D. Beitnere: Par Latviju mums vienmēr būs jācīnās

Ieva Dzelme-Romanovska, rakstu sērijas – Eksperti pirms vēsturnieku kongresa stāsta par vēsturi un identitāti – ietvaros.

Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere piedalās pētījumā Nacionālās identitātes apziņas veidošanās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: tendences un faktori (LU/FSI grants), un par latviešu nacionālo pašapziņu saka, ka tā atkritusi par 150 gadiem atpakaļ. Varbūt par daudz esam pieķērušies zaudētāja tēlam. Beitnere mudina vēsturi mācīt caur cilvēka ikdienas prakses prizmu, izskaust mūžīgās nabadzības un neveiksminieku tēlu, precīzi deklarēt, ko vēlamies redzēt savā valstī un atmodināt latviešos snaudošo potenciālu sakārtot savu valsti, kuras esamība vien jau vērtējama kā kaut kas īpašs un ekskluzīvs.


Sociālā atmiņa apmetusi kūleni
Visa izglītības sistēma trenē cilvēka prātu. Taču audzināšana ir pilnīga tikai tad, ja tiek attīstīta arī cilvēka emocionālā inteliģence, viņa iracionālā labā smadzeņu puslode. Arī mācot vēsturi nepietiek ar kodētajām zināšanām – konkrētiem datumiem un skaitļiem. Ir jāskaidro, kāpēc tas viss ir noticis. Tas attīsta cilvēkā kaut ko vairāk nekā tikai vēstures datu zināšanas, kopā ar literatūras nodarbībām veido identitāti - sevis piederību pie savas tautas vēstures. Piemēram, Polijai ir bijusi tik traģiska vēsture, bet tās izzināšana ir veicinājusi vēl intensīvāku savas nacionālās identitātes apzināšanos. Var teikt, ka katrā nelielā Polijas pilsētā ir vēstures pētnieku klubs, pulciņš vai NVO, kas uztur identitāti un glabā tautas sociālo atmiņu. Mūsu sociālā atmiņa nav vienota, tajā ir liela dažādība un pretrunas. 1905. gada revolūcija, sociāldemokrāti, attieksme pret vācbaltiem un 1941. gada 14. jūnija notikumi sociālo atmiņu apgrieza otrādi. Būtiska nozīme ir arī vēstures skolotāja personībai un tam, vai viņš skolēnus prot ieinteresēt, ļaut saskatīt pretrunas un ļaut iztēloties katra vēstures pagrieziena iespaidu uz cilvēka ikdienas dzīvi.
 

Latvieši - atjautīgi izdīvotāji
Līdzīgi par sevi saka arī čehi, ka vēsturē viņi ir tauta ar salauztu mugurkaulu. Mūsu pašu nacionālajā pašapziņā ir bijuši gan pacēlumi, gan kritumi. Svarīgi redzēt, ka sabiedrības centru veido intelektuāļi, tos mēs zaudējām pēc 2. pasaules kara – lielu daļu mūsu pirmās pilsētas elites. Pirmā Latvijas brīvvalsts bija ļoti sekmīga, jo cariskajā sistēmā latvieši bija ieguvuši augstas profesionālās prasmes. Līdz ar to Latvija varēja ātri attīstīties dažādos virzienos, jo šeit bija cilvēki, kuri prata izveidot valsts pastāvēšanai nepieciešamo struktūru. Vēstures stundās iespējams analizēt padomju sistēmas mantojumu, kāpēc kopš neatkarības atgūšanas pie mums vārdi atšķiras no darbiem. Pētot vienu no latviešu pašreferencēm – mēs, zemnieku tauta – visbiežāk identificējam zemniekus – vecsaimniekus, lielsaimniekus. Taču socioloģiski raugoties, lielākā zemnieku daļa bija gājēji. Mums aizvien ir saglabājusies šī gājēju psiholoģija – ja nav labi pie šī saimnieka, iesim pie cita. Ja uzskaitām savus zaudējumus – iznīcināta saimnieku kārta, arī mūsu pirmā pilsētas inteliģence, vai tāpēc varam teikt, ka nācijai vēl viena zaudētāja identitāte? Varbūt tomēr palūkot uz latviešiem kā atjautīgiem izdzīvotājiem, kas saglabāja savu valodu, kultūras telpu un spējusi noturēties pretī milzīga pārspēkam.
 

Vēsturē jābūt spēcīgiem stāstiem
Mums jāsaprot, ka dzīvojam ļoti ekskluzīvā vietā un mūs no šejienes spiedīs laukā visādiem veidiem. Par Latviju mums vienmēr būs jācīnās. Kamēr gribēsim paši savu valsti un būt par latviešiem, mums vienmēr jābūt gatavībā stāvēt par savām interesēm. Ja mūsos uzvarēs gājēju psiholoģija – iet prom, nevis ar zobiem un nagiem turēties, dibināt jaunas partijas un saviem bērniem mācīt godīgu attieksmi pret valsti, mēs to varam arī zaudēt. Esam Baltijā pa vidu, tāpēc Latvija vienmēr tiks sašķelta un novājināta vairāk nekā Lietuva un Igaunija. Jāceļ augšā tas, kas ģenētiski noplacis un izčibējis, bet kas atklājas dzīvesstāstos. Kamēr, piemēram, kino galvenokārt rāda neveiksmīgus un neaptēstus latviešus, dzīvesstāstos, Nacionālās Mutvārdu vēstures kolekcijā, atrodam visus tos stāstus, kas palīdz veidot nācijas kodolu - solidaritāti un krietnumu. Kad uzmanības centrā nonāks stāsti par to, kā latvieši viens otru glāba no briesmām, rūpējas un ciena, kā atbalsta un attīsta talantus, tad nācija būs spēcīga.
 

Ne skrandās, bet pērlēs un mežģīnēs
Vēsturei ir jāilustrē, ka latvieši nav bijuši nekādi atkritēji un neveiksminieki. Te  bijis milzīgs industriāls centrs ar izcili kvalitatīvu darbaspēku. Piemēram, pirmais auto cariskās Krievijas laikā (Ruso-Balt) un pirmais tanks pasaulē ir salikts Rīgā (1910.). Lēni un nedroši atvadāmies no vēstures mītiem par 700 verdzības gadiem un nepārtrauktiem nabadzības stāstiem. Skolniekiem jārāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja atvērtie etnogrāfijas fondi - atliek tikai vienreiz mūžā redzēt fliteriem, pērlēm un mežģīnēm izšūtās Zemgales sievu aubes, lai uz visiem laikiem no mūsu galvām aizslaucītu mūžīgās nabadzības tēlu.
 

Atvērtās latvietības spēks
Aicinu nezaudēt svarīgu redzējumu par sevi, ka esam intelektuāla nācija. Pēc 2. pasaules kara Latvijā bija ievērojams skaits fundamentālo pētniecības institūtu, kuri bija iesaistīti kosmosa pētniecībā un jauno tehnoloģiju izstrādē daudzos ar kara industriju saistītos virzienos. Latviešu zinātnieku sasniegumi dažādās zinātņu nozarēs parāda, ka neatkarīgā Latvijas valsts pat nespēj tik lielu zinātnes kapitālu uzturēt. Otto Ozols savā grāmatā Latvieši ir visur piedāvā vēl citu ideju – proti, latvieši piemīt arī ļoti plastisks prāts. Mums ir talants apvienot austrumu un rietumu kultūras. Dažādu kultūru cilvēki latviešiem neko neatņem, bet gan papildina mūsu latvisko. Sabiedrību var salīdzināt ar sistēmu, un, kā jebkura sistēma, kolīdz tā noslēdzas, iet bojā. Uzklausiet savas dzimtas stāstus un jūs dzirdēsiet, cik daudz tautību cilvēki ienākuši latviešos, pieņēmuši latviešu valodu un turpina latviešu kultūru. Piemēram, 17. gadsimtā pēc Ziemeļu kara Latvija bija kā izmirusi. Šeit ienāca cilvēki no dažādām pusēm, pieņēma latviešu kultūras telpu, valodu un turpināja etnosu. Mums jāmāk Latvijas ebrejus, krievus un visus citus šeit padarīt par savējiem. Atvērtā latvietība uzņem visus, kas vēlas mums pievienoties.

 

Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā iekļautā informācija.

 

Papildus informācija