PSRS „parādu grāmatas” sastādīšana Latvijā: 1987. – 2010.

Juris Prikulis, Dr.phil.

PSRS „parādu grāmatas” sastādīšana Latvijā: 1987. – 2010.

Anotācija analītiskam pārskatam

Jautājums par PSRS - Padomju Savienības nodarītajiem zaudējumiem Latvijai (tāpat arī Igaunijai un Lietuvai) laikā no 1940. gada līdz okupētājvalsts sabrukšanai ir bijis un arī pēc tam līdz pat mūsdienām ir aktuāls. Daudz publikāciju par cilvēku upuriem iznāca Rietumos ar trimdas organizāciju atbalstu. PSRS nodarījumi visas Latvijas sabiedrības īpašas uzmanības lokā nonāca vairāk nekā pirms diviem gadu desmitiem sakarā ar valstiskās neatkarības atgūšanas centienu uzbangojumu un jaunu attiecību veidošanas procesu ar PSRS un Krieviju.

Daļa no Krievijas autoriem - impērisko ambīciju atbalstītāji – atkal un atkal pauda un pauž uzskatu, ka Baltijas tautas un valstis esot parādā Krievijai/PSRS par atrašanās laiku lielās valsts ietvaros (sk. Teļegraf mājas lapā, 25.10.2010). Tas atspoguļo daudzu Krievijas politiķu un iedzīvotāju nepamatoto viedokli, ka Baltijā dzīves līmenis PSRS varas gados bija salīdzinoši augstāks nekā daudzviet citur Padomju Savienībā tāpēc, ka baltieši it kā esot ieguvuši nenopelnītu priviliģētu statusu (utt. utml.).

Latvijas zinātnieki un praktiķi gan individuāli gan apvienotās darba grupās kopš 1987. gada ir veikuši pētījumus, lai izteiktu skaitļu valodā PSRS nodarītos zaudējumus Latvijai, laika gaitā veidotas aprēķinu metodoloģijas, krāti papildus faktiskie pierādījumi. Pētniecības procesā pastāv objektīvas grūtības. To, cita starpā, nosaka zaudējumu aizvien detalizētākas aprēķināšanas sarežģītība, kas prasa lielu zinātnisko pētījumu un ar tiem saistīto tehnisko palīgdarbu veikšanas apjomu datorizētu datu bāzu veidošanas jomā. Tomēr kopumā gūti būtiski un svarīgi vispārinājumi, nosaukti konkrēti skaitļi, datoros iestrādāts liels faktisko materiālu krājums par bojā gājušajiem un represētajiem.

Taču par līdz šim veiktajiem pētījumiem, to rezultātiem un problēmām, kā arī to risināšanas ceļiem līdz šim vēl nav bijis sagatavots neviens pats apkopojošs apcerējums.

Šī analītiskā pārskata mērķis ir (vismaz daļēji aizpildot šo robu) izvērtēt PSRS "parādu grāmatas" tapšanas etapus, un tās argumentācijas veidus un variantus Latvijā no 1980-to gadu beigām līdz mūsdienām, apkopot galvenos pētījumu rezultātus, piedāvāt aplūkojamās tēmas problēmu risinājumus.

Pirmais parādu grāmatas sastādīšanas etaps: 1987.g. - 1990. g. februāris. Tas daudzējādā ziņa sākās ar to, ka jaunie PSRS vadītāji sāka iestāties par nepieciešamību veicināt t. s. saimnieciskā aprēķina principu īstenošanu, un lielas diskusijas izraisīja M. Gorbačova runā Tallinā teiktais, ka Igaunija no Padomju Savienības ekonomikas "kopīgā katla" saņemot daudz vairāk nekā dodot. Līdzīgi uzskati padomju masu komunikācijas līdzekļos tiek izteikti arī attiecībā uz Latviju un Lietuvu. Baltijā augsta līmeņa speciālisti un zinātnieki, izmantojot līdz tam noklusētus vai slēptus padomju statistika datus sāk visai noteikti un aktīvi pierādīt pretējo.

Otrais etaps: 1990. g.. marts – 1990. g jūnijs.

Baltijas valstis deklarē savas neatkarības atjaunošanu, bet PSRS oficiālas amatpersonas pieprasa no Baltijas valstīm kompensāciju par padomju laikā veiktajām investīcijām. 1990.gada 11. martā (dienā, kad Lietuva deklarē savas neatkarības pilnīgu atjaunošanu) Latvijas Ministru padome (toreiz vēl Latvijas PSR) ar V. Breša parakstu izdod rīkojumu Valdības komisijai ekonomiskās reformas jautājumos un īpašai „Latvijas un PSRS savstarpējo tautsaimniecisko attiecību grāmatas izstrādāšanas darba grupai” līdz tā paša gada 1. oktobrim sagatavot Latvijas – PSRS ekonomisko norēķinu bilanci. Darba grupas koordinātors – premjera padomnieks ekonomikas jautājumos – Miervaldis Ramāns, vietnieks – Valsts statistikas komitejas priekšsēdētājs Gunārs Baltiņš.

Trīs mēnešu laikā – no 1990. gada marta līdz jūnijam – minētā Latvijas zinātnieku un praktiķu darba grupa sagatavo rūpīgi argumentētu, koncentrētu pētījumu par Latvijas un PSRS savstarpējiem ekonomiskajiem norēķiniem par laika periodu no 1940. līdz 1990. gadam. Gan ar PSRS oficiālās statistikas skaitļiem, gan ar citiem materiāliem tajā tiek pierādīts, ka, atrazdamās Padomju Savienības sastāvā, Latvija ir nesalīdzināmi vairāk zaudējusi nekā ieguvusi. Par to turklāt liecina arī pētījumā veiktie salīdzinājumi ar Somiju, kura, kaut arī 1940. gadā bija cietusi daļēju neveiksmi aizstāvēšanās karā pret PSRS, tomēr turpina dzīvot un attīstīties ārpus Padomju Savienības.

Šī pētījuma un tā rezumējošā teksta sagatavošanā vislielāko ieguldījumu dod ekonomikas zinātņu doktors profesors Modris Šmulders (1926.29.V. – 1994.15.II.), kas ar šo problemātiku bija nodarbojies sava mūža nozīmīgāko daļu. Viņa kopā ar kolēģiem sagatavotais teksts iznāk angļu un krievu valodā atsevišķu brošūru veidā 1990. gada vasarā un rudenī Rīgā. Tās tiek laistas klajā triju institūciju - Latvijas Republikas Ministru Padomes Komisijas ekonomiskās reformas jautājumos, Latvijas Valsts statistikas komitejas un Latvijas Zinātnieku savienības vārdā (Modris Šmulders. Who owes whom? Mutual Economic Accounts Between Latvia and the USSR, 1940 – 1990. Riga: 5th THS , 1990, 37 pp.; М. В. Шмулдерс. Кто кому должен? Взаимные экономические расчеты Латвии и СССР (1940 – 1990 годы),. Рига: Народный фронт Латвии, 1990., 43 c.). Publikācijas zinātniskais redaktors ir šo rindu autors Juris Prikulis.

Saskaņā ar veiktajām aplēsēm no Latvijas pēckara laikā līdz 1988. gadam uz t. s. Vissavienības līmeņa instancēm ar centru Maskavā tika pārskaitīts gandrīz divas reizes vairāk naudas nekā saņemts no PSRS budžeta. Starpība bija 33,9 miljardi padomju rubļu. Minimālā PSRS parāda Latvijai summa saskaņā ar 1990. gadā veiktajiem darba grupas aprēķiniem - 63 miljardi rubļu. No tiem 10,5 miljardi par staļiniskā terora un deportāciju upuriem.

Neatkarīgi no šīs darba grupas vairāki citi pētnieki un eksperti veic līdzīgus pētījumus un publicē savus secinājumus.

Trešais etaps - no 1990. gada otrā puses līdz mūsdienām (ar vairākiem apakšetapiem). Būtiski pieaug vēsturisku arhīvu materiālu izmantošana un publicēšana. Krasi palielinās arī iespējas precizēt agrāk nosauktos skaitļus PSRS parādu grāmatai. Taču tā nodrošināšanai ir nepieciešams veikt daudz arī tīri tehnisku procedūru.

2005. gada 12. maijā Saeima uzdod Ministru kabinetam „izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā režīma upuru skaitu, masu kapa vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masveida deportācijām un aprēķinātu zaudējumus, ko šis režīms nodarījis Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem”. Komisija tiek izveidota ar Ministru kabineta (Ministru prezidents A. Kalvītis un Iekšlietu ministrs Ē. Jēkabsons) rīkojumu 5. augustā. Par komisijas vadītāju tiek nozīmēts Edmunds Stankevičs (tajā laikā Valsts kancelejas Iestādes nodrošinājuma departamenta vadītājs), par komisijas faktisko sekretāri piekrīt kļūt Ruta Pazdere (Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta ekonomiste). Komisija plāno darboties līdz 2010. gadam ieskaitot, taču tās darbība tiek pārtraukta sakarā ar valsts budžeta deficīta samazināšanu. Ruta Pazdere Valsts kancelejā iesniedz „Informatīvu ziņojumu” (uz 83 lapaspusēm) par komisijas aktivitātēm ar īsiem kopsavilkumiem par komisijas pasūtītajiem pētījumiem ekonomikas un demogrāfijas jomā (kuru apjoms ir vairāk nekā tūkstoš lapaspuses) un komisijas pasākumiem par laiku līdz komisijas darba finansēšanas pārtraukšanai ar 2009. gada 1.augustu. Īpašu interesi tajos izraisa pētījumi par ekoloģiskajiem zaudējumiem. Tomēr kopumā komisijas ieplānoto darbu nepabeigtība un līdz ar to minēto PSRS parādu summas aptuvenība ir nopietns šķērslis to izmantošanai ar lielu pārliecības pakāpi. Veiktajiem pētījumiem ir fragmentārs raksturs raugoties ne tikai no savstarpējās saskaņotības skata punkta, bet arī no kvalitātes un izstrādes stadiju viedokļa.

Komisijas darba apturēšana ir notikusi tādā veidā, kas apgrūtina tās iegūto rezultātu apkopšanu un nodošanu gan valdībai, gan sabiedrībai.  Uz komisijas bāzes izveidojusies Latvijas okupācijas izpētes biedrība (LOIB), kas iestājas par PSRS parādu grāmatas sastādīšanas turpināšanu un gadu gaitā paveikto pētījumu galveno rezultātu apkopošanu un iesākto pētījumu pabeigšanu atbilstoši mūsdienu prasībām un tehniskajām iespējām. Piedāvātajā analītiskajā pārskatā paredzēti secinājumi un priekšlikumi par ceļiem, kā tas būtu īstenojams.

 

 

 

 

Papildus informācija