A. Dimants: Jāstiprina valstiski pilsoniskā apziņa

Ieva Dzelme-Romanovska, rakstu sērijas – Eksperti pirms vēsturnieku kongresa stāsta par vēsturi un identitāti – ietvaros.

Vēsture ir svarīga nacionālās identitātes daļa. Valstiski pilsoniskajā apziņā ietilpst arī vēsturiskā apziņa – izpratne par nācijas kopīgo likteni. Taču mūsu vēsturiskā apziņa ir etniski saskaldīta. Dažādām etniskām grupām Latvijā sociālās atmiņas nepārklājas. Tad jāatrod un jāizceļ tas, kas vēsturē ir vienojošais, uz kā pamata varam balstīties kopīgās valstiskās identitātes apziņas attīstībā. Vēsture ir konstrukcija un svarīgi, ko tajā izceļam. Tostarp – vēstures stundās skolā. Jāveic atlase, līdzīgi kā žurnālistikā. Tā par vēstures lomu mūsdienu politiskajos procesos un sabiedrības attīstībā stāsta mediju eksperts, Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs un komunikācijas zinātnes doktora studiju programmas Komunikācijas vadība direktors asoc. prof., Dr. phil. Ainārs Dimants.


Vienojošās vērtības meklējamas valsts Satversmē
Vēstures aktualitāte mūsdienās ir gan Latvijas tautas, tātad valsts pilsoņu jeb valststautas, gan etnisko latviešu kā valstsnācijas, kuras pašnoteikšanās tiesības īstenojas šajā valstī, kopīgās nacionālās identitātes veidošana, kur ļoti svarīga sastāvdaļa ir valstiskā apziņa. Ja vēsture tiek tverta tikai no etniskā skatupunkta, mums nesanāk kopīga sociālā atmiņa. Valstsnācija ir latviešu kultūrnācija, savukārt valststautas nacionālā identitāte var ietvert dažādas mazākumtautību etniskās identitātes. Tai jābūt pēc iespējas apvienojošai. Pretējā gadījumā mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs. Tajā paša laikā nav pamata runāt par divām valstsnācijām un otru valsts valodu. Domājot par to, kas ir kopīgais pamats demokrātiskai, tiesiskai valstij Latvijā, pirmkārt jāskatās Latvijas Satversmē un tajā formulētajās vērtībās, ieskaitot latviešu valodu kā valsts valodu, tātad Latvijas tautas kopīgo valodu. Satversme ir gan Latvijas valsts simbols, gan tautas pašnoteikšanās rezultāts, gan valsts tiesiskās nepārtrauktības un Latvijas demokrātiskās tradīcijas izpausme, līdz ar to vislabākais atskaites punkts vēstures norišu vērtējumiem. Viss, kas ar to nesaskan, nav jāglorificē.


Jāstāsta par vēsturiskajiem Latvijas valstiskuma priekšnosacījumiem
Svarīgi, lai skolās audzinātu savai valstij, apzinoties, ka trijādībā tauta, zeme, valsts svarīga ir zemes, savas teritorijas ar noteiktām robežām, ne tikai tautas un demokrātijas vēsture, pat ne tikai valstiski pilsoniskā, bet arī tīri valstiskā apziņa. Vēstures stundās skolās jāizceļ ne tikai senlatviešu valstis, bet tieši Livonija, kā ilgākais patstāvīgais valstiskums Latvijas vēsturē, un tās turpinājums - Kurzemes un Zemgales hercogiste, jo Latvijas valstiskā, savas suverēnās varas tradīcija, nesākas tikai tad, kad 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts, un mēs esam dižas Vakareiropas kultūras tradīcijas mantinieki. Ne tikai latviešu, bet arī vācu nācija mūsdienu izpratnē, ar savām demokrātiskām valstīm, taču veidojušās līdzīgi vēlu. Latvijas vēsturē īpaši jāuzsver vēl divi fundamentāli fakti, kam bijusi milzīga ietekme uz kultūras un sociālo attīstību, proti, reformācija, jo bez tās nebūtu ne latviešu tautas, ne latviešu valodas, un dzimtbūšanas atcelšana, kas Baltijas provincēs notika ātrāk nekā pārējā Krievijas impērijā un ir cieši saistīta ar vispārējās kultūras attīstību.


Uzsverot tikai tautisko, nereti zaudējam valstisko
Medijos lielā mērā dominē tikai etniskās vēstures skatījums, pazaudējot Latvijas valstisko skatījumu. Tieši to vienmēr mēģinājušas darīt okupācijas varas – nomelnot Latvijas valsti un saskaldīt etniskās vienībās. Žurnālistiem, kas veido mediju saturu, arī vajadzētu ieņemt Latvijas, nevis citas valsts, piemēram, Krievijas, valstiski pilsoniskās pozīcijas. Jo cilvēks tomēr nevar vienlaikus būt īsti lojāls divām valstīm, sevišķi, ja tām ir dažādas vērtību sistēmas. No vienas puses, nav pieņemami, ka mazākumtautību pārstāvji nejūtas piederīgi Latvijas nacionālajai identitātei. No otras puses, par to, kas notiek viņu dzīvē, tikpat kā neko nevar uzzināt no medijiem latviešu valodā, tātad paši latvieši kā valstsnācija uzvedas bērnišķīgi vismaz no mediju mārketinga viedokļa. Mediju ziņām būtu jāsniedz adekvāta īstenības aina. Svarīgi arī, lai mediji pievērstos humanitāro zinātņu, tostarp vēstures, tēmu aplūkošanai, turklāt ne tikai tautiskā vien vai, nedod Dievs, vēl kādas citas valsts redzējumā. Pozitīvs piemērs šajā ziņā ir lielie Vācijas laikraksti, kas publicē nopietnus rakstus par vēsturi.


Piederība nācijai – apziņas jautājums
Kļūstot par kādas nacionālās valsts pilsoni, pēc Eiropas tradīcijas cilvēks socializējas demokrātijā un līdz ar to kļūst par attiecīgās nācijas sastāvdaļu, turklāt gan valststauta, gan valstsnācija tiek saukta tās tautas vārdā, kura valsti dibinājusi. Latvijā vēl mēdzam nodalīt Latvijas un latviešu tautu. Lai gan piederība jebkurai nācijai, ne tikai politiskajai, bet arī etniskajai jeb kultūras nācijai, visai daļēji ir etniskās izcelsmes, bet galvenokārt tomēr apziņas un kultūras jautājums. Vai tad kādam var principā liegt uzskatīt sevi par latvieti kultūras nozīmē? Kā Vecajam Stenderam, Aleksandram Vēberam. Arī pilsoniskās jeb politiskās nācijas nozīmē mums ir, piemēram, krievu izcelsmes latvieši, tāds zināmā mērā bija Berklava laika “buržuāziskais nacionālists” Aleksandrs Ņikonovs. Problēma rodas, ja kāds valstsnācijas apzīmējumu attiecībā uz sevi sakāpināti uztver par asimilācijas pazīmi. Šī tematika ir aktuāla ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā, kur ieceļotāji, ne pārāk labi ieauguši savā jaunajā mītnes zemē, neidentificē sevi ar to, bet ar kādu citu valsti, turklāt ārpus Eiropas Savienības. Saprotams, ka šo procesu no nācijas viedokļa nav jālaiž pašplūsmā, to var sekmēt laiks un pacietība, taču nepieciešama arī citādi mērķtiecīga valsts politika.
 

Latvijas vēsturnieku pirmo kongresu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Izdevuma autors uzņemas pilnu atbildību par izdevuma saturu, un Eiropas Komisija neatbild par to, kā var tikt izmantota izdevumā iekļautā informācija.

Papildus informācija