Latvijas dīvainā ārpolitikas vīzija

27.06.2012. www.ir.lv

Māris Cepurītis, politikas pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors, viens no pētījuma „Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” autoriem

2004. gadā ārlietu ministrs Artis Pabriks iepazīstināja Latvijas un arī starptautisko sabiedrību ar Latvijas pragmatiskās ārpolitikas ideju. Līdzīgi kā „pārlādei” ASV – Krievijas attiecībās, pragmatiskajai pieejai bija jākļūst par katalizatoru Latvijas – Krievijas sadarbībai un jāizbeidz vairākus gadus ilgstošais sasaluma periods. Pragmatiskās ārpolitikas pamatā ir prakticisms, t.i. valstu fokuss uz praktiskas dabas jautājumu, piemēram, ekonomisko jautājumu, risināšanu. Attiecību balstīšana uz pragmatisma principiem netieši nozīmē, ka valstis tieksies izvairīties no „sāpīgo jautājumu” apspriešanas uzrunāšanas savstarpējās attiecībās, piemēram, okupācijas jautājuma Latvijas – Krievijas attiecībās.

Astoņu gadu periodā, kas pagājis kopš 2004.gada, pragmatisms ir kļuvis par vienu no Latvijas – Krievijas attiecību raksturojošajām iezīmēm, vismaz tā tas var šķists, ieklausoties amatpersonu izteikumos. Ja salīdzinām attiecību intensitāti pirms 2004. gada un pēc, tad var novērot pragmatiskās pieejas devumu, jo pašlaik Latvijas – Krievijas attiecības, jo īpaši ekonomiskās attiecības, pakāpeniski attīstās. Vienlaicīgi pragmatisms abu valstu attiecībās vairāk ir simbolisks, jo katras valsts izpratne par to atšķiras.

Piemēram, šī gada 7. martā, tiekoties ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs esot „apstiprinājis Krievijas vēlmi pragmatisku attiecību attīstībā ar Latviju” un vienlaicīgi „lūdzis skaidrojumus par nedraudzīgiem uzbrukumiem Krievijai no Latvijas oficiālo pārstāvju puses par it kā notikušo iejaukšanos valsts iekšējās lietās un referenduma par krievu valodas statusu organizatoru finansēšanu.” Šīs pašas tikšanās ietvaros Krievijas vēstnieks esot vērsis uzmanību uz citiem nedraudzīgiem Latvijas žestiem – bijušo leģionāru „reabilitāciju un slavināšanu” un aizliegumu Latvijā iebraukt A.Djukovam un V.Simindejam. Diplomātiskā valodā A.Vešņakovs šādi norādījis uz Latvijas amatpersonu izteikumu un rīcības nesavietojamību ar abu valstu pragmatiskajām attiecībām. Tātad Latvijas rīcība ir tiešs drauds pragmatiskajām attiecībām, ko Krievija, savukārt, it kā tiecas uzturēt.

Vadoties no A.Vešņakova teiktā, Krievija uz attiecībām ar Latviju raugās no pragmatisma pozīcijām. Apskatot citus Krievijas pārstāvju izteikumus un publicētos dokumentus, var novērot, ka Krievija vēlas stiprināt abu valstu ekonomiskās attiecībās uz abpusējā izdevīguma principiem, tai skaitā, attīstot tirdzniecību un veicinot investīciju plūsmu, sekmējot pareizu vēstures izpratni un stiprinot Latvijas demokrātiju un tiesiskumu. Krievijas institūciju redzējumā demokrātijas un tiesiskuma situācija Latvijā ir dramatiska un tās ilustrēšanai institūcijas atsaucas uz Latvijas politiķu skatījumu. Piemēram, Krievijas Ārlietu ministrijas sagatavotā un 2011. gada 28. decembrī publicētā ziņojuma “Par cilvēktiesību stāvokli virknē valstu” veidotāji ir atsaukušies uz partijas “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) pārstāvja Vladimira Buzajeva ziņojumu, kurā Baltijas valstu valdības tika apsūdzētas genocīdā pret krievvalodīgajiem. Šie secinājumi esot balstīti uz trim pazīmēm: “Pirmkārt – tādu dzīves apstākļu radīšana, kas vērsta uz daļēju vai pilnu kādas etniskās grupas iznīcināšanu; otrkārt – darbību, kas novērš bērnu dzimšanu šajā grupā; treškārt – vardarbīga bērnu nodošana no vienas etniskās grupas otrai.” Latvijā krievvalodīgo mirstība esot augstāka nekā latviešu mirstība, skolēnu skaits krievu skolās samazinoties, bet latviešu skolās palielinoties, jo Latvijā krievu skolas tiekot slēgtas. Ietverot šādu informāciju Ārlietu ministrijas sagatavotā dokumentā, Krievija netieši piekrīt un atbalsta šajās rindās pausto un faktiski pasludina Latviju par valsti, kura īsteno genocīdu pret krievvalodīgajiem. Tātad laikam šāda politika Krievijas skatījumā ir pragmatiska

Ja sabiedrība uz Latvijas un Krievijas attiecībām, iespējams, joprojām lūkojas kā pragmatiskām, saredzot ekonomiskos ieguvumus (saskaņā ar nesen SKDS veiktu sabiedriskās domas aptauju, kas veikta pētījuma „Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” ietvaros, 64% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Latvijas ekonomikas glābiņš ir meklējams ciešākā sadarbībā ar Krieviju un citām NVS valstīm), tad Latvijas politika Eiropas Savienības ietvaros tiek skatīta kā sava veida neokoloniālisms. Piemēram, 71% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs un vairāk nekā 78% uzskata, ka Latvija Eiropas Savienībā ir otrās šķiras valsts. Ja augstāk aplūkotā Krievijas pragmatiskā politika ir tā, kas sekmē sabiedrības skatījumu uz Krieviju kā Latvijas ekonomisko glābiņu, tad sekojošs ir jautājums par Rietumvalstu, ES institūciju un citu organizācijas dalībvalstu līdzšinējo politiku pret Latviju un to, kā šī politika šeit tiek uztverta?

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš intervijā portālam „TVNET” sabiedrībā pastāvošo viedokli par Latviju ES komentē „ bailes no «lielajiem onkuļiem» un iespējamā viņu soda. ES esam mēs paši. Mēs esam gan tie lielie, varenie onkuļi, gan dažreiz (man grūti saprotams, bet varbūt tas sakņojas mūsu vēsturē un mentalitātē) mums liekas, ka esam ļoti mazi, «apbižoti», neko nevarīgi un visu mums vienmēr uzspiež. Mēs kaut kā bieži aizmirstam, ka ES pirmkārt esam mēs paši.”

Sabiedrības noskaņojums izgaismo problēmas un nesakritības, kas vērojamas sabiedrības attieksmē par ES un Krieviju. Kādēļ, neskatoties uz ES ievērojamo ieguldījumu Latvijas attīstībā (2007.-2013. gadu periodā Latvijai ir pieejams ES finansējums vismaz 4,53 miljardu latu apmērā) un sniegtajām iespējām, mēs ES joprojām uzlūkojam kā apdraudējumu un tiecamies nodalīt Latviju no ES?

Sabiedrības viedoklis arī parāda līdzšinējās politikas trūkumus, piemēram, to, ka gan ES devums Latvijai, gan Latvijas darbība ES ietvaros netiek pietiekami uzsvērta, šādi veidojot priekšstatu par E. Rinkēviča pieminēto „lielo onkuļu” diktātu. Daļa atbildības par šo ir jāuzņemas arī politiskajai elitei, kurai daudzos gadījumos ES bija ideāls grēkāzis ko vainot, piemēram, par noteiktu kritēriju ieviešanu lauksaimniecības un pārtikas produktiem, „augu tauku maisījumu” parādīšanos lielveikalu vitrīnās u.tml.. Tajā pat laikā netiek pienācīgi izskaidrota daudzu šo normatīvu būtība, un tas, ko sabiedrība no tiem iegūst.

Bet, atgriežoties pie pragmatisma Latvijas – Krievijas attiecībās un Latvijas politikas ES ietvaros, var novērot disonansi starp to, ko katrs no šiem aktoriem Latvijai ir sniedzis un to, kā mēs to vērtējam. Šī nesakritība ir vērojama arī Latvijas iekšpolitikā, kuras būtību žurnāla „Klubs” jūlija numurā precīzi ir spējis raksturot DnB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš: : „Diez vai kaut kur vēl pasaulē ir tik attīstīta, organizēta, sazarota, histēriska un lielā sabiedrības daļā leģitīma savas valsts panākumu noliegšanas kustība. Tā balstās uz ļoti daudziem postulātiem, uz milzīgu un stipri nepievilcīgu neinformētības, baiļu un aizvainojuma sajūtu murskuli, kā arī «speciālajām interesēm», tai skaitā ārējām”.

Šādi mīti par Latvijas un Krievijas attiecību pragmatismu, sabiedrības skatījumu uz ES un Rietumvalstīm un to iemesli tiek plašāk analizēti Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda veiktā pētījumā „Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija”, kurš tiks prezentēts 28. jūnijā un elektroniski pieejams fonda mājaslapā www.demoshistoria.lv.

Pētījums finansēts no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tā mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.

Papildus informācija