75 gadu jubileja Jurim Prikulim

Vēsturniekam, politologam un filosofijas doktoram Jurim Prikulim 2014. gada 9. decembrī aprit 75 gadi. Par vēsturnieku viņš kļuva, 1963. gadā absolvējot Vēstures un filoloģijas fakultāti Latvijas Valsts universitātē. Savā zinātniskajā darbībā viņš iedziļinājies galvenokārt Latvijas un Baltijas politiskās un ekonomiskās vēstures, kā arī ideju vēstures jautājumos gan Latvijā, gan pasaulē. Aktīvs Latvijas neatkarības atgūšanas laika notikumu dalībnieks. Apbalvots ar 1991. g. barikāžu piemiņas medaļu. Patlaban ir Baltijas–Ziemeļu valstu pētījumu centra direktors (kopš 1992. g.) un Latvijas okupācijas izpētes biedrības valdes loceklis (kopš 2012. g.).

Prikuļa kungam vienmēr ir bijusi raksturīga tieksme pēc jauniem izziņas apvāršņiem plašā humanitāro un sociālo zinātņu amplitūdā. Pēc universitātes absolvēšanas sākumā viņš bija vēstures un angļu valodas skolotājs vidusskolā, bet no 1964. gada zinātnisks darbinieks muzeju sistēmā Rīgā, tad 1969.–1972. gadā Rietumu filosofiskās domas vēstures pētnieks aspiranta kapacitātē Ārzemju filozofijas vēstures katedrā Maskavas valsts universitātē.

1973.–1979. gadā viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas (ZA) Vēstures institūta pētnieciskais līdzstrādnieks. Šajā laikā (1977) aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par pasaulē plaši zināmā vācu–amerikāņu domātāja Herberta Markūzes politisko filozofiju, sagatavoja pētījumu par izcilā latviešu starptautiski pazīstamā ekonomista Kārļa Baloža nākotnes valsts koncepciju, veica baltiešu pēckara emigrācijas darbības dažu aspektu analīzi. 1979.–1989. gadā strādāja ZA toreizējā Sabiedrisko zinātņu zinātniskās informācijas centrā (kas bija Ekonomikas institūta struktūrvienība), bija šī veidojuma vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un vadītājs. Šai laikā pastiprināti pētīja padomju varas apstākļos noklusētos Latvijas jaunākās ekonomikas vēstures negatīvos parametrus un daļēji uz šo pētījumu pamata perestroikas gados iesaistījās publiskās diskusijās par Latvijas padomiskās pagātnes kritisku izvērtēšanu, 1988. gada jūnijā no šim pozīcijām bija viens no vēsturiskā Latvijas radošo savienību paplašinātā plēnuma runātājiem. Drīz pēc tam kļuva par Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes lektoru grupas locekli un LTF ekspertu komisijas dalībnieku padomju režīma pastrādāto nodarījumu izvērtēšanai.

1989.–1992. gadā kļuva sabiedrībā pazīts Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību (vēlāk Filozofijas un socioloģijas) institūta ārzemju filozofijas nodaļas un projekta „Latvija un latvieši pasaulē” vadītājs. 1990. gada pavasarī Latvijas Zinātnieku savienības uzdevumā iesaistījās valdības komisijas darbā, kuras uzdevums bija atspēkot PSRS vadības aprindu nepamatotās prasības toreiz uz pilnīgu neatkarību ejošajai Latvijai maksāt kompensāciju par tās atrašanās laiku Padomju Savienības sastāvā. Viņa zinātniskajā redakcijā 1990. g. vasarā un rudenī iznāca šis komisijas sagatavotais materiālu kopsavilkums angļu un krievu valodā, ko Latvijas puse izmantoja tās pārstāvju kontaktos ar PSRS iestādēm ceļā uz Latvijas neatkarības pilnīgu atgūšanu.

Juris Prikulis bija viens no 1991. gada vasarā notikušā Pirmā pasaules latviešu zinātņu kongresa ietvaros noritējušās politologu sekcijas organizatoriem un vadītājiem. Izveidoja tiešus kontaktus ar visu Baltijas jūras reģiona valstu politologiem, kā arī vairākiem to visjaunāko laiku vēsturniekiem. Bija viens no iniciatoriem 1992. g. izveidotajam Baltijas – Ziemeļu valstu vēstures un politikas pētījumu centram Rīgā (tagad - jau augstāk minētais Baltijas – Ziemeļu valstu pētījumu centrs), kura pētnieki izvērsa publikāciju gatavošanu (galvenokārt angļu valodā) par trijām Baltijas valstīm kopsakarā ar to tuvāko kaimiņu vēsturisko un aktuālo politisko problēmu lokiem. Līdzautors un zinātniskais redaktors kolektīvajam darbam „Baltijas valstu ārpolitikas pamatjautājumi”, kas 1994. gadā iznāca angļu valodā Rīgā.

1993. gadā Filozofijas un socioloģijas institūta padome nostrificēja viņa padomju laikā iegūtā zinātņu kandidāta nosaukuma iegūšanai veiktos darbus, kā arī jaunākās publikācijas, un uz to pamata piešķīra viņam filozofijas doktora (Dr. phil.) grādu. Viņš piedalījās šī institūta lieldarba „Ideju vēsture Latvijā” triju sējumu (1995, 2005, 2006) tapšanā. Ar ideju vēsturi saistīta viņa līdzdalība LU Latvijas vēstures institūta sagatavotajā sējumā, ar kuru tika atzīmēta 1905. gada revolūcijas simtgade.

Pēc Latvijas neatkarības pilnīgas atgūšanas intensīvi pievērsās Eiropas Savienības attīstības un ģeopolitikas problēmu izpētei (visintensīvāk 1992.–1993. g.) vairākos Eiropas un Amerikas pētniecības centros un augstskolās (Austrumeiropas pētniecības un starptautisko studiju federālajā institūtā Ķelnē, Berlīnes Brīvajā universitātē, radiostacijas „Brīvā Eiropa/Brīvība” Pētniecības institūtā Minhenē, A. Harimana institūtā Kolumbijas universitātē Ņujorkā u. c.). Balstoties uz iegūtajām zināšanām un izpratni, uzsāka docēšanu par šīm tēmām (kopš 1995. g.) LU politikas zinātnes studiju programmā, un, tā kā pēc šādas ievirzes viņa lekcijām bija pieprasījums, viņš pasniedza arī dažās citās LU programmās (t. sk. Starptautisko attiecību institūtā, Ekonomikas un vadības fakultātes Publiskās pārvaldes katedrā) kā arī vēl četrās citās Rīgas augstskolās. 1994.–1997. gadā bija lektors priekšmetā „Latvijas vēsture” Valsts administrācijas skolas īpašā programmā nesen neatkarību atguvušās valsts ierēdņiem, valsts un pašvaldību darbiniekiem. Kopš 1991. gada uzstājies ar vieslekcijām vairākās Rietumvalstu universitātēs un pētniecības institūcijās (Oslo, Kopenhāgenā, Ņujorkā, Kalifornijā, Ķelnē, Berlīnē, Marburgā, Tamperē u.c.), trīs gadus (līdz 2000. g.) bija viesprofesors Brēmenes Augstskolā, pēc tam (līdz 2009. g.) bija Ventspils Augstskolas asociētais profesors.

Noorganizējis un vadījis Baltijas vēstures problēmām un aktualitātēm veltītas sekcijas divos Austrum- un Centrāleiropas pētnieku pasaules kongresos (Tamperē – 2000. g. un Berlīnē – 2005. g.). Regulāri piedalījies Baltijas studiju konferencēs.

Piedalījies piecsējumu „Latvijas Enciklopēdijas” sagatavošanā vēstures un politikas nozarēs (2002–2009).

Kopš 2010.g. darbojas Latvijas okupācijas izpētes biedrībā (LOIB). Viņa zinātniskajā redakcijā un līdzautorībā iznāca biedrības (sadarbībā ar Eiroparlamenta deputāti I. Vaideri) noorganizētās starptautiskās konferences materiālu un pētījumu apkopojums „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” (divos izdevumos – 2012. un 2013. g.).

Patlaban viņš darbojas pie jaunu ieceru īstenošanas.

Papildus informācija