skatījumu uz Eiropas vēstures notikumiem, tādējādi kļūstot par savdabīgu kontaktpunktu starp Latvijā un savā mītnes zemā dominējošiem uzskatiem. Svarīgi atzīmēt, ka Eiropas rietumvalstīs kopš 70. gadiem ir mainījusies attieksme pret vēstures mācīšanas mērķiem un metodiku. Šajās zemēs vēsture vairs nepilda patriotiskās audzināšanas funkciju un ir notikusi atteikšanās no autoritāra, tieša zināšanu nodošanas procesa. Priekšroka tiek dota pētnieciskai pieejai, mudinot audzēkņus pašiem pētīt vēstures notikumus, tā attīstot analītiskas domāšanas iemaņas. Tādējādi latviešu izcelsmes audzēkņiem ir iespēja, ja vien viņi to vēlas, pievērsties Latvijas vēstures tēmām un sekmīgi nokārtot vēstures ieskaiti.

 

Vai ir kaut kas, kas Jums vēstures jautājumu kontekstā Latvijā patlaban šķiet satraucoši?

2009. gada rudenī Briselē notika diskusija starp vairākiem ievērojamiem Latvijas vēsturniekiem (diskusija apskatu varat lasīt „Jaunās Gaitas” 2010. gada ziemas gājumā). Viens no šīs diskusijas secinājumiem - Latvijā pastāv milzīga plaisa starp vēstures akadēmisko zinātni, pedagoģiju un sabiedrības vēsturisko apziņu jeb vēstures pieprasījumu. Problēmas sakne, šķiet, ir tā, ka vēlamies vienlaikus sasniegt divus savstarpēji konfliktējošus mērķus: izveidot nacionālu/latvisku un arīdzan demokrātisku valsti. Vienlaikus abus ideālus nav iespējams sasniegt. Šobrīd lielāka uzmanība, šķiet, tiek veltīta nacionālajiem mērķiem, no kā cieš demokrātijas un runas brīvības centieni. Vēsture un tās mācīšana tiek uztverta kā nozīmīgs instruments nacionālās identitātes stiprināšanā, kā pāraudzināšanas rīks pret tiem, kuri domā savādāk. Šeit gan svarīgi atcerēties, ka detalizēta un pamatīgi izstrādāta vēstures programma bija raksturīga padomju laikmetam, kad mācīšanas mērķis bija nodot ļoti skaidru pasaules uzskatu - tolaik par šķiru cīņu un padomju sabiedrības triumfu. (Aizstājiet šķiru cīņu ar cīņu pret ārējiem ienaidniekiem un padomju triumfu ar nacionālu triumfu un iegūsit nacionālo progresa stāstu - tātad forma tā pati, tikai cits saturs).
 

Cits aspekts, uz kuru arīdzan norādīja Briseles diskusijas dalībnieki, ir tas, ka mums trūkst izpratnes par kopsakarībām starp Latvijas notikumiem un kopējo pasaules vēstures procesu. Tas ir mūsu visu kopīgs uzdevums, arī priekš ELA - strādāt pie Latvijas vēstures integrēšanas pasaules vēstures kopainā, lai Latvija beidzot atrastu vietu globālajos vēstures stāstos. Tas būtu arī labs veids, kā apmierināt mūsu nacionālās pašapliecināšanās degsmi. Mums ir jāparāda, ka Latvija nav kaut kāda tāla province, kurā norisinājušies tikai marginālas nozīmes notikumi. Ir jāatgādina, ka Pirmā pasaules kara austrumu fronte atradās Latvijā, pie Daugavas krastiem, ka 1919. gadā, kad citur Eiropā jau valdīja miers, Latvijā, cīņā pret impēriskajiem reakcionāriem, izšķīrās jaunās, modernās Eiropas liktenis. Un, galu galā, jārunā par to, kāda bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu loma PSRS sabrukuma veicināšanā, tajā procesā, kuru Francis Fukujama ir aprakstījis kā „vēstures nobeigumu”, proti, pārēju uz liberālu demokrātiju kā sabiedrības pārvaldes optimālāko formu.

 

Kāda ir vēstures loma identitātes veidošanā?

Esam pieraduši uz vēsturi lūkoties no holistiskā viedokļa, proti, kā uz episkiem, valsts varas kontrolētiem stāstiem par pagātni, lai paskaidrotu šodienas cilvēkam, kāpēc viņš ir tur, kur viņš ir, un uz kurieni dodas. Taču vēsturi veido cilvēki, un katram cilvēkam ir sava vēsture, kas veidojas tajā sociālajā vidē, kurā cilvēks aug, skolojas un strādā. Ģimenes vēsturi nevienam nav iespējams atņemt. Arī mums, latviešiem, to padomju laikā nespēja atņemt, un tas deva spēku gan identitātes saglabāšanai, gan pretestībai. Valsts diktētam vēstures stāstam nonākot konfliktā ar ģimenes vēsturi, uzvar ģimenes stāsts.
 

Tas, ka mūsu sabiedrībā nepastāv vienota izpratne par Latvijas vēsturi, ir objektīvs fakts. Tāpēc, ELA ieskatā, vēstures mācīšanas mērķim ir jābūt pakārtotam cilvēku demokrātiskās identitātes stiprināšanai, nevis nacionālajam aicinājumam. Tas, ka publiskajā telpā cilvēki atļaujas paust atšķirīgus viedokļus, nebūtu jāuztver kā traģēdija vai nodevība. Šajā viedoklī ir jāieklausās, pašiem jāspēj nošķirt melus no patiesības, un jāargumentē, ja kādam vērtējumam nav iespējams piekrist. Tas ir veids, kā pārdomāt un labāk izprast arī savu pozīciju. Viedokļu konkurence piešķir procesam dinamismu, tāpēc arī par Latvijas vēsturi būtu jāļauj izteikties ikvienam, kurš to vēlas.
 

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mīti par kopīgu pagātni un varoņiem, kuriem līdzināties, ir viena no nācijas izpausmēm. Tādējādi tādām filmām kā „Baigā Vasara” un „Rīgas Sargi” ir sava nozīme, arī dokumentālajām filmām kā „Bermontiāda” un „Padomju Stāsts”. Tas ir tikai normāli, ja mākslinieki vai vēstures publicisti nodarbojas ar mītu konstruēšanu un dekonstruēšanu. Būtiski, lai šajā kreatīvajā procesā netiktu radīti jauni pretnostatījumi, ienaidnieki. Sabiedrībai, savukārt, jāsaprot, ka tā ir šo filmu vai grāmatu autoru interpretācija par kādiem vēstures notikumiem, kuriem var piekrist un var arī nepiekrist.

 

Kāpēc cilvēkam svarīgi zināt vēsturi? Kā to skolās efektīvi mācīt?

Protams, cilvēkiem ir svarīgi zināt vēsturi, lai labāk izprastu sevi un sev apkārt notiekošo, lai paplašinātu kultūras redzesloku un, galu galā, lai mācītos no pagātnes kļūdām. Latvijas gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo, kā jau minējām, mūsu vēsturē vēl ir daudz neapzinātā un tas, kas ir jau apzināts, netiek izprasts nedz pašā Latvijā, nedz pasaulē. Te ir plašs darba lauks gan vēstures pētniekiem, gan valsts iestādēm, gan latviešu biedrībām pasaulē.
 

Nolūkā skaidrot padomju režīma pieredzi, ELA tuvākā gada laikā ir iecerējusi īstenot virkni šai tēmai veltītu semināru dažādās Eiropas galvaspilsētās. Uz šiem semināriem aicināsim ne tikai vietējos vēstures interesentus, bet ceram arī uz plašu latviešu un citu Austrumeiropas emigrantu līdzdalību, lai diskusijā ar vēstures ekspertiem papildinātu un, galvenais, precizētu esošās zināšanas par mums kritiskiem jautājumiem, šajā gadījumā - PSRS noziegumiem. Mūsu ieskatā, atrodoties kontaktā ar mītnes zemes sabiedrībām, latviešiem ir svarīgi būt kvalificētiem iesaistīties diskusijās par vēsturi un argumentēti aizstāvēt savu viedokli. Vairoties runāt par svarīgiem jautājumiem, mums ir maz cerību panākt savas etniskās identitātes atpazīstamību. Tas ir arī jautājums par mūsu pašapziņas nostiprināšanu iepretim mītnes zemju sabiedrībām.
 

Kā skolās efektīvi mācīt vēsturi? Uz šo jautājumu viennozīmīgi pareizas atbildes nav. Proti, vispirms ir svarīgi apzināties, kāds ir vēstures mācīšanas mērķis - izklāstīt „patiesību” un atprasīt skolotāja sniegtās zināšanas vai arī attīstīt prasmes patstāvīgi vērot vēstures notikumus, analizēt un kritiski izvērtēt dažādus viedokļus? Ja vēlamies sekot rietumu demokrātiju piemēram, tad priekšroka būtu jādod otrajam mērķim. Jāatceras arī, ka skolu uzdevums ir sniegt vispusīgas zināšanas dažādās zinātnēs, un ka vēsture ir tikai viena no humanitārajām disciplīnām. Pasaules uztveres un pilsoniskās apziņas veidošanas funkciju būtu jāpilda citam mācību priekšmetiem, proti, pilsoniskajai audzināšanai.
 

No otras puses, sekojot vēstures apguvei „kafetērijas” stilā, pastāv risks, ka audzēkņiem veidosies fragmentāras vēstures zināšanas. Ne visiem skolniekiem ir radošam pētnieciskam darbam nepieciešamās dotības vai motivācija. Rietumvalstīs to ļoti labi izjūt, taču redz arī to, ka mūsdienu jaunatnei ir raksturīgas fragmentāras zināšanas ne tikai vēsturē, bet arī daudzās citās jomās. Tā ir vispārēja modernā laikmeta pazīme, proti, informācijas pārbagātības apstākļos cilvēkiem nav laika ilgstoši iedziļināties vienā konkrētā jautājumā. Lai aizlāpītu šos zināšanu robus, Rietumos tiek liktas lietā dažādas interaktīvas metodes ārpus skolu mācību programmām. Piemēram, specifiskas reklāmas uz populāriem jauniešu patēriņa priekšmetiem. Citiem vārdiem runājot, tas, kā izstāstīt būtiskāko audzēkņiem saprotamā veidā, ir liels izaicinājums vēstures pedagogiem ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Taču svarīgi, lai šajā mācīšanās procesā neveidotos nedomājošu ierindnieku masas, jo tas nozīmētu virzību uz jauniem konfliktiem. To, šķiet, 21. gs. Rietumu pasaulē neviens vairs nevēlas. Latvijai tas būtu liktenīgi.

Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā iekļautā informācija.

Papildus informācija