Tikai ārstēšana ar patiesību: krievu publicistes ieteikumi Krievijas sabiedrības atveseļošanai

Krievijas publiciste Jeļizaveta Pokrovska portālā „kasparov.ru” nesen publicētā rakstā „Ārstēšana ar patiesību: Krievijas sabiedrībai sāpīgi un asi ir vajadzīga terapija” pamato savu viedokli, ka pēc daudzām 20. gadsimta sabiedriski politiskajām kataklizmām Krievijas sabiedrībai ir nepieciešams atveseļošanās process, kura pamatā būtu jābūt vēsturiskās patiesības noskaidrošanai. Viņas raksts ir aktuāls vēsturiskās samierināšanās procesu nepieciešamības kontekstā, kas Krievijā īstenībā vēl nav sākta, jo daudzos jautājumos nav noskaidrota vēstures patiesība. Krievija regulāri kritizē citas valstis par atšķirīgu vēstures skatījumu. Liela daļa no šādiem Kremļa apstrīdētiem citu tautu un valstu vēstures jautājumiem ir tādi, kurus vēsturiski ir veicinājusi pati Krievija ar savu politisku vai militāru iejaukšanos citu tautu un valstu lietās vēstures gaitā, savukārt mūsdienās – ar tādu vēstures interpretāciju, kas joprojām attaisno jebkādu Krievijas rīcību pagātnē un konfliktē ar citu valstu un tautu vēsturisko atmiņu par attiecīgajiem notikumiem.

Tikmēr pašā Krievijā noklusēto un politizēto vēstures jautājumu apjoms ir milzīgs. Vēsturiskās patiesības noskaidrošana, kā to rāda vēsturiskās samierināšanās pieredze vairākās Eiropas valstīs, ir pirmais nepieciešamais priekšnoteikums, lai vēsturiskā samierināšanās vispār varētu notikt. Krievijā visai bieži runā par „nacionālo izlīgumu”, taču aicinot nevis atklāt, bet gan noklusēt vēstures smagās lappuses, jo, lūk, esot jāsaudzē pārinodarītāju radinieki u.tml. Taču šāda pieeja nerada vēsturisko taisnīgumu un izlīgumu sabiedrībā, jo tik un tā nav vienādas attieksmes pret visiem – iznāk tā, ka upuri un viņu radinieki turpina izjust psiholoģisku diskomfortu, viņi negūst psiholoģisku gandarījumu vismaz par vēsturiskās taisnības atjaunošanu, bet noziedznieku radinieki tiek pasargāti no psiholoģiskā diskomforta, neatklājot plašākai sabiedrībai viņiem nepatīkamu informāciju. Netaisnīguma veicināšana nevar novest pie sabiedrības izlīguma.

Minētajā rakstā J. Pokrovska informē, ka psihologi ir konstatējuši, kāda nozīme ir „lielu grupu psiholoģijai”. Ir konstatēts, ka daudzām pacientu psihiskām saslimšanām ir saistība ar nākšanu no ģimenēm, kurās „nav pieņemts” runāt par kādām neizdevīgām un kaunpilnām ģimenes pagātnes epizodēm, pieminēt kādus senčus vai radiniekus – tātad no ģimenēm, kurām ir „skeleti skapī”. Par rezultatīvu cīņas veidu ar individuālu pacientu psiholoģiskām slimībām psihologi uzskata līdz šim noklusēto patieso faktu atklāšana par ģimenes un dzimtas vēsturi.

Līdzīgs ārstniecības veids attiecināms uz „lielu grupu psiholoģiju” – pat daudzu tūkstošu un miljonu cilvēku kolektīvo psiholoģiju. Krievijas sabiedrībā daudzi cilvēki ir pārdzīvojuši smagus traumējošus notikumus – karus, genocīdu, pilsoņu karu u.tml., daļa no cilvēkiem izdzīvojuši sociālo sabrukumu un kataklizmu apstākļos. „Skeleti skapī” ir dažādi – bez vēsts pazuduši senči, arī nodevības, slepkavības u.tml., par ko nerunā, lai neapgrūtinātu dzīvi nākamām paaudzēm un neplēstu vecās brūces. Taču pasaulē ir pozitīva pieredze darbā ar lielām ļaužu grupām smagu pagātnes nastu gadījumos – tiek izmantota vēstures liecību vākšana, patieso faktu noskaidrošana, notikumu vēl dzīvo liecinieku aptaujāšana, darbs ar ģimenes un arhīvu dokumentiem.

Pēc J. Pokrovskas domām, Krievijā jau gandrīz 100 gadu ilgā laikposmā (domāts kopš 1917. g. – red.) dzīvo cilvēki, kuriem atņemta ne tikai savas tautas un valsts patiesa vēsture, bet arī ģimeņu vēsture – ir atņemta atmiņa par senčiem un pašu saknēm. Krievijas „lielā sabiedrības grupa” ir apvienota ar kopīgu pagātnes traumu, turklāt ar neiespējamību uzzināt, kā bijis patiesībā. Ir daudz pazudušu radinieku, izmainītu vārdu, uzvārdu un dzīves datu. Dažādos laikos iedzīvotājiem nācās noslēpt dažādus dzimtu vēstures faktus, vēlāk informāciju bieži vien aizmirsa vispār, tās vietā nāca dažādi mīti – par „proletārisko izcelšanos”, „kara varoņiem” u.c. Šādos apstākļos izaugušas Krievijas iedzīvotāju piecas paaudzes.

Publiciste norāda, ka Krievijas un PSRS vēsture tikusi pārrakstīta daudzas reizes – turklāt ne uz jaunu vēstures faktu atklāšanas pamata, bet gan uz politiskā pasūtījuma (t.s. „partijas līnijas”) pamata. Nav faktiski neviena vēstures notikuma vai vēsturiskas personības, kas nebūtu tikusi „pārskatīta”. Kopš boļševiku apvērsuma tādā vai citādā veidā katra Krievijas ģimene ir saskārusies ar meliem, vardarbību vai nodevību. Tāpēc – jo tālāk, jo briesmīgāk uzzināt patiesību, jo plašāka un iedarbīgāka ir propagandas melu ietekme. Drīzāk esot jābrīnās nevis par to, kāpēc mūsdienu Krievijas iedzīvotāji tik viegli padodas „zombēšanai”, bet gan par to, ka šī sabiedrība vēl ir spējīga kaut kādā mērā funkcionēt sociālā līmenī.

Autore J. Pokrovska uzskata, ka no šīs situācijas Krievijā varētu būt divas izejas. Pirmā – „dekorāciju maiņa”, turpināt melus un noklusējumus „pilsoņu miera labad”. Bet tas neatrisinātu situāciju un varētu veicināt sociālo sabrukumu sabiedrībā. Otrā izeja – grūtāka, prasītu milzīgu patiesības noskaidrošanas darbu visos līmeņos – vēstures, ģimenes un personiskajā. Tas prasītu gatavību atzīt un pieņemt patiesību, lai cik briesmīga, sāpīga un neizturama tā neliktos.

Autore raksta, ka cilvēkiem masveidā vajadzētu dot iespēju uzzināt patiesību par savu pagātni, iepazīties ar arhīvu dokumentiem un būt gataviem pieņemt arī tādu bēdīgu faktu, ka daudzi viņu senči varētu izrādīties slepkavas, nodevēji un marodieri, un nepavisam ne tādi varoņi, par kādiem viņus uzskatīja ģimeņu un valsts izveidotie mīti. J. Pokrovska aizstāv uzskatu, ka ir nepieciešams atvērt visus (arī specdienestu) arhīvus un nodrošināt brīvu pieeju arhīvu dokumentiem, kuri vēl nav iznīcināti. Nepieciešama masveida lustrācija.

J.Pokrovskas raksts krievu valodā pieejams šeit.

Papildus informācija